DŽERALDS DARELS - NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Uzmanīgi pārcēlām Sebu no galda uz improvizētām nestuvēm un aiznesām uz speciāli sagatavotu krātiņu, kurš bija pietiekami liels, lai viņa varētu tajā piecelties kājās, tomēr par mazu staigāšanai, jo baidījāmies, ka viņa varētu pārāk drīz sākt kustēties un saraut šuves. Svarī­gākais pašreiz bija gādāt par siltumu, lai Šebai nepiemes­tos plaušu karsonis; sasedzām viņu silti jo silti un vis-? apkārt salikām pudeles ar karstu ūdeni. Pēc narkozes izkaltušo muti un mēli vajadzēja noteiktos intervālos mit­rināt ar glikozes šķīdumu. Tas nozīmēja, ka Džofam, kurš tolaik kopa lauvas, bija jādežurē visu nakti, mainot karstā ūdens pudeles un mitrinot lauvenei muti un mēli. Vienu brīdi nakts vidū, kad viņam likās, ka Sebai nav pietie­kami silti, viņš, nekā piemērota neatradis, atnesa dūnu pārsegu no paša gultas un uzsedza to slimniecei. Otrā rītā likās, ka lauvene atžirgst normāli. Redzokļi reaģēja

uz gaismu, pamazām atgriezās apziņa, tomēr ne tik lielā mērā, lai viņa kļūtu agresīva.

Vēdera satura paraugu pārbaudīja Līdsas universitātē, kur konstatēja neparastu mikroorganismu Clostridium sordellii, kas rada gāzi. Sie mikroorganismi uzturas zemē, un ar tiem diezgan bieži inficējas mājlopi, taču lokvei­dīgajiem tie vēl nekad nebija konstatēti.

Pēc operācijas aizvedu visus ārstus uz dzīvokli maz­liet iestiprināties, iekams braucu ar Oliveru uz viesnīcu.

Paklau, — viņš man jautāja, — cik cilvēku no per­sonāla bija klāt operācijā?

— Visi, — es atbildēju, — arī tie, kuriem bija brīv­diena.

Žēlīgā debess, — Olivers iesaucās, — kā es prie­cātos, ja man Londonā būtu tādi entuziasti! Šaubos, vai maz kāds būtu atnācis noskatīties šādu operāciju. Bet tev izdevās sasaukt visu personālu . ..

Es tak viņus nesaucu, — paskaidroju, — visi sa­nāca no brīva prāta.

Apbrīnojami, — noteica Olivers. — Pacenties, lai viņi vienmēr paliek tādi.

Tieši to jau es daru, — es sacīju.

Un ceru, ka man tas izdevies.

Kad Seba bija pilnīgi atlabusi, nolēmām viņu vismaz pusgadu turēt atšķirtu no Leo, jo nevēlējāmies, lai viņa pēc tik smagas operācijas drīz atkal kļūtu grūsna. Bei­dzot no jauna sastapušies, abi bija pārlieku laimīgi, un, tiešām, nepagāja ilgs laiks, kad Seba otrreiz bija gaidī­bās. Mēs, protams, ārkārtīgi uztraucāmies un baidījāmies, bet tagad man pašam piederēja no Amerikas izrakstīta anestēzijas pistole, un, ja rastos nepieciešamība, mums nebūtu jāaicina Olivers no Londonas. Taču Sebai bez grūtībām un sarežģījumiem piedzima divi dūšīgi, apaļi lauvēniņi, un mēs visi atviegloti uzelpojām. Un tomēr vi­ņas drāma vēl nebija galā. Tiklīdz lauvēni bija tiktāl paaugušies, ka viņus atšķīra no mātes, Seba atkal kļuva grūsna.

Tā kā abi lauvēni bija piedzimuši normāli, nešaubījā­mies, ka ar nākamo metienu būs tāpat. Bet īsi pirms dzem­dībām Seba atkal inficējās ar to pašu mikroorganismu, un mums vajadzēja atkārtot ķeizargrieziena procedūru.

Anestezējām viņu ar pistoles šāviņu, misters Blempids un misters Begs izdarīja ķeizargriezienu un izņēma divus ma­zuļus, kas bija tāpat piepūsti kā pirmajā metienā. Sebai vēderu sašuva, injicēja penicilīnu un tā joprojām, novie­toja viņu īpašā krātiņā, kur viņa bija atradusies pēc iepriekšējās operācijas. Viss šķita norisināmies labi, bet tad vienu dienu, mums visiem par lielām šausmām, viņa izdarīja to, ko necerējām no viņas sagaidīt, bet pret ko bijām bezspēcīgi. Kaut arī krātiņš bija šaurs, viņa tomēr varēja tajā mazliet pakustēties. Droši vien viņa naktī bija piecēlusies, lai apgrieztos uz otriem sāniem, un atrāvusi vaļā šuves.

