DŽERALDS DARELS - NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Izpestījām savu apvidus mašīnu no muitniekiem, kas tagad izturējās ļoti pazemīgi un pieklājīgi, izšķirojām savu bagāžu un visu, kas ceļā nebūs vajadzīgs, atstājām uz­glabāšanā ērmotajā viesnīcā «Mokambo». To padarījuši un visu sagatavojuši, mēs rītausmā sākām ceļojumu šķēr­sām pāri Meksikai uz Klusā okeāna piekrasti un tad tālāk uz Gvatemalas pierobežu.

Man šķiet, nekur citur pasaulē neesmu tik īsā laika sprīdī apceļojis tik atšķirīgus apvidus. Pirmajā posmā braucām pa subtropisko līdzenumu, kas plešas ap Vera­krusu un ir bagāts ar strautiem un upju pietekām; redzē­jām tur ļoti lielu putnu dažādību. Pāri šosejai bariem lidoja platastes «strazdi» jeb kasidiksi, kas, nebijis tiem īso, masīvo knābju, izskatītos pēc mazām žagatiņām. Strautos un upītēs pa biezo ūdensaugu segu pastaigājās jakāni, dīvaini putni ar gariem pirkstiem. Uzmetot pa­viršu skatienu, jakānus, kas darbīgi rosās pa zaļajām

lēpju un ūdensrožu lapām, kuras bagātīgi klāj upīšu virsmu, var noturēt par ūdensvistiņām, bet, kad tuvāk piebraukušo mašīnu troksnis tos izbiedē un tie, drošību meklējot, paceļas lidus, zem spārniem redz pazibam garos, dzeltenos pirkstus. Sastapām arī ļoti daudz platknābja ibisu. Manuprāt, no visiem

ūdensputniem šiem ir vissērīgākais izskats; viņi tup kokos veseliem bariem un ar skumjajām acīm, platajiem, sma­gajiem, pie krūtīm piespiestajiem knābjiem izskatās kā Disneja pīlēnu brālības sērotāju pulks.

Braucām cauri ciemiem un pilsētām, kas margoja ža- karandas koku zilganajā dūmakā, un nami likās slīgstam pie zemes no violetu, rozā, oranžu, dzeltenu un baltu bu- genvilu sagšu smaguma. Kad ceļš uzvijās mazliet augstāk, iebraucām tropu mežā, kur no koku zariem veselām kas­kādēm lejup vēlās zaļpelēkā spāņu sūna un stumbrus dažuviet pilnīgi nosedza orhidejas un citi epifīti. Gar ceļ­malas stāvajām kraujām auga sīki krūmiņi un milzīgas papardes ārkārtīgā daudzumā. Augājs bija tik bagāts un īpatnējs, ka es klusībā lādējos par savām niecīgajām zināšanām botānikā.

Sajā brīnum skaistajā apvidū mūs pārsteidza lietus — tāds, kādu piedzīvot var vienīgi tropos. No debesīm gāzās lejup nevaldāmas ūdens strūklas, kas zemes ceļu, pa kuru mēs braucām, īsā brīdī pārvērta bīstamā dumbrājā, bet redzamību samazināja līdz dažām collām. Džekija, Do- rīna un Seps brauca apvidus mašīnā, bet Pegija, Dikss un es — mersedesā. Apvidus mašīna brauca aiz mugu­ras — ja mersedesam gaditos kāda kļūme, tā tūliņ steig­tos palīgā. Kad aiz pelēkās lietus segas vispār vairs ne­varēja saredzēt ceļu, es kavēju pārējiem laiku, lasīdams priekšā fragmentus no apburoša ceļveža, ko man bija laimējies iegūt Mehiko.

Vai mēs pa ceļam iegriezīsimies Akapulko? — vai­cāju Diksam, jo Meksikas ģeogrāfija man joprojām ne­likās īsti pārskatāma.

Nē, — Dikss atbildēja, — es arī neieteiktu turp braukt. Tas ir grezns kūrorts, nekas vairāk.

Bet šajā grāmatā tas notēlots ļoti valdzinoši. Pa­klausieties:

«Savdabīgā topogrāfija veido iespaidīgas ainavas: mie­rīgus līčus ar dzidru ūdeni un skaistiem liedagiem; līčus, kur krastā sitas bangotne; ūdens ir silts, klimats maigs, silti vēji, gandrīz augu gadu temperatūra turas ap 25 grā­diem, tādēļ ieteicams viegls apģērbs. Laiks gandrīz vien­mēr saulains, jo līst tikai naktīs. Iedzīvotāji saglabājuši senās parašas un senlaicīgus tērpus.»

Brīnišķīgi, — jūsmoja Pegija, — cik žēl, ka ne­braucam uz turieni!

Sajā brīdī mums pārsprāga riepa, un mums abiem ar Diksu vajadzēja kāpt ārā un apmainīt riepas, kaut gan jāatzīstas — strādāja galvenokārt Dikss. Iekāpām atpakaļ mašīnā izmirkuši līdz ādai un turpinājām gliemeža gaitā vilkties tālāk pa trakojošo lietus gāzi. Kad biju izslaucījis ūdeni no matiem, notrausis to no sejas un rokām, ķēros atkal pie ceļveža.

