DŽERALDS DARELS - NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Laimīgais velna bērns! — Kriss vēlreiz noteica.

Kriss ir vidēja auguma vīrs ar varenu degunu, kuram

it kā būtu nocirsts gals. Zaļās acis viņš pārdomu brīžos aizsedz ar smagiem plakstiem kā vanags, bet sarežģītās' situācijās atgādina sevī noslēgušos kamieli. Viņš mani iepazīstināja ar abiem pārējiem grupas dalībniekiem. Viens bija Hovards, zems un drukns, tumšiem, cirtainiem matiem un milzīgām brillēm raga ietvaros, kuras viņam piešķīra labsirdīga ūpja izskatu, bet otrs — operators Evarts,, slaids gaišmatis, kas izskatījās pēc skandināva. Apsēdā­mies un palūdzām Sadu, lai atnes mums alu.

Kātu atradi šito vietiņu? — vaicāja Kriss.

Tā bija laimīga nejaušība, — es atbildēju. — Pa­mesta vieta, kaut kas līdzīgs Marijas Selestas ciematam. Bet mums šeit ir viss dzīvei nepieciešamais. Abās mājās vannas istaba — lietojama, un arī mazmājiņas lietojamas, kas ir vēl svarīgāk. Un ledusskapis mums arī ir, tā ka varam atdzesēt dzērienus un uzglabāt pārtiku. Un elek­trība, kas, manuprāt, ļoti svarīgi kinoaparatūras bateriju uzpildīšanai. Bet, ja gribēsiet izpeldēties, tur ceļa galā atradīsiet baseinu.

Žēlīgā debess, — Kriss noteica, — gluži neticami!

Tev taisnība. Sī ir brīnišķīgākā nometne, kāda man gadījusies, kopš braucu ekspedīcijās. Tādā greznībā nekad vēl neesmu dzīvojis.

Lieliski, — Kriss sacīja, paceldams glāzi. —- Iedzer­sim uz hroma raktuvēm.

Tās vairs nesauc par hroma raktuvēm, — pārlaboja Garais Džons, — tagad tās ir zvēru raktuves.

Un pie tā ari palikām un dēvējām savu nometni šai vārdā.

Kad bijām iebaudījuši alu, aizvedu atbraucējus uz viņu māju. Ejot garām mazmājiņai, es nevērīgi pamāju ar roku.

Starp citu, — sacīju, — neejiet tikai tur iekšā un bultu arī neaiztieciet. Tur mitinās divi leopardi.

Leopardi? — iesaucās Hovards, un acis aiz liela­jam brillēm iepletās platas jo platas. — Jūs teicāt… vai jūs tiešām teicāt — leopardi?

Jā. Jūs jau zināt, tādi plankumoti kaķi, — es pa­skaidroju. — Ieslodzījām viņus tur, līdz uzbūvēsim pie­mērotu krātiņu.

Vai esat drošs, ka tie nevar tikt ārā? — Hovards nodrebinājies jautāja.

Nē, kur nu. Man vismaz šķiet, ka ne, — es atteicu. — Bez tam viņi ir jauni un no mazotnes piejaucēti.

Pēc lenča Evarts, Hovards un Kriss aizgāja uz savu māju izsaiņot mantas un pārbaudīt aparatūru, lai redzētu,

vai, braucot pa grambainajiem ceļiem, nav kaut kas sa­bojājies. Garais Džons sāka barot dzīvnieku mazuļus ar pienu, bet es sēdos rakstīt vēstuli. Piepeši izdzirdu sau­cienus: «Džerij! Džerij!» — un ieraudzīju Hovardu pār­bijušos un aizelsušos joņojam pa nogāzi pie manis. Brilles viņam uztraukumā bija gluži aizmiglojušās.

Džerij! — viņš sauca. — Nāciet ātrāk! Ātrāk! Leo­pardi izlauzušies!

Mīļais dievs! — izdvesu un pielēcu kājās.

Garais Džons nekavējoties pameta savu darāmo, un, apbruņojušies ar stibām, devāmies lejup pa nogāzi pakaļ iztrūcinātajam Hovardam.

Kur viņi ir? — es jautāju.

Kad es steidzos pie jums, viņi tupēja uz būdas jumta. Kriss un Evarts palika sardzē.

Lai dievs mums žēlīgs! — es iebrēcos. — Ja viņi iespruks mežā, mēs viņus nemūžam vairs rokā nedabūsim.

Nonākuši lejiņā, ieraudzījām Krišu un Evartu ar stibām rokā ļoti saspringtā izskatā stāvam cienīgā attālumā no būdas un vērojam Gerdu, kura tupēja uz mazmājiņas jumta, savā nodabā mīlīgi šņākuļodama. No Lokaja ne vēsts.

Kur palika Lokajs? — es prasīju.

Nupat kā nolēca zemē. Nespēju viņu aizkavēt, — Kriss atvainodamies sacīja. — Viņš aizskrēja, rau, uz to pusi.

Viņš rādīja uz ieleju peldbaseina virzienā.

