DŽERALDS DARELS - NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Nesteigdamies gāju pa mežu, šad tad apstājoties, lai pavērotu šo vai to, kas saistīja manu uzmanību, un tad piepeši kļuvu līksms, ieraugot tos, kuru dēļ biju šurp nācis. Man virs galvas kokos kaut kas nobrīkšķēja, un, klusi virzoties uz trokšņa pusi, es nonācu līdz vietai, kur kokos rosījās melnbaltie kolobusi. Grupiņa nebija liela, tikai seši pērtiķi, bet vienai mātītei bija dvīņi, kas man šķita visai neparasti. Pērtiķi mierīgi savā nodabā mielojās zaros ap piecdesmit pēdu man virs galvas un, lai arī redzēja mani stāvam, nepavisam neizbijās. Aplūkojot viņus talskatī, konstatēju, ka šie, protams, nav tik koši kā sar- kanmelnie kolobusi, toties ar piķa melnajiem kažokiem, koši baltajām astēm un balto matu ieloku ap seju izska­tījās nopietni un cienīgi kā nezināma reliģiska ordeņa brāļi. Beidzot, paēdušies pie viena koka, pērtiķi to pameta. Līdz šim biju redzējis, ka sarkanmelnie kolobusi ļoti veikli rāpaļā pa kokiem, taču melnbaltie tos tālu pārspēja. Ne mirkli neapdomājušies, tie metās lejup no pusotra simta pēdu augstuma un nonāca apakšējos zaros ar tādu preci­zitāti un grāciju, ka pats Bilijs Smārts, to redzot, no prieka apraudātos. Gāju atpakaļ uz plantāciju un ierau­dzīju tur retu parādību: Kriss staroja priekā, jo viņam bija izdevušies lieliski kadri, uzņemot diānas un zaļos pērtiķus ēšanas laikā. Savācām savas mantas un devāmies atpakaļ uz ciemu.

Bijām tur iegadījušies tirgus dienā, un man tik ļoti patīk afrikāņu tirgus, ka bridi pakavējāmies, lai to ap­staigātu. Tirdzinieki visi bezgala rosīgi, satraukti, skaistās acis zibin zib, baltie zobi zaigo, ikvienam mugurā labākā svētdienas kārta viskošākajās krāsās. Kaudzēm dažādu krāsu augļu un dārzeņu, rindām košu audumu baķu — man likās, es eju pa varavīksni. Šķita, ka pasaulē nav nekā tāda, ko šajā tirgū nevarētu nopirkt, sākot ar bam­busa skaliņos gliti savērtām kaltētām vardēm un beidzot ar sandalēm, kas pagatavotas no vecām autoriepām. Ka­mēr staigājām pa tirgu, man negaidot pienāca klāt slaids jauneklis, ģērbies baltā sporta krekliņā un haki bikšelēs, ar vecu tropu ķiveri galvā. Viņš pieklājīgi pacēla ķiveri un jautāja.

— Vai jūs esat misters Dalels, ser?

Viņš runāja tik smalkā, spalgā balsī, ka, par spīti vīrieša apģērbam, bezmaz noturēju viņu par sievieti.

Apstiprināju, ka es tiešām esmu es.

Mani sūta pārvaldnieks, ser, — viņš sacīja. —Mans vārds ir Mohameds, un pārvaldnieks teica, ka jūs gribot noķert dzīvus pērtiķus. Varu to noorganizēt.

Sirsnīgi pateicos, — es piesardzīgi sacīju, jo man viņš nepavisam nelikās īstais vīrs, kas varētu organizēt pērtiķu aplenkumu. Bet, ja jau pārvaldnieks viņu ieteicis, tad laikam būs zinājis, ko dara.

Kad jūs vēlētos sarīkot aplenkumu, mister Dalel? — viņš neatlaidās.

Cik vien drīz iespējams. Mani interesē kolobusi — sarkanmelnie un melnbaltie. Vai jūs tos pazīstat?

Jā, ser, es tos pazīstu, — viņš atteica, — tādu te ir daudz, ļoti daudz.

Kā šie aplenkumi īsti notiek? — es vaicāju.

Tūliņ pastāstīšu, ser, — viņš sacīja. — Vispirms agri, pavisam agri no rīta sameklējam pērtiķus un tad sākam tos dzīt, dzenam, dzenam un kliedzam, un atkal dzenam, un kliedzam vēl skaļāk, un dzenam, kamēr aiz- dzenam īstajā vietā. Tad nocērtam tuvākajā apkārtnē visus kokus. Pēc tam jāsakrauj augsta kaudze ap to koku, kurā sasēdušies pērtiķi.

Kaudze? Kas tā par kaudzi?

Pie koka zemē mēs sakraujam zarus — lielā, augstā kaudzē, saprotiet, un tad pērtiķi lec lejā no koka, ielec kaudzē un mēs viņus saķeram.

Man tas viss šķita gaužām nereāli, bet, spriežot pēc jaunekļa nopietnās sejas, varēja redzēt, ka viņš zina, ko runā.

Un kad mēs varētu to izdarīt? — es jautāju.

Man būtu izdevīgi parīt.

Ļoti jauki, — atteicu, — mēs būsim klāt, kad sāk­siet, un visu uzņemsim filmā. Sapratāt? Nesāciet, pirms mēs atbraucam.

Skaidrs, ser.

