DŽERALDS DARELS - NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Nāciet paskatīties, — Seps aicināja.

Aizgājām pie aviārija un ielūkojāmies iekšā. Gailis kliboja tik stipri, ka man likās — viņš salauzis kāju. Seps domāja, ka putns naktī no kaut kā nobijies, pacēlies spār­nos un, atpakaļ krizdams, aizķēries ar pirkstiem režģī un savainojis gurna muskuļus, varbūt pat skarts kāds nervs. Mēs ar Sepu saskatījāmies un abi sapratām, ko domā otrs. Ja gailim neklausa viena kāja, viņam ir grūti, varbūt pat neiespējami mīt vistu. Ja nepratīsim kāju iz­ārstēt, tad maz cerību tikt pie baltausaino fazānu cā­līšiem. Sagatavojušies visļaunākajam, notvērām gaili un aplūkojām ievainoto kāju. Izmežģīts gurns nebija, lauzts arī ne, tātad mūsu sākotnējā diagnoze par sastiepumu deva mums zināmas cerības, ka putns atlabs. Injicējām gailim D3 vitamīnu, līdzekli, kas darījis brīnumus paralīzes ārstē­šanā; mēs to dažkārt ar lieliem panākumiem esam lieto­juši, ja pērtiķiem iestājās kāju paralīze. Taču mūsu fa- zāngailis neatveseļojās. Viņš klumburoja pa krātiņu, tik tikko ar slimās kājas pirkstgaliem pieskardamies pie ze­mes, lai noturētu līdzsvaru. Es nekad nebildu ne vārda Sepam, un Seps neteica ne vārda man, bet abi sirds dzi­ļumos sapratām, ka mūsu mēģinājums ieaudzēt baltau­sainos fazānus nolemts pilnīgai neveiksmei.

Semjuels Džons Atiru ar Filipa Ansumana starpniecību Bambavullo Sarkanā Krusta skolā Godājamais ser!

Laipni Jūs lūdzu attīstīt manu kodaksa filmu 221, kuru nosūtu ar savu brāli Filipu Ansumanu. Ja iespējams, lūdzu, attīstiet to un nokopējiet.

Es brauktu viņam līdzi, bet patlaban saceru dziesmu, kuru varēšu Jums uzdāvināt nākamnedēļ. Esmu skolnieks un mācos Vezleja vidusskolā Sezbvemā.

Patiesā cieņā Semjuels Džons Aliru

Ilgu laiku pūlējos pierunāt BBC, ka būtu labi uzņemt filmā dzīvnieku kolekcionēšanas ekspedīciju, bet televīzi­jas sabiedrība izrādīja neiedomājamu tuvredzību. Centos viņus pārliecināt, ka interesantākais šādā ekspedīcijā ir ne tikai dzīvnieku gūstīšana, bet arī to saglabāšana un pārvešana pa jūru uz Angliju. Manuprāt, tā ir lieliska viela filmai. Taču viņi vilcinājās turpat vai veselu gadu, pirms piekrita. Biju ļoti priecīgs, jo sapratu, ka tā būs lieliska izdevība mūsu trestam. Vispirmām kārtām — po­pularizācija; otrkārt, trests iegūs savai kolekcijai intere­santus dzīvniekus; un pēdīgi, treškārt, man nevajadzēs kā visos iepriekšējos ceļojumos visu finansēt vienam pa­šam, šoreiz ekspedīciju finansēs BBC. Kaut arī trestam šajā laikā jau klājās tiešām labi, tomēr rikot dzīvnieku vākšanas ekspedīcijas mums vēl nebija pa spēkam.

