DŽERALDS DARELS - NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Grūti vārdos izteikt to, ko pārdzīvoju šajā brīdī. Pir­majā mirklī neparko nespēju tam noticēt; pēc tam man pār visu augumu pārskrēja tirpas: ja mums izdevies izpe­rināt četrpadsmit baltausainos fazānēnus, tas nozīmē, ka mums, izņemot Ķīnu, būs lielākā audzētava pasaulē. Un, ja šie putni savvaļā patiesi lemti iznīcībai, tad mums būs iespēja tos stabili pavairot nebrīvē, tā vismaz paglābjot tos kā sugu no pilnīgas iznīcības. Beidzot trests sāk kal­pot mērķim, kura dēļ cīnījos par tā nodibināšanu. Mēs iebaudījām karaliskas pusdienas un lielajam notikumam par godu izdzērām krietni daudz vīna, un visu nākamo dienu, braucot pa skaisto Franciju, es domās atkārtoju

tikai, vienu: «Mums ir četrpadsmit! Četrpadsmit! .. . Kopā ar abiem pieaugušajiem sešpadsmit. .. Un ja nu vēl pa­laimējas nākamgad . .. Žēlīgā debess! Mēs taču varēsim tos sadalīt pa visas pasaules zooloģiskajiem dārziem, lai šis retums nebūtu koncentrēts vienā vietā vien. Ceru, ka visi cālēni tak nebūs viena dzimuma . .. Vajadzēs viņiem izbūvēt īpašus aviārijus. Katrā ziņā vajadzēs…»

Sādu laimīgu domu spārnoti, sasniedzām piekrasti un devāmies uz Džersiju. Tiklīdz nokļuvu mājās, ataicināju Sepu.

Ko es dzirdu? — saņēmu viņu. — Tu esot aizlaidis postā visus baltausainos fazānus?

Kā tad, — viņš atteica, — visu perējumu. Žēl, bet tā nu ir. Līdzēt tur vairs nekā nevar.

Labi, labi, āmurgalva, — es sacīju, — ved mani drīzāk turp, lai varam viņus apskatīt.

Viņš aizveda mani uz īpaši ierīkoto aploku, kur fazānu māte klukstēdama ņēmās ap nedēju vecu cālēnu pulciņu. Mazie fazāniņi bija spēcīgi, veselīgi putnēni, un, tā kā Seps bija darījis, ko spēj, lai zeme aplokā būtu absolūti tīra, varējām cerēt, ka laimēsies izauklēt visu perējumu. Aizvedu Sepu atpakaļ uz mājām, ļāvu uzsprāgt gaisā šampanieša pudeles korķim, un mēs abi svinīgi saskandi­nājām uz baltausaino fazānu veselību. Sis mums bija liels uzvaras brīdis pēc visām neveiksmēm un sirdsēstiem, ko bijām izcietuši kopš putnu iegādāšanās dienas.

Izcilu burvību ainavai piešķir majestātiskas kalnu grēdas. Piedevām vēl jāmin siltais klimats un še­jienes flora un fauna.

Kādu dienu, kad biju izlasījis visas vēstules un šķir­stīju periodiskos izdevumus, kuru uz mana rakstāmgalda nekad netrūkst, manu uzmanību žurnālā «Animals» pie­saistīja mistera Normena Pelema Raita raksts. Tajā bija stāstīts par īpatnēju mazu trusīti, ko dēvē par vulkāntrusi jeb teporingo. Zināju, ka tāds eksistē, bet pirms raksta izlasīšanas man nebija ne jausmas, ka šiem dzīvniekiem draud iznīcība. Teporingo izplatības robežas ir ļoti šauras: tie sastopami vienīgi uz dažiem vulkāniem, kas apjož Me- hiko. Gaļas no šāda sīka dzīvnieciņa ir gaužām maz, bet, kaut arī trušus stingri aizsargā likums, apkārtējie med­nieki tos izmanto, lai vingrinātos šaušanā un apmācītu suņus dzīšanā. Misters Pelems Raits raksta nobeigumā lūdza zooloģiskos dārzus vai parkus ņemt trušus savā paspārnē un ieaudzēt tos nebrīvē, lai saglabātu kā sugu, ja savvaļā tie pilnīgi iznīktu.

Tas man šķita mūsu trestam īsti piemērots uzdevums. Ar šādu mazu dzīvnieciņu galā tiksim, un, lai arī zināju, ka zaķu jeb trušu dzimtas dzīvnieki ļoti slikti iejūtas ne­brīvē, biju pārliecināts, ka ar pacietību un gādību mēs tos pieradinātu. Nolicis žurnālu, sāku apsvērt visas ar šo jau­tājumu saistītās problēmas. Izšķirstīju rokasgrāmatas un konstatēju, ka pirmām kārtām jādomā par barošanas jau­tājumu, gluži tāpat kā mums bija ar kolobusiem, jo vul- 'kāntrusis dzīvo ļoti lielā augstumā un uzturas priežu silos garajā zakatonzālē. Dzīvnieks pārtiek gandrīz tikai no šās zāles, un nebija zināms, kā tas reaģētu uz citu barību. Ot­rais bija augstuma jautājums. Tas varēja izvērsties par ļoti nopietnu problēmu, jo mums vajadzētu trušus lidma­šīnā pārvest no Meksikas uz Džersiju, citiem vārdiem sakot, no turpat desmittūkstoš pēdu augstuma virs jūras līmeņa uz apvidu, kas ir gandrīz vienā līmenī ar jūru. Un tomēr es ticēju, ka tas viss kaut kā būs atrisi­nāms.

