DŽERALDS DARELS - NOĶERIET MAN KOLOBUSU

no cilvēka rokas barību; taču tagad kaut kāda iemesla dēļ filmēšana viņu biedēja. Sēdējām tumsā un pacietīgi gaidījām.

Man tropu mežs naktī liekas gandrīz vai skaistākais pasaulē, un šis mežu apvidus bija sevišķi skaists. Lietus periodā grava droši vien pārvērtās par putojošu straumi, bet pašlaik tā bija izžuvusi, lielie akmeņi apauguši ar sūnu cepurēm, un malu malās lidoja un rāpoja simtiem jāņ­tārpiņu kā mazi, mirdzoši smaragdi. Gaisā rēgaini griezās sīku naktstauriņu bari, un visapkārt sīca un zuzēja cikā­des un citi kukaiņi, brīžam kā zāģi tirkšķinot, brīžam iedziedoties kā sīksīki zvārgulīši. Iegrimis savās izjūtās, gandrīz pilnīgi aizmirsu poto un BBC, līdz Kriss man pačukstēja:

Šķiet, viņš sāk kustēties.

Tūliņ ieņēmām kaujas pozīcijas, ieslēdzām gaismu un redzējām, ka poto mazliet pacēlis galvu, tomēr tūliņ viņš to atkal paslēpa starp priekšķepām. Pagāja otrs stundas cēturksnis, un tad piepeši atgadījās divi notikumi uzreiz. Vispirms, poto atkal pacēla galvu, bet Evarts tai pašā mirklī palūkojās rokas pulkstenī un izteica tik nepiemē­rotu piezīmi, kāda, manuprāt, Āfrikā nav dzirdēta kopš Stenlija tikšanās ar Livingstonu.

Bristolē puiši patlaban iet mājās no kroga, — viņš domīgi sacīja.

Sie vārdi atstāja graujošu iespaidu uz poto, kurš, kā man šķiet, bija atturībnieku virsvadonis, jo metās skriet, tikai diemžēl nevis pareizajā virzienā pretī kamerām, bet gan, asti pacēlis, joza pa zaru prom uz otru pusi. Veselu pusstundu medījām viņu pa zaru labirintu. Pēdīgi tomēr zvēriņu notvērām, nolikām atpakaļ uz zara, un nu mūsu poto uzvedās priekšzīmīgi, tā ka beidzot tikām pie kā­rotajiem kadriem. Taču bija pagājušas vairāk nekā divas stundas, lai uzņemtu epizodi, kas uz ekrāna pazibēs droši vien tikai trīsdesmit sekundes.

Mēs, protams, filmējām arī parasto ikdienas darbu — dzīvnieku kopšanu un barošanu, kaut gan īstenībā dzīv­nieku kolekcijas apkopšanu nemaz nevar nosaukt par pa­rastu ikdienas darbu. Dzīvnieki allaž izdomā kaut ko jaunu, lai savus kopējus pārsteigtu un kaitinātu. Mums, piemēram, bija ļoti skaists Āfrikas zivjudzenītis. Mēs ne­varējām viņam pietiekamā daudzumā sagādāt dabisko ba­rību (sīkas ķirzaciņas, čūskulēnus, sienāžus un siseņus),

tādēļ vajadzēja viņu pieradi­nāt pie gaļas. Bet ikreiz, sa­ņēmis gaļas strēmeli, zivju- dzenītis to vispirms «nogali­nāja», sirdīgi dauzot pret koku, un tikai tad apēda.

Tiku Garo Džonu brīdinā­jis, ka ikvienā ekspedīcijā pienāk brīdis, kad jums šķiet, jūs zināt itin visu. Tas ir ļoti bīstams brīdis, jo nekad jūs nezināt par savu kolekciju visu, lai kā censtos. Tieši tad, kad sākat justies iedo­mīgs un lepns uz savām zināšanām un spējām, varat pieļaut smagu kļūdu. Es reiz kļūdījos, domādams, ka zinu visu, un man iekoda čūska, kas nepavisam nebija patī­kami. Bet šis piedzīvojums mani iemācīja būt piesardzī­gākam. Kādu dienu pie mums atnāca mednieks un atnesa apburošu putnēnu. Tas bija jauns baltcekulainais degun- ragputns. Sie putni ir melni kā ogle, bet galvu sedz koši baltas, pūkainas spalvas, un izskatās, it kā putniem būtu galvā baltas vates cepures. Ļoti priecājos par ieguvumu, jo šis bija mūsu pirmais degunragputns, un es nolasīju Garajam Džonam veselu lekciju par degunragputniem un viņu dzīves veidu. Degunragputnu un tukanu mazuļi ir ļoti viegli izbarojumi, un es biju pārliecināts, ka ar Tomiju (kā mēs putnēnu nosaucām) mums nekādu raižu nebūs. Tikko Tomijs bija mazliet apradis, sakapājām augļus, no­likām mazuli uz putnu barojamā galdiņa un karinājām augļu šķēlītes viņam pie paša knābja. Viņš izlikās tās neredzam.

Gan jau pieradīs, — es teicu, — tomēr, šķiet, sā­kumā vajadzēs viņu pabarot piespiedu kārtā.

Ielikām Tomijam knābī augļu gabaliņu, bet viņš to tūliņ izspļāva. Otru gabaliņu iestūmām dziļāk rīklē, taču pēc maza brītiņa viņš izvēma arī to.