Sākumā gribējām doties uz Gvajānu, bet politiskais stāvoklis tolaik tur bija nestabils, tādēļ no šīs domas at­teicāmies. Man reiz gadījās ekspedīcijas laikā piedzīvot apvērsumu un nemieru dēļ pusi dzīvnieku vajadzēja at­laist brīvībā, un es nepavisam nevēlējos, lai kaut kas tamlīdzīgs notiktu BBC daudzsēriju filmas uzņemšanas laikā. Apsvēris visas iespējamās vietas, izšķīros par Sjer- raleoni. Tas ir Rietumāfrikas novads, kur man vēl nekad nebija laimējies būt; tur atrodami vairāki sevišķi intere­santi dzīvnieki, kas trestam būtu vērtīgs ieguvums, turklāt es ļoti mīlu Rietumāfriku un tās iedzīvotājus. Mani ieprie­cināja vēsts, ka filmēšanu vadīs Kriss Pārsonss. Viņš man ir sens draugs, esam arī agrāk kopā strādājuši; kopā bijām varen lieliskā ekspedīcijā Malajā, izbraukājām Aus­trāliju un Jaunzēlandi, kur paspēju viņu iepazīt un iemī­lēt. Devos uz Bristoli un saskaņoju viņa plānus ar savē­jiem. Norunājām, ka es un viens zooloģiskā dārza darbi­nieks iepriekš aizbrauksim ar kuģi un noorganizēsim bāzes nometni; iespējami īsā laikā sagūstīsim iespējami daudz dzīvnieku, un tad ar uzņemšanas grupu uz Āfriku atlidos Kriss Pārsonss un mums piebiedrosies. Izplānojām tā, lai mūsu rīcībā būtu apmēram divas nedēļas dzīvnieku savāk­šanai, pirms ieradīsies viņi. Bija ļoti svarīgi, lai daži dzīvnieki tad jau būtu sagūstīti un grupa tūliņ varētu sākt filmēšanu. Vajadzēja izlemt, kuru no zooloģiskā dārza ļaudīm ņemt līdzi. Izraudzījos Džonu Hārtliju, ko saucām par Garo Džonu. Viņš ir sešas pēdas garš, ārkārtīgi tievs un izskatās kā tēls no Krikšenka karikatūrām, bet ir jauns, turklāt varens strādnieks, un ar sajūsmu pieņēma piedā­vājumu.

Tad sākās nepieciešamais, bet apnicīgais darbs — sa­vākt visu ceļojumam vajadzīgo. Dodoties šādās ekspedī­cijās, nekad nevar zināt, ko būs iespējams dabūt tur, kur aizbrauksim, tādēļ drošības labad jāpaņem līdzi viss iedo­mājamais, lai mēs būtu neatkarīgi. Apgādājāmies ar āmu­riem, naglām, skrūvēm, slazdiem un tīkliem, ar dažādiem būriem, zīdaiņu pudelītēm (ja gadītos no pudelītes baro­jami mazuļi), injekcijas šļircēm un dažādiem medikamen­tiem, ja kāds dzīvnieks saslimtu, ar dažādu produktu kon­centrātiem, piemēram, sauso pienu «Komplens», «kas ir loti derīgs dzīvnieku mazuļu barošanai. Kad viss bija sa­vākts vienkopus, iznāca liela kaudze. Bet tad, kā tas pa­rasti mēdz notikt, organizējot ekspedīciju — vienalga, uz kuru pasaules malu —, sadūrāmies ar nopietnu šķērsli. Uzzinājām, ka neviens kuģis, kas piestāj Frītaunā, ne- pārvadā dzīvniekus. Izmisumā piezvanīju uz rēdereju, un mani savienoja ar vienu no direktoriem. Par laimi, viņš bija izlasījis dažas manas grāmatas un viņam tās bija patikušas, tādēļ viņš solījās šoreiz izņēmuma kārtā ne­ievērot noteikumu par dzīvnieku pārvadāšanas aizliegumu uz pasažieru kuģiem. Viņš mums piedāvāja ne tikai vie­tas braucienam uz Āfriku, bet arī iespēju atvest visus sa­vāktos dzīvniekus ar kuģi «Akra».