— Te nu būtu īstā vieta, kur mums vajadzētu aiz­braukt, — es sacīju. — Paklausieties vien: «Šis apvidus ar mēreno klimatu, dzidrajām debesīm un sauli, kas spīd gandrīz visu gadu, uzskatāms par ideālu atpūtas vietu. Iedzīvotāju viesmīlība un sirsnība liek ikvienam justies kā mājās; šās pilsētiņas klusums ir īsts patvērums visiem, kas meklē stūrīti, kur atpūtināt pārkairinātos nervus, ko nogurdinājis mūsdienu dzīves veida pastāvīgais sasprin­gums. Ieteicam apskatīt baznīcu, pilsētas galveno lau­kumu, kā arī tirgus laukumu.»

Beidzot lietus piestāja, mēs drīz vien izbraucām no tropu meža un pēkšņi — kā tas ir viscaur Meksikā — nokļuvām no tropiem kalnu priedulājā. Kad debesis no­skaidrojās, apstājāmies ceļa malā iebaudīt kafiju, ko Dže- kija tālredzīgi bija paņēmusi līdzi. Vēl pirms minūtēm desmit svīdām tropu svelmē, bet tagad dzestrais gaiss sāka kost kaulos, tā ka bijām spiesti savilkt mugurā visas siltās drēbes, ko vien varējām mašīnā sameklēt.

Tālāk ceļš sāka ģeņģerēt kā piedzēries — līkumoja lejup ielejās, pēc tam tūliņ traucās augšup pa stāvām kraujām, vīdamies serpentīnā tām apkārt. Jo tālāk brau­cām, jo neparastāka kļuva flora. Ielejās lekni zaļoja tropu augi, bet pēc dažām minūtēm, uzbraukuši kalnā, nokļuvām plašā, saules izdedzinātā, tuksnesīgā, izkaltušā klajumā, kur rindu rindām auga bezlapaini koki ar ļoti skaistiem, zīdainiem sarkanas krāsas stumbriem. Zari un stumbri bija savijušies tādā mudžeklī, ka likās — jūs veselām jūdzēm braucat pa milzu skatuvi, uz kuras sastindzis ne­iedomājami liels kordebalets. Un tad ceļš meta līkumu, un pēkšņi vairs neredzējām neviena sarkana koka, to vietā auga gluži tādi paši, tikai ar sudrabainu mizu, kura saulē vizēja kā metāls. Un atkal nevienas vienīgas la­piņas.

Taču aiz nākamā ceļa līkuma pazuda visi koki, dodami

vietu milzu kaktusiem, no kuriem daži slējās pat līdz divdesmit pēdu augstumam. Tie bija kandelabru veida kaktusi — proti, no pamatstumbra uz visām pusēm snie­dzās vidū ieliekti zari; izskatījās, it kā visa nogāze būtu apaugusi ar zaļiem svečturiem. Kā mazi, melni krustiņi, mezdami nesteidzīgus lokus, zilajās debesīs iezīmējās kaut kādi plēsējputni, un pāri ceļam it bieži pārjoza zemes- dzeguzes — ērmoti, nelieli putni ar cekulu, garu knābi un milzīgām pēdām. Skrienot kājas tiem bezmaz skārās pie zoda, un putni drāzās uz priekšu tik mērķtiecīgi un nopietni kā sportisti, kas nolēmuši par katru cenu labot pasaules rekordu vienas jūdzes distancē. Lielās putnu ba­gātības un krāšņās, interesantās faunas dēļ gaužām būtu gribējies ceļā biežāk apstāties un pakavēties, bet to ne­drīkstēja, jo mūsu uzturēšanās laiks Meksikā bija ļoti ierobežots: to diktēja niecīgā valūtas summa, kuru An­glijas banka pagalam negribīgi atļāva mums izvest. Mums tā bija skriešanās ar laiku.

Beidzot nokļuvām mazā pilsētiņā Tulē. Man par pār­steigumu, Dikss pieturēja mašīnu pie apstādījumiem, ko varētu nosaukt par nelielu parku ar baznīcu vidū. Apvi­dus mašīna paklausīgi apstājās tūliņ aiz mums.

Kādēļ mēs šeit apstājāmies? — es jautāju.

Lai apskatītu Koku, — Dikss parastajā drūmajā nopietnībā atbildēja, un es jutu, ka koku viņš izrunā ar lielo burtu. — Pegija vēlējās to redzēt.

Kas tas par Koku? — es brīnījos.

Vai tad tu iešām nezini? — Pegija sašutusi iesau­cās. — Visa Meksika brauc šurp, lai to redzētu.

Pārlaidu skatienu ceļam. Putekļos rotaļājās trīs mei­tenītes ar lielām acīm, noskrandušos lindraciņos, un vai­rāk ne tuvu, ne tālu neredzēja nevienas dvēseles.