DŽERALDS DARELS - NOĶERIET MAN KOLOBUSU

To es labprāt darīšu, — zobus sakodis, noņurdēju.

Iegājām mazā, tumšā kantorītī, un es pieteicu sarunu

ar Ketu.

Sasodīts, kur palikusi atļauja leopardu ievešanai? Keta apgalvoja, ka tikko to saņēmusi. Drošības labad viņa piezvanījusi uz ministriju, kaut gan bijusi pārliecināta, ka noraksts aizsūtīts uz Liverpūli. Nē, ministrijā viņai laipni atbildējuši, uz Liverpūli nekas neesot sūtīts, jo atļauju vienmēr sūtot tikai tiem cilvēkiem, kas pieņem leopardus vai attiecīgi citus dzīvniekus.

Es ievaidējos.

Labi, — noteicu, — zvanīšu uz ministriju, Ket.

Viņa nosauca vajadzīgo nodaļu un telefona numuru,

un es piezvanīju. Ministrijas ļaudis pieklājīgi atvainojās, ka viņi no savas puses rīkojušies saskaņā ar noteiku­miem, nosūtot atļauju pēc pareizas adreses, tas ir, uz turieni, kur leopardus turēs.

Vai jūs nebūtu tik laipni un visu to nepaskaidrotu šim džentlmenim? — es jautāju. — Viņš man neļauj transportēt leopardus uz Džersiju, jo sakās neesam saņē­mis attiecīgo atļauju . . . Vai jūs nevarētu viņam pateikt, ka atļauja ir izdota?

Pasniedzu klausuli sīkajam vīrelim. Viņš kaut ko pur­pināja un murdēja, pretojās kā mācēdams, taču pēdīgi ministrijas ierēdnim izdevās viņu pārliecināt, ka atļauja leopardu ievešanai tiešām ir izdota. īgnu seju viņš nolika klausuli. Viņam bija pienācis brīdis parādīt savu varu, bet es šo prieku sabojāju.

Vai nu es. varu iet? — apvaicājos.

Varat, — viņš nīgri noteica.

Braucām uz lidostu. Taču bijām zaudējuši vismaz stundu, vajadzēja zvanīt un lūgt, lai lidmašīna pagaida. Beidzot krātiņus iekrāva Hdmašīnā, iekāpām arī mēs un piesprādzējām drošības jostas. Lidmašīna sadrebēja, mo­tori ierēcās, riteņi sāka griezties. Un tad piepeši apstājās. Mašīna atgriezās izejas stāvoklī, vēlreiz sadrebēja, vēlreiz sāka ripot, bet tad apstājās pavisam. Ar ļoti vainīgu sejas izteiksmi pie manis pienāca pilots.

Bīstos, ka mašīnā kaut kas bojāts, ser, — viņš sa­cīja, — nevaru pacelties.

Cik ilgā laikā to var izlabot? — es jautāju.

Bīstos, ka nevarēšu pateikt, ser.

Labi, — es sacīju, — bet vai dzīvnieki varēs re­monta laikā palikt mašīnā?

Var palikt, ser, bet varam arī viņus izcelt un no­vietot angārā, ja jums tā šķiet labāk.

Man tiešām tā šķiet labāk, — es sacīju, — jo daļu no viņiem jāpabaro.

Ta nu dzīvniekus atkal vāca laukā no lidmašīnas un novietoja tukšā angārā. Pagāja vairākas stundas. Mēs dzīvniekus pabarojām un padzirdījām ar pienu. Beidzot pie manis pienāca kāds aviosabiedrības darbinieks un sa­cīja, ka viņi vēl joprojām meklējot vainu un nekavējoties man paziņošot, tiklīdz lidmašīna varēs pacelties. Piezva­nīju Ketai uz zooloģisko dārzu un pastāstīju, kas noticis. Pienāca lenča laiks, pienāca pēcpusdiena — pulksten divi, trīs, četri. Piecos man paziņoja, ka lidmašīna vēlreiz pār­baudīta un, kaut gan viņi cerējuši, ka kļūme novērsta, mo­tors joprojām neklausot.

Tas nekam neder, — es sacīju, — jādabū cita lid­mašīna.

Atļaujiet vēlreiz pamēģināt, ser, — viņi lūdzās.

Labi, — es sacīju, — bet man gan negribētos sēsties lidmašīnā, kas var izjukt. Nemīlu lidot pat labās lidma­šīnās, kur nu vēl tādā, uz kuru nevar paļauties.

Bija jau pavēls vakars, kad viņi atgriezās un pavēs­tīja, ka beidzot esot kļūmi izlabojuši. Manas ribas ne­ganti sāpēja, pats biju kļuvis nervozs, pirmkārt, jau tādēļ, ka man nepatīk lidot, otrkārt, baidījos, ka dzīvnieki var saaukstēties, jo vakars metās arvien dzestrāks.

Nē! — es pēkšņā apņēmībā iesaucos. — Lai mani pakar, ja uzticēšu savus dzīvniekus, pats sevi un savu sievu sagrabējušai lidmašīnai. Bīstos, ka jums tomēr va­jadzēs sagādāt man citu.

Kā vēlaties, ser, — ar skaidri jaušamu vilšanos balsī atteica pilots.