Nekas cits neatlika kā viņu vēlreiz anestezēt un šuves sastiprināt no jauna. Tas bija ļoti grūts darbs, jo pirmās šuves plīstot bija saplosījušas miesu ap brūci, tādēļ jau­nās vajadzēja veidot lieliem, četras piecas collas gariem

dūrieniem, lai tiktu līdz stingrākai ādai un audiem. Kad tas bija paveikts, Seba saņēma kārtējo antibiotisko vielu devu un tika novietota krātiņā. Nākamajā rītā viņa jutās pietiekami atžirgusi un nodzērās mazliet ūdens ar glikozi. Injicējām viņai papildu penicilīna devu un ievadījām fizio­loģisko šķīdumu. Bet ap pusdienlaiku elpa kļuva nevien­mērīga, nelīdzēja arī zāles sirdsdarbības spēcināšanai. Seba nomira. Bijām ļoti nelaimīgi, jo tikām darījuši visu, lai viņu glābtu. Trešā operācija salauza viņas spēkus.

Godājamais mister Darel!

Sajās dienās mūsu priekštelpā ielidoja dzenis un sāka kalt caurumu vecātēva pulksteni. Vai to var uzskatīt par neparastu gadījumu?

Man šķiet, Edgars Volless reiz teicis — ja cilvēkam ir viena iesauka, to var uzskatīt par cieņas izpausmi, bet, ja rodas divas vai vairāk, tas nozīmē, ka šo cilvēku nemīl. Cik man zināms, mums ar Džekiju zooloģiskajā dārzā ir tikai pa vienai iesaukai, ja to vispār var uzskatīt par iesauku: personāls mūs dēvē par misteru un misis D. Lie­kas, to iesāka Seps Melets.

Seps ar cirtainajiem matiem, zilajām acīm un plato smaidu pār visu ģīmi neapšaubāmi ir glītākais vīrietis mūsu kolektīvā. Savā laikā viņš salauzis tik daudz siržu, ka man negribas ne atcerēties, un praktiski neviena mei­tene, kas strādāja putnu sektorā, nav palikusi vienaldzīga pret viņa valdzinošo burvību. Atceros meiču, kas bija tik neprātīgi viņā iemīlējusies, ka aizgāja pie Džeremija sū­dzēties: viņa nespēšot mūsu zooloģiskajā dārzā strādāt, ja Seps neatbildēšot uz viņas jūtām. Stāstījuma vidū viņa ievaidējās: «O, mister Molinson, es viņu mīlu tik bries­mīgi, ka man metas nelabi!» — un izskrēja gaitenī, kur visi redzēja, ka viņai patiesi kļuvis nelabi. Bieži esmu brīnījies, kādēļ mums nevienam neienāca prātā iesaukt Sepu par_ Donžuānu, jo viņam otrais vārds ir Zuans. Bet, reiz par Sepu iesaukts, viņš uz visiem laikiem paliks Seps. Viņa pārziņā ir mūsu lielā putnu kolonija.

Putniem parasti nepiemīt tik spilgta rakstura izpausme kā zvēriem, bet laiku pa laikam mums gadās kāds putns, kas gribot negribot jāuzskata par personību. Visilustratī­vākais piemērs tam laikam bija mūsu Trampijs, pelēkspār- nainais taurētājputns no Dienvidamerikas. Pelēkspārnai- nie taurētāji ir apmēram vistas lielumā, ar augstu, izvelbtu pieri, kas norāda uz attīstītu intelektu, un lielām, valgām acīm. Tā kā Trampijs bija rāmas dabas un piejaucēts, ļāvām viņam brīvi pastaigāties pa zooloģisko dārzu. Viens no viņa pamatdarbiem bija palīdzēt jaunpienākušiem iemītniekiem «iekārtoties». Tas nozīmē, ka viņš nostājās pie jaunatnācēja krātiņa vai — vēl labprātāk — pašā krā­tiņā un palika tur veselu diennakti, līdz pārliecinājās, ka jaunais jūtas labi; tad viņš gāja meklēt citu nodarbo­šanos.

Trampijam nezin kāpēc patika pārlidot pār aploka žogu un kaitināt abus pingvīnus, kas mums toreiz piede-

rēja. Tie cietās, cietās, bet kādā jaukā dienā metās pret­uzbrukumā, un vienam pingvīnam ar veiksmīgu triecienu izdevās iegrūst Trampiju dīķī. Trampijs, protams, nebija līdensputns un pilnīgi nokļuva pingvīnu varā. Mēs viņu atradām asinīm noplūdušu nevarīgi peramies pa dīķi un nodomājām, ka pagalam būs mūsu Trampijs. Viss zoo­loģiskais dārzs jau sāka sērot. Tomēr izvilkām viņu no dīķa, un nākamajā dienā Trampijs, gan zaudējis kaujā dažas spalvas un ieguvis dažas brūces, atkal pastaigājās pa dārzu, sveicinādams katru, kas nāca pretī. Trampijs allaž izvadīja pēdējos apmeklētājus, vienreiz pat iekāpa tiem līdzi autobusā, laikam gribēdams droši pārliecināties, ka viesi nav nomaldījušies.