DŽERALDS DARELS - NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Pēc četrām nedēļām tvaikonis «Remshied» pietauvojās Verakrusā, es izgāju uz klāja un ziņkāri vēros uz pilsētu. Aina bija dzīva, līksma, silta, gaisā virmoja patīkams aromāts, un man Meksika uzreiz ļoti iepatikās. Taču par to, cik bieži pirmais iespaids viļ, es pārliecinājos, tiklīdz iegājām muitā. Muitas ierēdņi visā pasaulē ir ļoti pedan­tiski ļaudis, taču divtik no viņiem dabū ciest dzīvnieku kolekcionārs, jo viņi neparko negrib saprast, kādēļ jāved līdzi tik daudz dīvainu priekšmetu, sākot ar gaļasmašīnām un beidzot ar injekcijas šļircēm, un nav pārliecināmi, ka jūsu vienīgais mērķis, iebraucot attiecīgajā valstī, ir dzīv­nieku vākšana. Pēc viņu domām, jūs esat viltīgi nomas- kējies ceļojošs tirgonis. Kad mūsu mantu kalns bija sa­krauts muitā uz sola, iznāca savas divdesmit piecas pēdas gara grēda, un jebkuram muitas ierēdnim tas būtu šķitis aizdomīgi.

Jutos gaužām pārsteigts, ieraudzījis, ka muitnieks ir sieviete, turklāt ļoti glīta. Viņa izskatījās kā palielināts Ērtas Kitas variants un tūliņ man iepatikās. Raugoties uz eleganto, zaļo formas tērpu un skaisto, brūnganbālo seju, man sirds kustin kusa un likās, ka ļoti viegli atra­dīsim kopīgu valodu. Taču atsilusī sirds man saskrēja pa­pēžos, kad redzēju, ar kādu drūmu skatienu viņa mēro mūsu bagāžas grēdu. Izrādījās, ka viņa nepavisam nav, kā biju cerējis, no tām jaukajām būtnēm, ko Dienvidame­rikā dēvē par «simpatica». Laimīgā kārtā mums par tulku bija Pegija, jo mana spāņu valoda ir pārāk trūcīga, lai es spētu ar Meksikas muitas ierēdni ielaisties diskusijās par to, kādēļ esmu kļuvis par dzīvnieku kolekcionētāju. Nesteidzīgi viņa sāka vērt vaļā mūsu koferus un iztaustīt saturu. Ja pārbaude turpināsies tādā tempā, es nodomāju, mums būs te jānodzīvo garas stundas… varbūt pat vai­rākas dienas. Reiz Argentīnā man konfiscēja visu eki­pējumu, un pagāja nedēļas, iekams es to atguvu un va­rēju ķerties pie darba. Tagad manī modās drausmas aizdomas, ka Meksikā tas viss būs jāpārdzīvo vēlreiz. Kad daiļā muitniece bija izrakņājusies pa trešo koferi (vēl viņu gaidīja apmēram četrdesmit tādi paši), viņa nievīgi paraudzījās uz Pegiju un jautāja:

Vai tas viss ir jūsu?

Jā, — Pegija atbildēja.

Muitniece brītiņu padomāja, tad pieaicināja Pegiju klāt un aizveda uz sola viņu galu. Atgriežoties Pegijas brūnajās acīs dzirkstīja blēdīgs smiekliņš.

Viņa saka, ka gaidot iepriecinājumu, — Pegija pa­ziņoja.

Iepriecinājumu? — es pārsteigts jautāju. — Kā to saprast?

Nu, viņa saka — ja jūs viņu iepriecināšot, tad pā­rējo bagāžu viņa nepārbaudīšot.

Pilnīgā neizpratnē raudzījos uz Pegiju.

Kā — vai tad viņai nav vīra? — es pārprasīju. — Dīvains paņēmiens mantu pārbaudīšanai muitā.

Nē jel! — Pegija iesmējās. — Viņa grib dzeram­naudu.

Zē' jā debess! — es novaidējos, jo man nemūžam nav ienākusi prātā doma, ka muitas ierēdnim varētu dot kukuli. Tas man būtu licies tikpat bezdievīgi kā iespļaut policistam acīs.

Kā tev šķiet — cik mums būtu viņai jādod? — es jautāju, kad cik necik biju atguvies no briesmīgā pārstei­guma.

Aiziešu un pajautāšu, cik viņa grib, — noteica Pe­gija un aizsteidzās uz sola viņu galu. Viņa atgriezās ļoti drīz.

Viss būšot kārtībā, ja mēs iedošot viņai trīssimt peso, — Pegija paskaidroja.

Cik tas iznāk angļu naudā? — es jautaju.

Apmēram desmit mārciņu.

Labi, dievs ar viņu, ka tikai tiekam drīzāk no šis sasodītās vietas ārā!

