DŽERALDS DARELS - NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Anna, paklausot manam lūgumam, pilnīgi nodevās ko- lobusiem. Un, kā jau paredzēju, darba viņai augu dienu bija pilnas rokas. Nepietika ar to, ka pērtiķus vajadzēja pieradināt pie pilnīgi jauna veida barības, bija viņiem jāie­māca arī jaunas ēšanas iemaņas. Kolobusiem nav īkšķu. Savvaļā viņi pārvietojas tik ātri un tik akrobātiskā veik­lībā lēkā pa zariem, ka īkšķis viņus vienīgi traucētu, tādēļ tas sarucis par niecīgu stumbenīti. Līdz ar to kolobusiem grūti kaut ko satvert, jo tas jādara ar plaukstas sāniem,

kā mēs, piemēram, mēdzam saslaucīt drupačas no galda. Pusdienojot koka galotnē, jūs piekampjat pilnu muti, teik­sim, ar lapām un visam, kas nav derīgs, mierīgi ļaujat nokrist zemē no pusotra simta pēdu augstuma; pēc tam jūs pārvietojaties uz nākamo zaru. Bet krātiņā tas nav iespējams. Nometnē un Frītaunā barojām kolobusus ar lapām, un tas bija samērā vienkārši, jo sastūķējām lapotos zarus caur režģiem pie pašiem krātiņā griestiem, lapas nokarājās lejup, un pērtiķi varēja netraucēti tās plūkt un mest zemē visu, kas viņiem likās nebaudāms. Nekad viņi nelēca zemē, lai kaut ko uzlasītu no grīdas. Uz kuģa mums lapu nebija, un vienīgais tām cik necik līdzīgais pro­dukts šķita kāposti. Sevišķi tie pērtiķiem pie sirds negāja. Viņiem negaršoja arī nekas cits no tā, kas bija mūsu krā­jumos, piemēram, burkāni,.bumbieri, āboli un tā joprojām.

Izvērsās sīva cīņa starp Annas nelokāmo gribu uzturēt pērtiķus pie dzīvības un viņu nevēlēšanos pieņemt doto barību un ciešo apņemšanos izlaist garu mūsu acu priekšā. Stundām Anna tupēja pie krātiņiem, pacietīgi cenzdamās iemācīt pērtiķiem satvert barību un kaut vai tikai to no­mēģināt, lai justu, kā īsti tāds ēdamais garšo, jo kolobusi pat nepielika piedāvāto pie mutes, tikai apostīja un meta zemē. Mūsu lielākais eksemplārs bija gadus trīspadsmit vai četrpadsmit vecs tēviņš, kuru iesaucām par īgņu, jo viņš nevienu neieredzēja. Visvairāk viņš nīda Annu. Visu brauciena laiku starp īgņu un Annu norisa spīva cīņa — tai vajadzēja izšķirt, kuram spēcīgāks raksturs. Ja barības šķīvi vienkārši iebīdīja viņa krātiņā, viņš šķīvi vispirms apgāza un tad, lai vēl skaidrāk parādītu savu riebumu pret tādu cienastu un pret Annu, sāka šļūkāt uz dibena pa zāģskaidām šurp un turp tik ilgi, kamēr sašķīdušie augļi ar skaidām sajuka riebīgā putrā.

Annai vajadzēja izdomāt kaut ko citu. īgņa viņu nīda tik neganti, ka reizēm bezmaz likās — vienīgi naids viņu uztur pie dzīvības; bet Anna pacietīgi tupēja pie pērtiķa krātiņa un turēja kaut ko ēdamu plaukstā. Tā kā īgņa varēja izbāzt roku pa režģu starpu, tad viņš parasti metās mežonīgā lēciena pret režģiem, atsizdamies tajos ar galvu, un nikni izgrūda ārā roku, cenzdamies sagrābt Annas pirkstus, pievilkt sev tuvāk un no sirds viņai iekost. Reizē ar to pa gaisu aizlidotu arī piedāvātais kumoss. Kādu dienu Anna pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem pārmaiņai nolēma īgņām piedāvāt gabalu kokosrieksta. Viņai likās,

ka baltais kokosrieksta gabals būs plaukstā labāk sare­dzams, jo visu pārējo viņš jau bija noniecinājis.

