DŽERALDS DARELS - NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Nākamajā dienā nabas saite bija apžuvuši, placenta tāpat, bet Sīna vairs negrasījās to apēst. Trešajā dienā nabas saite, pavisam sakaltusi, atlūza, par ko Sīna šķita gaužām priecīga. Mēs visi bijām apmierināti ar mazuļa attīstību; tas ēda labi, un piena Sīnai bija daudz. Velti būtu piebilst, ka zīdītājdzīvnieku mītnes personāls vai plīsa aiz lepnuma, jo, galu galā, šimpanzes piedzimšana nebrīvē nav notikums, kas atgadās ik dienu. Pat visvecā­kajos zvērudārzos, piemēram, Antverpenē, kur tas pastāv jau simt gadu, nav bijis iespējams panākt šimpanžu vai­rošanos nebrrvē, tātad mēs lepojāmies gluži pamatoti.

Mazulis attīstījās apbrīnojami labi, un Sīna bija laba māte. Drīz vien mazais sāka rāpot pa krātiņa grīdu un reizēm pat ķērās režģos, lai raustos pa tiem augšā, bet, tikko tas kaut drusciņ iepīkstējās, Sīna tūdaļ steidzās turp un piespieda bērnu pie krūtīm. Mafits, kā mēs mazuli no­saucām, apmēram četru mēnešu vecumā sāka interesēties

par augļiem. Sākumā viņš tos neēda, tikai valstīja pa muti, bet tad sāka ēst un zīst pienu no pudelītes. Tai pašā laikā mēs arī pirmoreiz ievērojām, ka viņš rotaļājas ar salmiem. Izrāpojis visus krātiņa kaktus, viņš vāca kopā salmus un krāva vienā kaudzē. Tā nebija migas taisīšana, bet īsta rotaļāšanās. Taču pāris nedēļu vēlāk redzējām, kā viņš ik vakaru uz lāviņas sarauš salmus vienuviet un sapoš sev mazu midzinu līdzās mātei.

Diemžēl mūsu prieki par Mafita labo attīstību nebija ilgi. Kādu dienu, mazuli pavērojis, konstatēju, ka man nepatīk viņa kustības. Rokas un kājas viņam nebija tik vingras, kā šajā vecumā vajadzētu būt. Kad viņš uzrāpās pie režģiem un sāka vienu no tiem žīšļāt, redzēju, ka arī smaganas pabālas. Ieminējos par to Džeremijam, un viņš, Džekija un praktiski viss personāls tūliņ steidzās pētīt Mafitu. Viņi piekrita manam konstatējumam par bālajām smaganām, bet nebija ar mani vienisprātis par kustībām. Taču es paliku pie sava, ka Mafits kustas daudz neveiklāk nekā citi šimpanžu mazuļi viņa vecumā. Izteicu savas bažas Tomijam Bēgam, kad viņš ieradās pie mums kārtējā

vizītē, un mēs norunājām, ka jāpalielina Mafitam vitamīna B12 deva. Cerējām tādā veidā padarīt viņu mundrāku.

Turpmākajās nedēļās arvien skaidrāk atklājās, ka ar Mafitu nepavisam nav labi un mums viņš nopietni jāārstē. Bet tad viņu vajadzēja nošķirt no Sīnas. Ar anestēzijas pistoli iemidzinājām Sīnu un, kamēr viņa bija bez at- maņas, iegājām krātiņā un paņēmām mazuli. Lai gan da­rījām to iespējami mierīgi un maigi, mazais ārkārtīgi uz­traucās. Viņš gan bija itin labi ar mums apradis, tomēr parasti mēs atradāmies otrpus režģiem; tagad, kad pēkšņi atrāvām viņu no mātes, viņš sabruka. Sejiņa un mēle pērtiķēnam kļuva zila, elpa aizrāvās un tad pārtrūka pa­visam. Izmēģinājām visus mākslīgās elpināšanas paņē­mienus, injicējām uzmundrinošas zāles. Uz brīdi likās, ka kļuvis labāk, sākām atkal mākslīgo elpināšanu, un Mafits tiešām sāka elpot. Taču pēc minūtēm desmit sirds stāja pukstēt un elpa pārtrūka. Izmēģinājām visu iespējamo, bet pērtiķītis neatdzīvojās.

Lieki būtu atgādināt, cik nobēdājušies visi bijām, tomēr aizsūtījām Mafita līķīti sekcijai, cerēdami, ka varbūt uz­zināsim nāves cēloni un šīs zināšanas mums noderēs turpmāk, ja Sīnai vēl kādreiz piedzims mazulis. Sekcijas rezultāti bija ļoti interesanti, jo parādīja, ka dzīvnieks var būt nopietni slims, kaut arī ārēji kaite ilgu laiku vis­pār nav pamanāma. Sakarā ar audu bojājumiem elkonī Mafita kreisās rokas augšdelms bija kropls, kauls rahī- tisks. Kreisā sāna apakšējās ribas bija deformētas. Pati sirds anatomiski vesela, bet tās tuvumā liels sastrutojums, kas arī uzskatāms par nāves īsto cēloni. Sekcijas slēdziens mūs nedaudz nomierināja, jo beidzās ar vārdiem: «Dzīv­niekam ir smagas traumas, un jāšaubās, vai, sākot ārstē­šanu pat agrīnākajā dzīvības stadijā, būtu bijis iespējams viņu saglabāt.» No tā secinājām, ka, pirmkārt, Sīnai ba­rībā trūcis kaļķa un, otrkārt, ka neesam vainojami Mafita nāvē, jo sirds tikpat nebūtu izturējusi un viņš agrāk vai vēlāk būtu aizgājis bojā arī tad, ja mēs nebūtu viņu atšķī­ruši no mātes. Jāteic gan, nekāds lielais mierinājums tas nebija.