Izvilku maku un iedevu Pegijai naudu. Viņa no jauna devās atpakaļ pie bagāžas letes, kur muitniece kārtoja darīšanas ar citiem ceļotājiem. Man likās, ka kukuļa iedo­šana saistīta ar zināmu konspirāciju, un Pegija laikam domāja tāpat. Viņa centās neuzkrītoši piezagties pie le­tes — kā slepenpolicijas aģents, kas nav īsti pārliecināts, vai pietiekami labi nomaskējies. Bet muitniece, beidzot Pegiju pamanījusi, paliecās pāri bagāžai un itin vienkārši pastiepa roku. Pegija, diezgan iztrūkusies, iespieda naudu viņai saujā un drāza atpakaļ pie manis.

Dieviņ tētīt! — viņa šausminājās. — Tik atklāti!

Lai būtu kā būdams, bet mūsu mantas nu ir dro­šībā.

Sadabūjām nesēju — mūžvecu punduri, kurš savāca visu mūsu bagāžu, sakrāva to kaudzē un teicās sameklēt kravas mašīnu, kas mantas aizvedīs uz tādu vietu, kur tās varētu kādu laiku glabāties. Bet pa to laiku bija radies jauns kavēklis. Kamēr mēs ar Pegiju muitā pestījām ekipējumu, Džekija, Dorīna un Seps aizpildīja visus ne­pieciešamos formulārus, lai no kuģa varētu nocelt mūsu apvidus mašīnu. Ieraudzīju viņus nosvīdušus un apjukušus muitas ēkas viņā galā.

Tā, — es priecīgi pavēstīju, — viss kārtībā. Mūsu bagāža izskatīta. Nepagāja ne mirklis… brīnišķīgi… Labākā muitas pārbaudes sistēma pasaulē.

Tad nāc vien šurp un tiec galā ar šo, — Džekija dzēlīgi sacīja. — Mums neesot pareizi nokārtoti mašīnas dokumenti.

Ak dievs, — es ievaidējos. — Vai tiešām viss sāk­sies no jauna?

Muitas ierēdnis bija apburošs, neesmu sastapis laip­nāka, pieklājīgāka cilvēka. Bet tai pašā laikā nelokāms. Viņš dziļi nožēloja, ka mums izdoti aplami dokumenti un īstie neesot saņemami šeit, tos varot izsniegt vienīgi Mehiko. Es centos viņam pierādīt, ka tieši braukšanai uz Mehiko mums apvidus mašīna vajadzīga. Ko viņš ieteiktu darīt? Viņš izteiksmīgi paraustīja plecus — raksturīgā Latīņamerikas ļaužu kustība — kā pīle, kas noskurina ūdeni no muguras. Senjoram vajadzēšot aizbraukt uz Me­hiko un izņemt pareizos dokumentus, tikai tad varēšot dabūt mašīnu. Viņam tiešām esot gaužām žēl, taču citas iespējas viņš neredzot. Mēs bezcerīgi sabāzām galvas kopā un sākām apspriesties.

Nekas nav līdzams, — es sacīju, — tikpat mēs gri­bējām vienu dienu uzkavēties Verakrusā, istabas viesnīcā mums rezervētas. Vajadzēs vien nolīgt mašīnu un aiz­braukt uz Mehiko pēc pareizajiem dokumentiem.

Droši vien, — Džekija piekrita, — bet iznāk bez­jēdzīga laika un naudas tērēšana. Nesaprotu, kā tie muļķi Anglijā varēja mums izdot nederīgus dokumentus. Viņi tak gluži labi zināja, ka ievedām mašīnu tikai uz dažiem mēnešiem.

Nav nekādas jēgas par to prātot, — es sacīju. — Noliksim bagāžu glabātavā, iekārtosimies viesnīcā un tur padomāsim, kā rīkoties tālāk.

Tā arī izdarījām.

Viesnīca «Mokambo», kas atradās Verakrusas ārpil­sētā, bija tik grezna un apburoši bezgaumīga, ka ganda­rīja mūs par pārciestajām nepatikšanām un ļāva uz brīdi tās pilnīgi aizmirst. Sākšu ar to, ka celtne bija milzīga un arhitekts, kas to projektējis, vai nu bijis Salvadora Dali agrīnā perioda dziļi ietekmēts, vai arī jaunībā sap­ņojis kļūt par kuģa kapteini, jo malu malas bija izrotātas ar vecu burinieku stūres ratiem. Pat lielajā, apaļajā ves­tibilā no griestiem karājās milzīgs stūres rats. Droši savas divdesmit piecas pēdas diametrā. Arī visus logus aizrež- ģoja stūres rati. Pie sienām redzēja vienīgi kuģu attēlus. Visu pārējo grandiozās celtnes (nekāds cits apzīmējums neatbilstu-īstenībai) platību aizņēma daudzas varen platas kāpnes, lodžijas, no kurām pāri koku galotnēm pavērās skats uz jūru, iekšpagalmi ar aplam daudzām bez kādas jēgas sastatītām grieķu kolonnām. Manuprāt, ikviens pro­fesionāls arhitekts būtu zaudējis prātu, ja viņam kaut vienu nakti būtu šeit jāpārguļ, bet man tas viss šķita ārkārtīgi neparasts un valdzinošs.