Labu laiku lauzīju galvu par pārvaramajām grūtībām, turklāt bija jādomā vēl par daudz ko citu. Nevarēju vien­kārši ne no šā, ne no tā sēsties kuģī un braukt uz Meksiku. Kamēr es gudroju, saņēmu vēstuli no mistera Pelema Raita. Tā bija interesanta sagadīšanās, jo grasījos pats viņam rakstīt par to, kas mums abiem nodarbināja prātu, proti, par vulkāntrušiem. Viņš savā vēstulē teicās dzirdē­jis par mūsu trestu un tā darbu un uzdrošinoties domāt, ka vulkāntrusis varētu mūs interesēt. Viņš piesolīja mums visu iespējamo palīdzību un atbalstu, ja mēs gribētu dažus trušus iegūt. Mani šāds piedāvājums pilnīgi apmierināja. Turklāt mēs ar Džekiju vienmēr bijām ilgojušies pēc iegansta, kas mums ļautu aizbraukt uz Meksiku, un šis gadījums pavēra brīnišķīgu iespēju.

Izvest likuma stingri aizsargātu dzīvnieku no viņa dzimtenes pat atzītai zinātniskai organizācijai nepavisam nav tik viegli, kā varētu iedomāties, tādēļ gan misteram Pelemam Raitam, gan man iznāca garu garā sarakstīšanās ar Meksikas valdību, līdz beidzot saņēmu atļauju vulkān- trušu ķeršanai. Pašķirstījis grāmatas, atradu, ka Mek­sikā ir vēl trīs sugas, kam draud pilnīga iznīcība savvaļā un kas arī atrodas stingrā likuma aizsardzībā. Tie visi bija putni. Pirmais — kvezals, skaists zeltainzaļš putns ar sarkanu krūti un garām, mirdzošām astes spalvām; ot­rais — cekulainā kokuvista, putns apmēram tītara lielumā, ar smailu ragu pierē, tādu kā degunradzim; trešais — resnknābja papagailis — koši zaļš putns ar sarkanu spalvu masku un atsevišķām sarkanām spalvām spārnos un sānos. Meksikas varas iestādes man atļāva gūstīt vul- kāntrušus un resnknābja papagaiļus, bet nedeva atļauju cekulaino kokuvistu un kvezalu ķeršanai, jo tie esot kļu­vuši par pārlieku retumu. Bez tam valdībai esot pašai savi nodomi par šo putnu apdzīvoto vietu kontroli, ko sāk­šot drīzumā īstenot. Saņemt divas no četrām iespējamām atļaujām bija vairāk, nekā cerēju sasniegt, un es biju par šādu rezultātu gluži sajūsmināts.

Sākām plānot ekspedīciju. Tika konstruēti un pagata­voti saliekamie būri, iepirkta un iesaiņota pārtika, saga­tavotas ligzdas putniem; taču pats svarīgākais bija atrast kuģi, kas piestātu ostā vistuvāk Mehiko, proti, Verakrusā, jo zināju, ka man vajadzēs braukt uz galvaspilsētu, lai pateiktos valdības iestādēm par atļaujām. Pamazām visu paveicām, bet tas nozīmēja vairākus mēnešus sūra darba ar lielu zvanīšanu pa telefonu un daudzu vēstuļu rakstī­šanu. Beidzot tikām līdz kuģim un sākām braucienu uz Meksiku.

Ekspedīcija sastāvēja no manis, Džekijas, Šepa (tā kā cerējām savākt arī putnus, viņš man likās no personāla vispiemērotākais, turklāt cenšos katrā ekspedīcijā ņemt līdzi kādu citu), manas sekretāres Dorīnas (Anna Pītersa bija aizgājusi strādāt citur) un mūsu ģimenes senā drauga Pegijas Kerdas, kas ilgi nostrādājusi BBC un pašreiz nebija nekur saistījusies. Lūdzu viņu piedalīties ekspedī­cijā, pieņemot, ka viņa ierakstīs skaņu lentē interesantu papildinājumu fotoattēliem, kurus cerējām uzņemt vulkān- trušu gūstīšanas laikā. Dorīnu ņēmām līdzi tādēļ, ka viņa lieliski vada mašīnu un šī māka mums droši vien lieti noderēs tajos Meksikas apvidos, ko bijām iecerējuši ap­meklēt, bez tam biju apņēmies pa ceļam rakstīt jaunu grāmatu.