Varbūt nav vēl īsti iejuties, — es sacīju Garajam Džonam. — Atstāsim viņu kādu laiciņu būrī un atnāksim vēlāk. Galu galā, mēs nezinām, kad mednieks viņu ieguvis, varbūt māte viņu pirms tam pabarojusi un viņš nav iz­salcis.

Ielikām putnēnu atpakaļ būri. Pēc divām trim stun­dām sākām grūto barošanas procedūru no jauna, bet putnēns augļus katru reizi izvēma. Visu dienu turpinājām viņu barot ar varu, tomēr viņš neko neņēma pretī.

Nesaprotu, — sacīju Garajam Džonam, — tiešām nesaprotu. Vairums degunragputnu mazuļu pēc pirmās barošanas kļūst par gatavajiem rimām, un vēlāk nevar vien spēt viņus piebarot.

Otrā rītā Tomijs izskatījās diezgan šļaugans un, kaut arī nepārprotami bija izsalcis, tomēr no augļiem atteicās.

Sasodīts! — es dusmojos. — Neatliks nekas cits kā paskatīties grāmatā. Varbūt tur teikts kaut kas īpašs, kāda barība viņiem jādod.

Savā neziņā tiku domājis, ka visi degunragputni pār­tiek no augļiem, dārzeņiem un kukaiņiem un uzskatāmi par visēdājiem. Tomēr grāmatā uzgāju, ka mūsējais pieder pie tiem retajiem degunragputniem, kas pārtiek vienīgi no gaļas. Mēs centāmies viņam ar varu iebarot augļus, ko viņš vispār neuzskata par barību; tas bija apmēram tāpat kā pārliecinātam veģetārietim ar varu bāzt mutē bifšteku. Izcēlām Tomiju nb būra, novietojām uz barojamā galdiņa un nolikām viņam priekšā gabaliņos sagrieztu gaļu, kurai viņš jau nākamajā mirklī uzklupa kā vilks. Kopš tā laika viņš nekad vairs neniķojās. Man šis gadījums noderēja par labu mācību, un ceru, ka arī Garais Džons no tā kaut ko iegaumēja.

Nav grūti aprūpēt dzīvnieku labi iekārtotā zooloģis­kajā dārzā, kur jūsu rīcībā ir viss, sākot ar barību un beidzot ar veterināro palīdzību, bet pavisam citādi ir tad, ja atrodaties piecsimt jūdžu aiz pasaules viņas malas, ja visi dzīvnieki iesprostoti šaurās kastēs un jums pašam jā­pilda visas funkcijas — jābūt gan veterinārārstam, gan galdniekam; un dzīvnieki, protams, tiklīdz samierinājušies ar nebrīvi, sāk, jums par nebeidzamu prieku, rādīt visu, ko māk. Jābrīnās, cik dažādus niķus un stiķus tie spēj izdomāt. Piemēram, vienu dienu viņi ir kā negudri pēc apelsīniem, un jūs, zināms, sagādājat šos augļus lielos daudzumos un vai apberat savus gūstekņus ar tiem. Bet, ja otrā dienā piedāvājat apelsīnu, viņi skatās jums acīs ar tādu izteiksmi, it kā jūs viņus būtu līdz nāvei apvai­nojis, un liek noprast, ka daudz labāk viņiem garšotu

zemesrieksti. Un, kamēr jūs viņiem neiztopat kā veca dāma savam pekinietim, viņi nejutīsies laimīgi ur. sāks nīkuļot.

Viendien mums atnesa zvīņnesi jeb pangolīnu, par ko es ļoti nopriecājos, jo agrākajās ekspedīcijās, kad vācu dzīvniekus Rietumāfrikā, man nekad neveicās ar šiem ēr­motajiem radījumiem, kas izskatās kā dzīvi egles čiekuri ar asti. Man nelaimējās tādēļ, ka šie dzīvnieki pārtiek galvenokārt no niknajām, melnajām skudriņām, kas savus pūžņus ierīko kokos. Anglijā vairākkārt domāju par pan­golīnu barošanu un nospriedu, ka barībā, ko sakombinēju no jēlām olām, piena un maltas gaļas un ko pangolīni labprāt ēda, kaut kā tomēr bija pietrūcis, proti, skudr- skābes. Tādēļ šoreiz biju atvedis līdzi pudelīti skudrskā- bes, lai savu teoriju pārbaudītu, un ik dienu gatavoju pangoliniem šādu maltīti. To darot, iedomājos, kā televī­zijas kulinārs nodiktētu skatītājiem manu recepti:

«Mīļie draugi, ņemiet divas ēdamkarotes sausā piena, atšķaidiet to ar ceturtdaļpinti ūdens un, kad sajaukta stīgra masa, pievienojiet vienu jēlu olu un sakuliet. Pēc tam sajauciet masu ar riekšavu smalki samaltas jēlas gaļas; viegli izcilājiet un garšvielu vietā pielieciet šķip­sniņu melno koku skudru un pilienu skudrskābes. Galdā pasniedziet tūliņ pēc sagatavošanas. Jūs būsiet sajūsmi­nāti, redzot, cik ļoti jūsu viesiem garšo šāda maltīte, un iemantosiet labākā pangolīnu viesību rīkotāja slavu šajā sezonā.»