Aizgāju pie lidostas vadības, izprasīju atļauju paturēt dzīvniekus angārā un lūdzu sagādāt citu lidmašīnu, kas, izrādījās, nemaz nebija tik viegli izdarāms. Beidzot tomēr mašīnu sadabūja. Nākamajā rītā steigšus devāmies uz lidostu, cerot, ka vēsā nakts nav nodarījusi dzīvniekiem nekā ļauna. Likās, nekādas vainas nebija. Mūs iesēdināja citā lidmašīnā, un tā patiesi pacēlās.

Kad atradāmies gaisā, es noslaucīju sasvīdušās plauk­stas, atlaidos sēdeklī, aizkūpināju cigareti un aizvēru acis. Nu gandrīz viss pārciests, es nodomāju, atliek vairs tikai laimīgi nosēsties Džersijā. Lidmašīna rēkdama traucās uz priekšu, un beidzot pie apvāršņa iznira mūsu sala kā mazs, melns punktiņš. Lēnām laidāmies arvien zemāk un nevainojami nosēdāmies. Kad pieripojām pie lidostas ēkas, ieraudzīju tur rindā sastājušās mašīnas ar celtņiem, gatavas izcelt kolekciju, un — ja acis mani nevīla — gandrīz visu zooloģiskā dārza personālu.

Kamēr izkrāva krātiņus, fotoreportieri spidināja zib­spuldzes, uzņemot leopardus, šimpanzes un citus zvērus, kurus celtņi pārvietoja konteineros, lai nogādātu uz zoo­loģisko dārzu. Pēc stundas bijām mājās, dzīvnieki tika izcelti no mašīnām un visi, kas nebija pakļauti karantīnai, pārvietoti īstajos krātiņos. Izjutu neizsakāmu atvieglo­jumu. Mēs patiesi bijām pārveduši kolobusus sveikus un veselus. Tagad varēsim tiem veltīt nepieciešamo uzmanību. Tagad mums līdztekus parastajai ēdienkartei būs iespē­jams sagādāt lielā daudzumā zaļas lapas, ar ko viņus ba­rot, — ozolu, gobu, liepu un citu koku lapas, un biju pārliecināts, ka viņiem tās garšos un viņi jutīsies labi. Vismaz cerēju, ka tā būs.

Godājamais mister Darel!

Mums tik ļoti patika Jūsu programma «Noķeriet man kolobusu», ka vēlamies Jūs par to apsveikt un novēlēt Jums vislabāko nākotnē. Jūs man ļoti atgādināt kādu cilvēku, ar kuru pirms gadiem divpadsmit draudzējos Ņujorkā. Vai Jūsu istais vārds nav Džons Mičels? Gaužām gribētos zināt…

Protams, ikreiz, atgriežoties no īsāka vai garāka ceļo­juma, jākonstatē, ka mājās sakrājies neiedomājami daudz darba, kas gaidīt gaida darītāju. Kaut arī biju informēts par dzīvi zooloģiskajā dārzā manas prombūtnes laikā, tomēr darīšanu bija bez jēgas daudz. Vispirms vajadzēja noskaidrot, ko paveikušas komitejas; uz rakstāmgalda slē­jās vēstuļu kalns turpat vai pēdas augstumā, tās visas gaidīja atbildi. Iepriecināts konstatēju, ka dārzam klājies labi. Tresta biedru skaits bija strauji pieaudzis — mums bija ap divtūkstoš biedru visās pasaules malās, un šie ienākumi kopā ar ieņēmumiem ^rr pārdotajām ieejas biļetēm mums deva iespēju īstenot vairākus sen iecerētus plānus.

Man par lielu atvieglojumu, visi Sjerraleonē savāktie dzīvnieki labi iejutās. Leopardi saskaņā ar noteikumiem pusgadu pavadīja zooloģiskā dārza karantīnā, viņus vak­cinēja pret kaķveidīgo dzīvnieku enterītu, ko viņi, jāat­zīstas, mums ļoti ņēma ļaunā. Kolobusi, dzīvodami plašos krātiņos, kur varēja pēc sirds patikas gan izlēkāties, gaņ izšūpoties, tagad ar teicamu apetīti tiesāja nost daudz ko tādu, kam uz kuģa pat virsū neskatījās. Izmēģinājām tos barot pat ar bambusu un aslapaino palmu zariņiem. Tavu laimi — kā vieni, tā otri viņiem varen garšoja, tātad mums būs zaļbarība, ko viņiem pasniegt arī ziemā. Sadalījām kolobusus divās grupās. īgņu ar trim vecākajām mātītēm ievietojām vienā krātiņā, bet jauno tēviņu un abas jaunās pērtiķienes — visus apmēram viena vecuma — otrā. Do­mājām, ka būs labāk viņus šādā veidā nošķirt, jo īgņa pēc dabas bija nikns un, kopā dzīvojot, varēja kautiņā nogalināt jauno tēviņu. Tā kā īgņa jau nāca krietni gados, nezinājām, cik ilgi viņš vēl dzīvos, tādēļ nedrīkstējām pieļaut, ka viņš ievainotu vai nogalinātu vienīgo jauno tēviņu.