Taču Sīna drīz vien atkal kļuva grūsna. Šoreiz viņai naktī piedzima dūšīgs, veselīgs sieviešu kārtas mazulis, kas grāmatas rakstīšanas laikā jau ir divus gadus vecs, nošķirts no mātes un aug griezdamies. Aleksai neparādās neviens no tiem simptomiem, kādus vērojām Mafitam.

Protams, otrās grūsnības pēdējā periodā mēs Sīnu baro­jām ar tādu aprēķinu, lai viņai pienā netrūktu kalcija, un, manuprāt, par Aleksas lielisko veselību varam pateikties papildu vitamīnu devām, ko saņēma viņas māte. Tā mēs no Mafita nāves vismaz kaut ko derīgu iemācījāmies.

Nedaudz vēlāk piedzīvojām otru priecīgu notikumu. Manā kabinetā satraukts ieskrēja Džeremijs — deguns sarkans, gaišie, garie mati izspūruši.

— Kolobusi! — viņš sauca. — Kolobusiem mazulis!

Tā nu bija gluži neticama vēsts. Ir vēl viens vienīgs zooloģiskais dārzs, kam pieder šās sugas kolobusi, un, cik mums zināms, kolobusiem vēl nekad nebrīvē nav dzi­muši pēcnācēji. Mēs uzskatījām par triumfu jau to vien, ka mums izdevies tos uzturēt dzīvus un veselus; ja nu vēl palaimētos izaudzēt šo mazuli, uzvaras prieks būtu divtik liels. Aizskrējām pie krātiņa paskatīties. Visas trīs pērtiķienes tā sacentās ap mazuli — kas, kā jau visi jaunpiedzimuši kolobusu pērtiķīši, bija pilnīgi balts —, ka mēs nesapratām, kura ir īstā māte. Lāgā nepārzinājām ari kolobusu parašas savvaļā. Ļoti iespējams, ka viņu ciltī, līdzīgi kā paviāniem, mazuli auklē visas mātītes pēc kārtas. Bet, kad redzējām, kā šīs jaunpiedzimušo rautin rauj cita citai ārā no rokām, sapratām, ka jānoskaidro māte, kamēr mazulis vēl nav pavisam nomocīts.

Mums izdevās ieiet krātiņā un paņemt pērtiķīti; ātri viņu nosvērām un noteicām dzimumu. Kamēr rīkojāmies, noskaidrojās arī, kura ir māte. Vismazākā pērtiķiene pie­steidzās pie režģa un visiem spēkiem centās dabūt atpakaļ savu atvasi.

Ieslēdzām abas pārējās pērtiķienes guļamtelpā un at­devām mazuli mātei; paturējām viņus pāris dienu atse­višķi, līdz redzējām, ka mazais labi zīž un viņu var uzticēt kūmu gādībai. Kad ielaidām pārējos pērtiķus pie mātes un mazuļa, iznāca nelielas domstarpības, jo abas bezbērnu mātītes centās iegūt mazulīti sev, bet, kad tas neizdevās, apsēdās nomaļus, tomēr nenolaižot acis viena no otras. Dažas stundas vēlāk redzējām mazo gan vienai, gan otrai pērtiķienei rokās, bet, tiklīdz tas iespiedzās, māte steidzās turp un ar varu atņēma auklēm bērnu.

īgņa, kas stipri atgādināja valdonīgu Viktorijas laika ģimenes tēvu, ļoti maz interesējās par savu atvasi, pastā- vigi grūda to nost no sevis un lāgiem pat nelaida māti ar mazuli gu]amtelpā. Visbiežāk viņš jaunpiedzimušo pil­nīgi ignorēja un sēdēja parastajā pozā ar raksturīgo augstprātīgo, tālē vērsto skatienu, it kā viņš būtu visas tuvumā pārredzamās pasaules kungs un valdnieks. Ma­zais pērtiķītis auga dūšīgi un grasījās izvērsties par skaistu mātīti. Devām tam Annas vārdu, jo, vienīgi patei­coties Annai Pitersai, mums izdevās kolobusus dzīvus atvest līdz Džersijai. Vēlāk kolobusu piedzimšana vairs nebija sevišķs notikums, mūsu grupā tagad ir veseli div­padsmit eksemplāri. Kā jau minēju, mūsu zooloģiskais dārzs ir vienīgais pasaulē, kur kolobusiem izaudzēti ma­zuļi, un uzskatu to par vienu no mūsu lielākajiem sasnie­gumiem.