DŽERALDS DARELS - NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Visvairāk mani satrauca divas problēmas: pirmkārt, mums drīzumā vajadzēja doties atpakaļ uz Frītaunu, lai tiktu laikā uz kuģa, kas mūs vedīs mājup; otrkārt, jāpie­radina kolobusus līdztekus ierastajai barībai ēst arī kaut ko citu, ar ko mēs viņus varētu apgādāt ceļojuma laikā, piemēram, ābolus, burkānus un tā. tālāk. Diemžēl Bam­bavu un Kenemā šāda barība praktiski nebija iegūstama. Par lielu naudu nopirkām dažus ābolus, bet kolobusi tos tikai apostīja un aizmeta. Cerēdams, ka mums izdosies iegūt kolobusus, tiku pasūtījis, lai ar «Akru» mums atved daudz burkānu, kāpostu un citu dārzeņu, jo iedomājos, ka viņiem tie garšos, bet, ieraugot, ar kādu nicināšanu viņi izturas pret āboliem, man dūša pavisam saplaka. Šaubījos, vai viņi maz pieņems to barību, ko varēsim uz kuģa viņiem piedāvāt.

Beidzot sarkanmelnie neēda gandrīz vairs nemaz un kļuva tik drūmi un sevī ierāvušies, ka mums bija skaidrs: vajadzētu mēnešiem bezgalīgā pacietībā ar viņiem noņem­ties, lai viņus pieradinātu pie dzīves nebrīvē un jauna veida barības. Ar skumju sirdi sapratu, ka jāatlaiž viņi brīvē, un beidzot mēs to arī izdarījām. Gandarījumu gu­vām no melnbaltajiem, kas bija mundri un jutās ļoti labi, kaut arī joprojām noniecināja ābolus un banānus. Tā kā zaļumi ātri savīta, mums pērtiķus vajadzēja barot četras piecas reizes dienā, kas aizņēma ārkārtīgi daudz dārgā laika, jo mums bija ne tikai jāpiedalās filmēšanā, bet arī jāapkopj pārējie dzīvnieki.

Un tieši tad es izdarīju muļķību, kādas mēdz izdarīt ceļojumos. Bijām ar BBC mazo apvidus mašīnu aizbrau­kuši divas trīs jūdzes mežā uzņemt kādu filmas epizodi. Kad, beiguši filmēšanu, atgriezāmies mājās, es apsēdos uz mašīnas pakaļējā borta; straujā gaitā braucot, mašīna atsitās dziļā grambā. Es uzlidoju gaisā, tomēr laimīgā kārtā nokritu atpakaļ mašīnā, bet stipri sadauzīju astes

^ *

kaulu un ielauzu divas ribas. Līdz šim brīdim tiku domā­jis, ka lauzta riba ir tīrais nieks. Taču tagad biju spiests savus uzskatus grozīt. Lauztas ribas bija ārkārtīgi sā­pīga būšana. Pirmkārt, sadauzītā mugura neļāva lāgā ap­sēsties, otrkārt, ribas neganti sāpēja, tiklīdz pieliecos vai arī tikai dziļāk ievilku elpu. Sādā stāvoklī ikdienas darbs man sagādāja lielas mokas, jo, tīrot krātiņus, tāpat nesot ūdens spaiņus un darot visu pārējo, bieži iznāk pieliekties. Nebiju paņēmis līdzi nekādas citas zāles kā vienīgi tab­letes pret galvas sāpēm, un šo sāpju remdēšanai tās nelī­dzēja nenieka. Cerēju, ka pēc pāris dienām kļūs vieglāk. Tas diemžēl nenotika, sāku justies vēl sliktāk un sapratu, ka nespēšu uz kuģa apkopt kolekciju un piedalīties no­slēguma filmēšanā. Mums bija vajadzīgs trešais cil­vēks.

Laimīgā kārtā zināju, ka Džekijai jāatgriežas no Ar­gentīnas uz Angliju apmēram tai pašā laikā, kad «Akra» pacels enkuru un sāks ceļu uz Rietumāfriku, lai uzņemtu mūs uz klāja. Nosūtīju telegrammu, kurā lūdzu Džekiju ierasties ar «Akru» pie manis, neminēdams, kādēļ tas jā­dara. Telegrammu, protams, nosūtīju Ketai uz zooloģisko dārzu, jo nebiju īsti drošs, kur patlaban atrodas Džekijas kuģis, un nevarēju telegrafēt tieši viņai. Drīz vien saņēmu atbildi, ka Džekijas kuģis piestāšot malā pavisam citā ostā un viņai būšot tikai četrdesmit astoņas stundas laika, lai sagatavotos braucienam ar «Akru». Vai jābrauc obligāti? Negribēju minēt aicinājuma īsto iemeslu, jo zināju, ka viņa uztrauksies, tādēļ nosūtīju jaunu telegrammu ar šādu tekstu: «Džekijas ierašanās nav obligāta. Es vien­kārši mīlu savu sievu.» Ar to sasniedzu vēlamo efektu — viņa steidzās uz «Akru» —, bet laikam arī izraisīju sa­šutumu telegrāfistos, caur kuru rokām gāja mans vēstī­jums. Sāda vaļsirdība telegrammās, šķiet, netiek akcep­tēta.