Un tā kādā drūmā, pelēkā, lietainā rītā mēs ar Garo Džonu Liverpūlē iekrāvām savu mantu kalnu «Akrā» un vakarā devāmies ceļā. Džekija nebrauca man līdzi. Divas reizes viņa kopā ar mani bija ceļojusi uz Rietumāfriku un konstatējusi, ka nepanes turienes klimatu. Viņa kopā ar Houpu Pletu un manu sekretāri Annu Pītersu brauca vēlreiz uz Argentīnu.

Man gluži labi patika, ka ceļojuma laikā uznāca ne­ganta vētra. Mani pašu vētras uz jūras nebiedē, es nekad nesirgstu ar jūras slimību, bet man ļoti gribējās redzēt, kas notiks ar Garo Džonu. Nav nekāds joks aprūpēt lielu dzīvnieku kolekciju, ja pašu kopēju moka jūras slimība. Par laimi, Garajam Džonam bija dzelzs kuņģis, un mēs neizlaidām nevienu maltīti. Lielāko daļu laika pavadījām smēķējamā salonā, atpūtāmies, dzērām alu un izskatījām visas līdzi paņemtās grāmatas par Rietumāfrikas faunu, cenšoties iegaumēt to dzīvnieku parašas, kurus cerējām iegūt. Garais Džons gulēja izlaidies atpūtas krēslā kā no kājām nogāzta žirafe, bet es pats viņam biju teicis, ka vienīgais atpūtas laiks mums ekspedīcijā būs braucienā ar kuģi, tādēļ lai izmanto to, cik vien spēj. Brīdināju viņu, lai sagatavojas grūtām dienām. Tēloju drūmas ainas ar būdām, kas salipinātas no velēnām, stāstīju, kā tajās mudžēt mudž zirnekļi un skorpioni, kā būs jādzer silts alus un vannas vietā jāiztiek ar spaini, un notēloju daudz citu tropos pārciešamu šausmu. Frītaunā pietauvojāmies brīnišķīgā, karstā dienā, un mums jau jūrā plūda pretī burvīgais Rietumāfrikas aromāts; smaržoja palmu eļļa, puķes, trūdoši augi, saplūstot mulsinoši jaukā konglo­merātā.

Man bija laimējies: mūsu tresta biedrs misters Džedss bija mani rekomendējis misteram Openheimeram, bet tas savukārt instruējis Sjerraleones dimantraktuvju sabied­rību sniegt man nepieciešamo atbalstu un palīdzību. Zi­nāju, ka vajadzēs dažas dienas palikt Frītaunā, tādēļ biju jau iepriekš aizrakstījis uz turieni, lūgdams, lai mums re­zervē istabas viesnīcā vai, ja iespējams, noīrē atsevišķu nelielu dzīvoklīti. Pavisam samulsu, kad, tikko kuģis bija piestājis krastā, pie manis pienāca livrejots šoferis un apvaicājās, vai es esot misters Darels. Atbildēju, ka esmu gan. Tad viņš sacīja, ka esot atbraucis man pretī, lai aiz­vestu mūs uz tā sauktajiem Dikora apartamentiem, kas nodoti mūsu rīcībā, kamēr uzturēsimies Frītaunā. Neko sevišķu negaidīju, jo tiku brīdināts, ka Frītaunas mājās esot karsti un smacīgi. Lūdzu šoferi pagaidīt, kamēr no­kārtosim muitā formalitātes ar bagāžu, kas patiesi tika izdarīts ļoti operatīvi. Man šķiet, tā ir vienīgā muitas pārbaude, kas prasīja tik maz laika, kaut gan mūsu mantu kalnam bija plašs sortiments. Sacēlām visu bagāžu lie­lajā kravas mašīnā, kas arī laipni bija nodota mūsu rīcībā, tad novietojos blakus šoferim limuzīnā, Garais Džons sē­dās pie kravas mašīnas stūres un brauca mums nopakaļ. Izbraucām cauri pilsētai un nokļuvām patīkamā rajonā, kur mājas atradās nostāk no ielas puķēs slīgstošos dārzos.