DŽERALDS DARELS - NOĶERIET MAN KOLOBUSU

— Tā tava darīšana, draugs, — viņš sacīja. — Paldies, ka paņēmi.

Un viņš aizbrida pa dziļo sniegu, no kurienes nācis. Noskatīdamies viņam pakaļ, nodomāju, cik aplam ir spriest par cilvēku pēc viņa ārienes. Ja man nostādītu priekšā veselu rindu jauniešu, šis gan būtu pats pēdējais, kurā es saskatītu zelta sirdi aiz raupjās ārienes.

Otrreiz mums uzbruka smagas raizes, kad nogrima tankkuģis «Torrey Canyon», saceļot milzu troksni presē un vēršot sabiedrības uzmanību uz lielajām briesmām, kas no naftas izplūduma draud jūras putniem. Diendienā mēs baiļpilni sekojām katram jaunam ziņojumam par mil­zīgo naftas lāmu. Piepeši, mums par lielām šausmām, pai­sums un vējš sāka dzīt izplūdušo naftu tieši uz Normari- dijas salām un drīz vien — tieši mums virsū. Sapratu — ja tā turpināsies, tad ne. tikai aizies bojā jūras kraukļu un alku kolonijas, kas dzīvo Normandijas salās, bet mums jāsagatavojas arī glābt simtiem, pat tūkstošiem naftā sa­mirkušu jūras putnu. Ar vislabāko gribu mēs savā zoo­loģiskajā dārzā nevarējām izmitināt vairāk par četrdesmit vai piecdesmit putniem. Kaut kas bija jādara, turklāt drīz, tādēļ piezvanīju Dzīvnieku aizsardzības biedrības šejienes organizācijai un izstāstīju, kas gaidāms. Viņi man atbil­dēja, ka arī paši varot izmitināt tikai ap četrdesmit, la­bākajā gadījumā piecdesmit putnu. Ar šo platību nepie­tiktu pieplūdumam, kādu es gaidīju; piezvanīju Serennai Kaltorpai un lūdzu, vai viņa nevarētu atbraukt pie manis, lai kopīgi izplānotu glābšanas kampaņu. Viņa atbrauca un kā ģeniāls karavadonis ļoti drīz noorganizēja darbos visu salu.

Kantorī pie sienas izkārām lielu Džersijas karti un dažādās vietās saspraudām kniepadatas ar krāsainām galviņām. Vienas adatiņas norādīja, kur meklētājiem jā­iet gar jūras un līču krastu, citas — kur savācami putni, un vēl citas — kur tie novietojami. Visi piedalījās kam­paņā ar lielu sajūsmu. Skauti, gaidas un jūras skauti gāja patruļās, to pašu darīja arī pieaugušie salinieki, kas va­rēja atlicināt brīvu brīdi. Daudzi vieglo un smago mašīnu īpašnieki gribēja piedalīties putnu transportēšanā, un mums piedāvāja dažādus šķūņus un nojumes, kur put­nus turēt. Kādas viesnīcas laipnais direktors pat nodeva mūsu rīcībā hoteļa peldbaseinu, kurā, ja tam apvilktu ao_- kārt stiepļu sietu, varētu novietot pāris simtu putnu. Tā sagatavojušies, gaidījām, kad nafta sasniegs mūsu krast­malu. Taču neizprotamas likteņa kaprīzes dēļ vēji un straumes sagriezās uz citu pusi, un, kaut arī naftas iz­plūduma aste mazliet skāra vienu vai divas Normandijas salas un nodarīja zināmus zaudējumus, lielums aizslīdēja mums garām uz Francijas piekrasti. Mums pagadījās tikai kāds pusducis naftā samirkušu putnu, tā ka visi lielie priekšdarbi izrādījās veltīgi, tomēr sapratām, ka nepiecie­šamības gadījumā būtu bijuši sagatavoti. Kad naftas lāma pieslīdēja pie Francijas krastiem, franči, šķiet, nemaz ne­bija tam sagatavojušies, un tūkstošiem jūras putnu aiz­gāja bojā.

Vienā jaukā pavasara dienā, būdams īpaši labvēlīgā noskaņojumā, devos meklēt Sepu. Ja Seps neatbildēja pa vietējo telefonu, kas darbojas visā zooloģiskajā dārzā, tad droši zināju, kur viņu atrast: tad viņš bija tā sauktajā Sepa laukā. Tā ir liela paliena pie gulbju mītnes, uz dien­vidiem nolaidena pļava, kas izvēršas sirpja veidā un kam gar nogāzes kraujo malu tek strauts. Strautu Seps bija aizdarnbējis, tā radot vairākus nelielus dīķus, kuros au­dzēja savus putnus. Dīķos mitinājās pīles un zosis, bet krastos — fazāni. Fazānus Seps mīlēja no visiem putniem viskvēlāk, un tieši togad viņam tie lieliski padevās. No­gāju pavasara saules pielietajā pļavā. Tur valdīja parastā kakofonija: zosis gāgināja, pīles pēkšķēja, fazānu mazuļi sīki čiepstēja savos aplokos, bet viņu audžumātes — fa- zānēnu augumam piemērotās bentamvistas — lepni kluk- stēja. Tur atradu Sepu viņa uzticamā aitu suņa un pun- duršnaucera sabiedrībā jautri svilpojam; viņš patlaban vēroja būri, kurā tekalēja daudzi mazi, pūkaini bumbulīši, neatstādamies no bentamvistas, kas klukstēdama kašājās, meklējot barību.