Beidzot pienāca diena, kad bija jāšķiras no zvēru rak­tuvēm un jāatgriežas Frītaunā. Dzīvnieku vākšanas eks­pedīcijā allaž ir grūti izlemt, vai labāk ceļot dienu vai nakti. Dienā braucot, dzīvniekiem ir ļoti karsti, un, pa ceļu grambām kratoties, tie nevar paēst. Ceļš gan tikpat dan- gains ir arī naktī, un dzīvnieki nedabū gulēt, tomēr vismaz necieš no karstuma. Nospriedu, ka jābrauc naktī. Lai aiz­vestu visus savāktos dzīvniekus, mums vajadzēja trīs kravas mašīnas un vēl mūsu lielo apvidus mašīnu. Visvairāk raizējos par mazuļiem, kam ceļojums uz Frītaunu būs ļoti grūts.

Gluži negaidot mūs izglāba Džo Sārps. Viņš piebrauca ar savu mazo apvidus mašīnu un tūdaļ piedāvājās aizvest uz Frītaunu mani kopā ar visiem mazajiem zvēriņiem, kā mēs tos dēvējām. Viņš teica, ka to varot paveikt pāris stundās, turpretī kravas mašīnām būšot jābrauc visu nakti. Ar mazo mašīnu varējām braukt dienā un vajadzības ga­dījumā apstāties, lai pabarotu mazuļus. Tātad rīta agrumā mēs ar Džo Sārpu un mašīnas aizmugurē novietotajiem mazuļiem izbraucām no zvēru raktuvēm. Norunājām, ka Garais Džons, BBC ļaudis un kravas mašīnas dosies ceļā tai pašā vakarā. Kad zvēru raktuves mums palika aiz mu­guras, es pēdējo reizi pametu pār plecu skatienu uz no­laidenajām kalnu nogāzēm un skaisto mežu. Nezinu, vai man vēl kādu citu reizi bijis tik gauži žēl šķirties no nometnes.

Džo brauca cik vien iespējams ātri, lai nenodarītu pāri mazajiem pasažieriem, un mēs sasniedzām Frītaunu re­kordlaikā. Dimantraktuvju sabiedrība atkal laipnā kārtā nodeva mūsu rīcībā lepno Holivudas dzīvokli, kurā uztu­rējāmies ekspedīcijas sākumā, turklāt bija izbrīvētas divas lielas garāžas nojumes dzīvniekiem. Uznesām un iekārto­jām mazuļus dzīvoklī, un es tūdaļ likos gulēt, jo gribēju būt kājās, kad atbrauks Garais Džons ar dzīvniekiem. Vi­ņiem vajadzēja būt klāt pulksten sešos no rīta, bet pienāca seši, un no karavānas ne vēsts. Ceturksni pēc sešiem sāku mazliet uztraukties, pusseptiņos jau biju pagalam sa­traukts … Vai kāda kravas mašīna būtu iebraukusi grāvī un visi mūsu dārgie dzīvnieki beigti? Vai viņus aizkavē­jusi kāda kļūme, piemēram, mašīnai pārsprāgusi riepa? Septiņos man mācās virsū izmisums, tomēr līdzēt nekā nespēju. Gaidpilni abi ar Džo raudzījāmies pa logu, tomēr no kravas mašīnām nebija ne miņas. Tikai ceturksni pēc septiņiem piebrauca pirmā putekļiem klātā kravas mašīna un piestāja pie mūsu mājas. No visiem pārējiem dzīvok­ļiem salasījās cilvēki, kas zināja, ka mums vedīs dzīv­niekus; viņi ziņkāri stāvēja uz balkoniem, gribēdami redzēt, ko tad īsti esam sagūstījuši. Kad mašīna pēc ma­šīnas tebrauca pagalmā un apstājās, skatītājiem acis brī­numos kļuva pavisam apaļas. Izcēlām no mašīnām krāti­ņus ar zvēriem, un es gaužām atvieglots redzēju, ka brau­cienā neviens nav cietis, vienīgi Gerda bija satraukusies

un nikna. Novietojām dzīv­niekus garāžā un naski ķērā­mies pie tīrīšanas un baroša­nas, jo man vajadzēja steig­ties uz ostu sagaidīt Džekiju, kas atbrauks ar «Akru».

Džo mani aizveda turp; man bija līdzi maza kartona kārbiņa, kurā uz vates pol- stējuma ērtā midziņā gulēja mazs meža vāverēns, kam tikko bija atvērušās actiņas

un ko mednieks man atnesa pēdējā mirklī. Sīs mazās vāve- rītes ir neizsakāmi burvīgi radījumi. Tām ir zaļganzeltains kažociņš ar baltu svītru katrā sānā, glītas, mazas austiņas un kupla aste — ar melnu apmali, bet vidū sarkana. Zi­nāju, ka Džekija dievina vāveres, un šī bija vienīgā dā­vana, ko varēju viņai pasniegt sagaidot. Ostā iznāca aiz­kavēšanās, jo nebiju padomājis, ka nepieciešama caur­laide, tomēr beidzot vārti atvērās, mūs ielaida un es ieraudzīju piestātnē visai uztrauktu Džekiju.