DŽERALDS DARELS - NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Kamēr izkrāva un sanesa mājā mūsu mantas, sargs man pastāstīja, ka administrācijas ēkā esot ģenerators, kas spēj saražot mazajam ciematam enerģiju, un, ja vien mēs esot ar mieru pagādāt vajadzīgo degvielu, elektriķis būšot priecīgs par nelielu atlīdzību ģeneratoru uzraudzīt un darbināt. Nokārtojis šo jautājumu, norunāju arī, ka no ciema atnāks pāris spēcīgu puišu, iztīrīs baseinu un ieplu­dinās tajā ūdeni. Dienas atlikusī daļa mums ar Garo Džonu pagāja, izsaiņojot mantas un izvietojot tās kaudzēs mūsu plašajā miteklī, bet vakarā sēdāmies pie lieliskajām vakariņām, ko bija pagatavojis Sadu.

Zināt, visvairāk mani biedēja dzīve nometnē, — sa­cīja Garais Džons, maziem malciņiem tīksmīgi dzerdams vēso alu. — Velēnu būdas, pilns jumts ar skorpioniem un zirnekļiem un piedevām vēl sasilis alus …

Stāvi klusu un ēd, — es atteicu, — mums ir saso­dīti laimējies. Savu mūžu man nav bijis tik lepnas no­metnes kā šī. Vai tu maz saproti, ka mums ir īsta vannas istaba un mazmajiņa, kas darbojas? Tie ir greznības kalngali.

Drīz vien atklājām, ka hroma raktuvēs ir vēl citas lab­ierīcības. Piemēram, ūdeni saņēmām no meža avotiem tur­pat netālu aiz mūsu mājām, un tas bija pietiekami tīrs, lai to varētu dzert, nenoņemoties ar vārīšanu un filtrē­šanu. Bez tam šai apvidū nebija dzēlējodu; atradāmies arī pietiekami augstu kalnos, kur mūs sasniedza visi spirgtie vēji, tā ka mūsu mājās nekad nebija smacīgi un karsti.

Nākamajās dienās darba bija pārpārēm. Aprunājāmies ar Bambavu ciema vecāko, ļoti laipnu pavecu vīru, pa­skaidrojām, kādēļ esam ieradušies, un palūdzām, lai viņš apjautājas, vai ciemā būtu cilvēki, kas gribētu mums pie­gādāt «zvērus». Rietumāfrikas žargonā «zvēri» ir ter­mins, ar ko apzīmē jebkuru dzīvnieku, sākot ar vardi un beidzot ar ziloni. Pēc tam salīgām galdnieku, kas apņē­mās būvēt kastes krātiņiem, kuriem priekšējās sienas ar pinumu bijām atveduši gatavas līdzi no Anglijas. Drīz vien mums bija krātiņu, cik uziet, taču visi tukši. Apbrau­kājām visus ciemus divdesmit jūdžu rādiusā, lai darītu iedzīvotājiem zināmu, ka esam ieradušies un kādi ir mūsu nolūki; solījāmies pēc trim dienām iegriezties atkal pa­raudzīties, ko viņi mums noķēruši.

Kādu vakaru, atgriezušies no «aģitācijas brauciena», kā Garais Džons dēvēja šos mūsu izbraukumus, nomazgā­jušies, pārģērbušies un mierīgi, ar labu ēstgribu iebaudī­juši vakariņas, rīkojāmies uz gulētiešanu, kad no ielejas līdz mums atplūda neierasts troksnis: stabules, bungas un dziedāšana. Drīz ieraudzījām arī pašus nācējus — pa ceļu tuvojās vesela procesija ar lākturiem, kuri te uzzib­snīja, te pazuda aiz kokiem.

Kas tie tādi? — brīnījās Garais Džons, jo ceļš veda vienīgi uz mūsu māju.

Nezinu, — es atbildēju, — bet man liekas, tā ir delegācija no ciema. Varbūt vecākais sūta mums savu orķestri vai kaut ko tamlīdzīgu.

Pacietīgi gaidījām, kas notiks, un drīz vien dziedošo afrikāņu pulks pienāca pie mūsu mājas un sastājās rindā pretī verandai. Divi vīri nesa pār plecu kārti, pie kuras piekārts zvalstījās prāvs, no baļķēniem darināts krātiņš.

Ā! — sacīju Garajam Džonam. — Izskatās, ka at­nests mūsu pirmais zvērs. Lai tas būtu kas būdams, ne­izrādi pārliecīgu sajūsmu, tad viņi tūliņ uzskrūvēs cenu.

Skaidrs, — solījās Garais Džons, — mēģināšu izlikties, ka es tādu riebekli neņemtu ir tad, ja man to dotu par velti.

Nu, draugi, — uzrunāju atnācējus, — ko esat at­nesuši?

Zvēru, ser. Zvēru! — visi kori atsaucās lepnā priekā, un lākturu gaismā vizēja baltie zobi.

Viri nolika krātiņu mums pie kājām, un mēs centāmies pa baļķu spraugām saskatīt, kas tajā atrodas. Krātiņš, manuprāt, bija pietiekami apjomīgs, lai tajā novietotu krietni lielu dzīvnieku. Taču nespējām neko ieraudzīt, tā­dēļ pienesām to tuvāk gaismekļiem un pārgriezām stai­pekņus, ar kuriem bija piestiprināts krātiņa vāks.