Labrīt! — es uzsaucu, piegājis tuvāk, un Seps pa­cēla galvu.

Labrīt, mister D., — viņš atsaucās, — nāciet pa­skatīties uz šiem!

Piegāju pie aplociņa apbrīnot pūkainos kamoliņus, kas drūzmējās ap audžumāti.

Kas tie tev tādi? — apvaicājos, jo man pirmajā acu uzmetienā visi fazāni šķiet vienādi un es neprotu tos ne­maldīgi atšķirt pēc sugām.

Tie ir elioti, — Seps lepni paskaidroja, — nupat šonakt izšķīlušies. Gribēju nogaidīt, kamēr tie mazliet ap- žūst, un tad iet pasaukt jūs.

Brīnišķīgi! — es nopriecājos, jo Eliota fazāni ir apdraudēto dzīvnieku sarakstā un savvaļā tiem draud iznīcība.

No astoņām olām izšķīlušies astoņi cālēni, — Seps stāstīja, — nemaz nebiju cerējis, ka tik labi veiksies.

Visi izskatās veseli un dūšīgi.

Viens šķiet gan tāds pavārgāks, bet domāju, ka at­žirgs, — sacīja Seps.

Atnācu pavēstīt tev jaunumu, — es iesāku. — Tā kā šogad tev tik labi vedies ar fazāniem, esmu nolēmis nopirkt tev fazānu pāri, kādu vien tu pats no pārdošanā esošajiem izvēlēsies. Saproti, tos nepirks ne zooloģiskais dārzs, ne trests, tos pirkšu es personiski, lai izteiktu tev pateicību par lielisko darbu.

Vai traks — patiesi? — Seps iesaucās. — Paldies, mister D.

To solot, man nebija ne jausmas, kas mani gaida.

Ik rītu ar kārtējo pastu saņemam tirgotāju katalogus ar piedāvājumiem no visām pasaules malām. Tos sakrauju kaudzē uz sava rakstāmgalda un izskatu, vai neatradīšu kaut ko ļoti retu un trestam vērtīgu. Tajā rītā, par kuru ir runa, es izšķirstīju katalogus, tomēr neievēroju, ka tiktu piedāvāts kas sevišķi iekārojams. Nodevu sarakstus kantorī, kur ar tiem varēja iepazīties visi darbinieki. Drīz vien pie manām durvīm atskanēja klauvējiens, un, kad uzsaucu: «Iekšā!» — durvīs parādījās Sepa galva.

Vai drīkstu uz mirkli jūs patraucēt, mister D.? — viņš jautāja. Seps bija satraukumā gluži bāls, ne vēsts no parasti jautrā, bezbēdīgā puiša.

Nāc vien iekšā, — es aicināju. — Ko teiksi?

Sažņaudzis rokā sarakstu, viņš aizvēra durvis.

Vai jūs šo sarakstu izskatījāt? — viņš čukstus jau­tāja.

Kuru?

Jabiras.

Jā, izskatīju, — es atteicu. — Kālab tu jautā? Kas tad tajā tāds ir?

Vai jūs patiesi neievērojāt? Baltausainie fazāni.

Vai esi pārliecināts?

Pilnīgi pārliecināts, — Seps sacīja. — Skatieties, šeit…

Viņš nolika katalogu man priekšā uz galda un pabak­stīja ar pirkstu, kur melns uz balta stāvēja rakstīts: «Drī­zumā saņemsim baltausainos fazānus.» Cena nebija mi­nēta. Tā nebija laba zīme, jo cenu parasti nenorāda tad, ja piedāvātais dzīvnieks ir dārgs. Tā kā šeit bija runa par baltausainajiem fazāniem, ļoti labi sapratu, kas gai­dāms. Pirmkārt, tie ir vieni no lielākajiem un izskatīgā­kajiem ausainajiem fazāniem. Otrkārt, savvaļā tie droši vien jau iznīkuši. Treškārt, cik vispār zināms, visā pasaulē dzīvo tikai septiņi baltausainie fazāni, galvenokārt Ame­rikā. Es nopūtos. Gaužām labi apzinājos, ka trestam šie putni vajadzīgi, atcerējos arī Sepam nesen doto solī­jumu.

Labi, — es, padevies liktenim, sacīju, — bet tad ieteicu tev tūliņ viņiem piezvanīt, jo visi zooloģiskie dārzi tiem kritīs virsū kā vanagi. Tikai saproti, Sep, cenai jābūt cik necik pieņemamai. Pasakainu naudu izdot nevaru.