Varbūt tā bija tikai sagadīšanās, ka, cenšoties sagrābt Annas pirkstus, īgņa saķēra kokosrieksta gabalu un, ievil­cis roku atpakaj krātiņā, apostīja trofeju, pirms nometa to zemē. Bezgalīgā pacietībā Anna atkārtoja mēģinājumu, lidz īgņa sāka apgurt. Annu ieraudzījis, viņš gan vēl sita galvu pret režģiem, bet, rokas vietā allaž saķerdams kokosriekstu, sāka to ostīt un beidzot gabaliņu nokoda. Drīz pēc tam viņš ņēma kokosriekstu daudz mierīgāk, un mēs skaidri redzējām, ka izdevies atrast kaut ko tādu, kas viņam patiesi garšo. Pamazām gan īgņa, gan pārējie kolobusi iemācījās ēst no zemē nolikta trauka un sāka iebaudīt ar katru dienu drusku vairāk barības. Mēs uzel­pojām. Lai arī viņi ēda ļoti maz, tomēr vairs neatteicās no vīnogām, burkāniem un ābolu kumosiņiem, bet gal­venais — dzēra pienu, kuram pievienojām vitamīnus. Sa­pratām, ka ar tādu barības daudzumu vismaz izdosies viņus noturēt pie dzīvības. Bet pūliņi bija neaprakstāmi un Annas pacietība bezgalīga. Par laimi, laiks turējās labs; ja būtu uznākusi vētra, kolobusi būtu sasirguši ar jūras slimību. Līdz ar to būtu lūzis pēdējais salmiņš un mēs būtu viņus zaudējuši.

Pa ceļam piestājām Laspalmasā. Mēs devāmies tieši uz tirgu. Tur sapirkām visu iespējamo, ko varējām dabūt un ar ko cerējām iekārdināt kolobusus, lai gan atnesām daudz ko tādu, ko pērtiķi savā mūžā nebija redzējuši, piemēram, spinātus, zemenes un ķiršus, piedevām dažda­žādus citus zaļumus un augļus. Triumfā stiepām visu uz kuģi un cēlām priekšā saviem kolobusiem nogaršošanai. Būtu lieki piebilst, ka viņi sarauca degunu par mūsu dār­gajiem ķiršiem un zemenēm, taču mazliet vēlāk sāka ēst arī tos. Spinātus viņi nogaršoja gan, bet pa prātam tie viņiem nebija. Visā pirkumā tomēr atradās kaut kas vēr­tīgs — pupām lidzīgi dārzeņi, kurus Anna pēdējā brīdī bija tirgū ieraudzījusi un mazliet nopirkusi, tāpat vien, izmēģināšanai. Ja mēs būtu paredzējuši, kas notiks, būtu nopirkuši veselu maisu, jo kolobusi metās tiem virsū kā negudri un pieēdās līdz kaklam, aši notiesādami visu, cik bija.

Beidzot iebraucām Liverpūlē. Man par lielu prieku, diena bija karsta un saulaina, īsts bula laiks. Likās, ka visas grūtības pārvarētas, jo nu atlika vairs tikai aizvest

dzīvniekus no kuģa uz lidostu un ar lidmašīnu nogādāt Džersijā. Cerēju, ka vakarā visi būs iekārtoti un beidzot varēs justies labi, mūsu personāla mīļi aprūpēti un kopti. Kamēr kuģis lēnām slīdēja ostā, mēs strādājām sviedriem vaigā, sitot krātiņu režģiem priekšā maisa drānu un lētas segas. Es vienmēr ievēroju šo piesardzību — ne tik daudz dzīvnieku kā cilvēku dēļ, lai tie nebāztu pirkstus starp krātiņu režģiem, netiktu sakosti paši un piedevām nebie­dētu dzīvniekus. Bez tam dzīvnieki jūtas drošāk, ja atro­das tumsā, kamēr krātiņš tiek stumdīts un mētāts. Krā­tiņus atkal lielos tīklos pārcēla pār kuģa malu un nolika zemē ostā, kur kravas mašīnas jau bija piebraukušas, lai aizvestu mūs uz lidostu; tur jau gaidīja speciāli noīrēta lidmašīna. Kad visi krātiņi kārtīgi bija iecelti mašīnās, es atviegloti uzelpoju. Vēl tikai dažas stundas, un mēs būsim Džersijā, es nodomāju. Tad pie manis pienāca sīka auguma vīriņš un jautāja, vai es esot misters Darels. Priekā starodams, atbildēju, ka esmu gan.

Redziet, ser, — viņš sacīja, — runa ir par jūsu leopardiem.

Man sirds saskrēja papēžos.

. — Kas ar viņiem ir? — es vaicāju.

Redziet, ser, jums nav ievešanas atļaujas.

Ir gan, — es sacīju. — Mēs iesniedzām lūgumu ministrijai. Ministrija mums izdeva atļauju, jo leopardi šeit ir tikai tranzītā ceļā uz Džersiju, tādēļ tiem karantīna Anglijā nav nepieciešama.

Neesmu saņēmis nekādus dokumentus, kas to ap­liec 'iātu, ser, — viņš sacīja.

Paklausieties, jums tikai jāpiezvana uz mūsu zoo­loģisko dārzu . . .

Par to man nekas nav zināms, ser. Neesmu saņēmis nekādus dokumentus. Nedrīkstu ļaut leopardiem iebraukt.

Centos savaldīties. Man jau agrāk pietiekami bieži bija iznākušas darīšanas ar sīkmanīgu birokrātiju, tādēļ zi­nāju, ka visļaunākais ir apskaisties un sākt strīdu.

Tad ļaujiet jel man piezvanīt uz zooloģisko dārzu, — es teicu.

Lūdzu, ser. Tikai bīstos, ka jums pašam būs par tālsarunu jāmaksā.