Būsim ap pulksten deviņiem.

O-o-o-o … tas ir ļoti vēlu, ser.

Saprotiet, ka agrāk nevaram filmēt, jo nav gais­mas, — es paskaidroju.

Nu jā… bet, ja mēs pirms tam sadzenam pērtiķus īstajā kokā, vai tad varēsiet filmēt? — viņš bažīgi jau­tāja.

Varēsim… ja vien būs pietiekama gaisma, — es atbildēju. — Tas būtu ap pusdesmitiem. Ap to laiku gais­mas filmēšanai pietiek.

Viņš mirkli padomāja, tad sacīja:

Labi, ser. Atbrauciet uz ciemu pulksten deviņos, un pērtiķi jūs gaidīs.

Ļoti jauki. Sirsnīgi pateicos.

Nav par ko, ser, — viņš sacīja, uzlika galvā ķi­veri un pazuda tirgus burzmā.

Aiznākamajā dienā piecēlāmies ļoti agri. Rūpīgi pār­baudījuši kameras un skaņu ieraksta aparatūru, devāmies ceļā uz ciemu, kur vajadzēja notikt pērtiķu aplenkumam. Kad nonācām tur, mūs pa šauru taku izveda cauri banānu plantācijai un ieveda gabaliņu mežā. Jau iztālēm izdzir­dām negantu troksni un drīz nonācām vietā, kur bija sa­dzīti pērtiķi. Tur valdīja elles jezga un kņada: apmēram trīssimt cilvēku uz visām četrām debess pusēm cirta nost pamežu, bet Mohameds skraidīja apkārt, pilnā rīklē klieg­dams pavēles un rīkojumus, kuros, šķiet, neviens neklau­sījās. Afrikāņi bija sadzinuši divus kolobusu barus mil­zīgā kokā un cirta bez žēlastības nost visu, kas auga tuvā­kajā apkārtnē un ko pērtiķi varētu izmantot bēgšanai. Kad tie redzēja, ka zūd pēdējā glābšanās iespēja, izcēlās panika. Vienam vai diviem pērtiķiem izdevās no lielā koka aizlēkt apmēram simt piecdesmit pēdu līdz palmas galot­nei un aizbēgt; par to afrikāņi visi korī sāka satraukti klaigāt un cirta vēl nadzīgāk.

Neciešu, ka cērt lielus, zaļoksnējus kokus, un man bija sāpīgi noskatīties, kā tie šeit brakšķēdami gāzās, bet zināju, ka apvidu drīzumā nolīdīs, lai ierīkotu kakao plan­tāciju, un kokiem tikpat būs jākrīt. Beidzot nogāzās pē­dējais lielais koks, ko pērtiķi būtu varējuši izmantot bēg­šanai, atlika vairs tikai dažas palmas, kurām vajadzēja apcirst lapas. Katrs palmas vēdeklis nocirsts vēlās zemē ar klusu šalkoņu, kas izklausījās, it kā dāmas sastīvi- nātos krinolīnos pietuptos reveransā.

Pateicoties manu cildeno mednieku pūliņiem, lielā koka apkārtnē bija nolīsts krietns meža gabals, un es gaidīju, kas notiks tālāk. Bet tālāk nenotika nekas — afrikāņi bija nolēmuši atpūsties. Daži nocirta garus staipekņus ar dobu vidu, kur mēdz uzkrāties daudz ūdens. No šīm dzī­vajām akām viņi dzēra, turēdami staipekņus pie mutes kā garas caurules. Nokarsuši, sviedros izmirkuši un iz­slāpuši, viņi apspriedās, kā vislabāk turpināt operāciju. Mohameds savā smalkajā balstiņā mani informēja, ka nākamais darbs būšot sakraut kaudzi. Vīri atkal stājās strīpā, cirta, zāģēja, bet pēc tam sakrāva lielos zarus un palmu vēdekļus konusveida kaudzē koka pakājē. Kaudzei apkārt apvilkām tīklus. To paveikuši, afrikāņi aizgāja uz tuvākajiem krūmiem un nocirta garas, žākļainas nūjas. Tādas bija nepieciešamas: kad pērtiķi beidzot sāk lēkt no koka sakrautajā zaru kaudzē un sapinas tīklos, ar nūjas žākli tīklu piespiež viņiem klāt, lai varētu viņus satvert reizē aiz galvas un astes.

Es visu laiku uzmanīgi vēroju koku, kurā pērtiķi bija sadzīti, tomēr pārāk biezās lapotnes dēļ nebija iespējams precīzi noteikt, cik pērtiķu tajā īsti paslēpušies, taču skaidri zināju, ka tur ir abēju sugu kolobusi, kurus kā­rojām iegūt. Mohameds apgalvoja, ka tagad viņi esot gatavi sākt, un es, drīzāk gan aiz pieklājīgas piekāpības nekā aiz pārliecības, liku pienest krātiņus tuvāk. Neticēju, ka šai metodei būs panākumi, tomēr cerēju, ka varbūt izdosies kādu kolobusu noķert, un tādēļ gribēju, lai viss būtu sagatavots. Divi vīri nezin no kurienes atstiepa mil­zīgu aizvēsturisku zāģi, kuram praktiski vispār vairs ne­bija zobu, pārrāpās pāri tīkliem, uztrausās kaudzes galā pie milzīgā koka stumbra un sāka zāģēt.