Džon, — es sacīju, — tiec galā ar Gerdu. Tu viņai patīc labāk nekā es. Tikai, dieva dēļ, neizdari kādu muļ­ķību. Lūko dabūt viņu lejā … vai arī rāpies augšā un izvelc virvi caur viņas kaklasiksnu. Tu, Kris, nāc man līdzi meklēt Lokaju.

Mēs ar Krišu gājām lejup pa nogāzi, skatīdamies uz visām pusēm, bet man jau no tiesas sāka likties, ka Lo­kajs aizjozis uz meža biezokni aiz mūsu mājām un mēs viņu nekad vairs neredzēsim. Tad piepeši ieraudzījām viņu laiski guļam zem neliela apelsīnu koka. Lēnām gāju viņam tuvāk, pielabinādamies, runādams mīlīgā balsī vi­sādus niekus, un viņš itin draudzīgi iemurrājās. Mazliet drebošām rokām izvilku virvi caur viņa kaklasiksnu un cieši to nostiprināju. Tad iedevu virves galu Krišam, teik­dams:

Ņem. Pagaidi ar viņu šeit. Man jāiet atpakaļ pa­skatīties, kā Garajam Džonam veicas ar Gerdu.

Un ko lai daru, ja viņš sadomās iet projām? — Kriss žēlabaini nosauca man pakaļ, kad es jau steidzos kalnā.

Ej viņam lidzi, — es atkliedzu, — tikai nemēģini viņu apturēt!

Kad nonācu pie būdas, Evarts un Hovards vēl jopro­jām, ar stibām bruņoti, bikli stāvēja pa gabaliņu, bet Ga­rais Džons bija sameklējis kasti, pieslējis to pie būdas, uzrāpies uz jumta un izvilcis virvi caur Gerdas kaklasik­snu. Tātad vismaz šai ziņā viņa vairs nevienu neapdraud. Bet nezin kādēļ Gerda tomēr bija diezgan īgna un pat nedomāja lēkt lejā. Beigu beigās mums neatlika nekas cits kā paņemt garu koku un viegli viņu stumt uz jumta malu, kamēr viņai vajadzēja vien lēkt zemē, kur viņa tūliņ uz- ņurdēja Garajam Džonam, it kā viņš būtu vainīgs, un pat grasījās viņam ievilkt ar ķepu. Lai arī leopardēniem bija tikai seši mēneši, nedrīkst tomēr aizmirst, ka tie ir bīstami zvēri, kas ar vienu rotaļīgu ķepas cirtienu viegli var noraut cilvēkam pussejas. Tādēļ mēs centāmies rīko­ties ļoti piesardzīgi, manevrējot Gerdu atpakaļ būdā. Kad pēdīgi izdevās viņu tur ievest, Garais Džons apsēdās viņai blakus, runājās, glaudīja viņu, un viņa acīm redzami no­mierinājās. Es devos atpakaļ uz nogāzi un ieraudzīju Krišu stāvam kā nelaimīgu, nomaldījušos stārķi; viņš tu­rēja rokā virves vienu galu, bet tās otrā galā gulēja Lokajs un diezgan īgni blenza uz viņu. Atņēmu Krišam virvi un, to viegli vilkdams, piecēlu Lokaju kājās.

Nāc nu, Lokaj, — es aicināju, — nāc, nāc… būs gards ēdiens . . . Gerda tevi gaida. Nāc, labiņais … tāda jauka mazmājiņa … nāc, nāc …

Pamazītēm, vairākkārt apstādamies paostīt priekšme­tus, kas gadījās ceļā, un apbrīnodams ainavu, Lokajs to­mēr mums sekoja uz mazmājiņu.

Pa to laiku galdnieks bija pacenties, atnesis dēļus un aizsitis spraugu pie jumta, lai leopardi otrreiz vairs ne­varētu pa to izlīst. Devāmies atpakaļ uz māju un nomie­rinājām satrauktos nervus ar kausiņu alus.

Ceru, ka tādi notikumi negadās katru dienu, — ieminējās Evarts.

Nē, kur nu, — es atteicu, — caurmērā tikai divas trīs reizes nedēļā. Un, galu galā, — vai tad jūs neesat braukuši uz šejieni uzņemt filmu?

Bet mūžīgi taču jūs nevarēsiet turēt leopardus tai būdā, — sacīja Kriss. — Ko domājat iesākt tālāk?

Galdnieks darina viņiem krātiņu. Cerams, tas šo­vakar būs gatavs, un tad mums vajadzēs dabūt viņus tajā iekšā. Tas, liekas, atkal būs darbiņš.

Dieviņ tētit! Burvīgi kadri filmai! — iesaucās Kriss.

Man šķiet, galdnieks labi ja līdz tumsai pabeigs.

Tas nekas, — Evarts sacīja, — mēs varam ieslēgt lielās spuldzes.

Ja vien gaisma leopardus nebiedēs, — es iebildu. — Ja tā viņus uztrauks, jums tūliņ vajadzēs filmēšanu pārtraukt un gaismu izslēgt. Man ne prātā nenāk riskēt ar savu sprandu BBC dēļ.

Labi, labi, — Kriss sacīja, — to es tev apsolu.