Uzmanīgi, ser! — iesaucās viens no medniekiem, kad es piesardzīgi pacēlu vāku, lai redzētu, kas atnests. — Tas zvērs var iekost.

Pacēlu vāku mazliet augstāk, palūkojos lielajā sprostā, un pēkšņi man pretī paslējās burvīgs purniņš. Tas pie­derēja mazam pērtiķītim, kuru bez grūtībām varētu iesē­dināt prāvākā tējas tasē; mazajā, zaļajā ģīmītī uz paša deguna bija balts plankums. Spožām ačelēm pērtiķītis vērās pa spraugu man pretī. Tad spalgi iebrēcās kā visi pērtiķu mazuli; mūsu agrākajās nometnēs allaž bija dzir­dami šādi brēcieni. Atvēru vāku līdz galam un izcēlu pēr- tiķīti ārā. Tas bija zaļgans, ar garu asti un skumīgu ģīmīti. Cieši pieķēries man pie pirkstiem, viņš vēlreiz trīsulīgi iebrēcās.

Sitais zvēriņš nekož, — es sacīju medniekiem, — tas nav liels pērtiķis, tas ir tikai bērniņš.

Mednieku diplomātiju pazīstu jau sen. Neizprotamu iemeslu dēļ afrikāņi iedomājas — ja izdosies atnesto dzīv­nieku iztēlot bīstamāku, nekā tas īstenībā ir, es par to samaksāšu vairāk. Pasniedzu pērtiķīti Garajam Džonam, kurš to saudzīgi saņēma lielajās plaukstās un turēja, ka­mēr es tirgojos ar medniekiem. Tas ieilga, taču beidzot es nokaulēju cenu no piecām mārciņām līdz divām. Arī divas mārciņas bija krietni vairāk, nekā pērtiķēns vērts, bet esmu konstatējis, ka tā ir izdevīga politika: maksāt par pirmajiem dzīvniekiem mazliet augstāku cenu, lai ieinte­resētu medniekus dzīvnieku ķeršanā; pēc tam var maksu pakāpeniski samazināt. Beidzot, apmierināta ar darījumu, delegācija dziedādama, spēlēdama un mazās bundžiņas rībinādama, devās mājup. Kamēr viņi pazuda ielejā, mēs ar Garo Džonu sagatavojām siltu pienu un pabarojām mazulīti, kas bija drausmīgi izsalcis. Pēc tam apguldījām viņu siltā, mīkstā sausu banānkoku lapu midziņā vienā no mūsu jaunajiem krātiņiem.

Tā, — teicu Garajam Džonam, kad arī paši kāpām gultās, — tas nu būtu mūsu pirmais «zvērs». Nemaz nav slikts. Sie ir visai reti sastopami pērtiķi. Varbūt to var uzskatīt par labu zīmi priekšdienām.

Nākamajā nedēļā plaši izplatījās vēsts par cenu, ko tiku samaksājis par pērtiķēnu, un, kā jau biju paredzējis, drīz uz mūsu māju sāka nākt mednieks pēc mednieka ar ļoti raibu dzīvnieku sortimentu. Mums nesa sikspārņus un pūculēnus, dzeloņcūkas, pērtiķu mazuļus, milzīgas žur­kas laba kaķēna augumā un dažāda lieluma mangustus. Arī mūsu «aģitācijas braucieniem» pa ciemiem rādījās pirmie rezultāti, jo, kad ieradāmies kādā ciemā otrreiz, reti aizbraucām no turienes tukšām rokām, ieguvām vis­maz bruņurupuci vai pitonu jaunuli, ko ciema mednieki bija sagūstījuši, lai nodotu mums. Mūsu krātiņos pīkstēja, čabēja, spiedza un ūjināja, un mēs bijām pārliecināti, ka ap to laiku, kad ieradīsies kinoļaudis, mēs viņus varēstim sagaidīt ar bagātu kolekciju. Tomēr vēl joprojām mums nebija laimējies iegūt divus galvenos dzīvniekus, tieši kuru dēļ es izraudzījos Sjerraleoni, proti: skaistos kolo- busu pērtiķus un leopardus. Un tad, īsi pirms BBC- gru­pas atbraukšanas, iemantojām leopardus, jāteic gan, gluži negaidītā veidā.

Sīki iztaujāju visus medniekus par iespējām dabūt da­žus šos skaistos plēsoņas, kuru savvaļā kļūst aizvien ma­zāk, jo tos bez žēlastības medī vērtīgo ādu dēļ. Mednieki tikai purināja galvu un atbildēja, ka leopardus esot pār­lieku grūti notvert. Sāku jau zaudēt cerības, ka mums izdosies kādu iegūt, kad vienu dienu mūsu mājai tuvojās ļoti apbružāta apvidus mašīna. Kad tā apstājās, no ka­bīnes izlēca jauns, garš amerikānis cirtainiem matiem un nosauca savu vārdu: Džo Sārps. Viņš teica, ka strādājot Kenemā un esot dzirdējis par mūsu ekspedīciju. Vai mēs varbūt interesējoties par leopardiem?