DŽERALDS DARELS: NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Biju izlasījis par vulkāntrušiem visu, ko vien varēju sadabūt, bet tas bija gaužām maz, jo neviens nebija cen­ties šos dzīvniekus sīkāk izpētīt; mēs zinājām, ka tie dzīvo tikai zakatonzālē un pārtiek gandrīz vienīgi no tās. Kāds speciālists apgalvoja, ka truši ēdot arī aromātisko pipar­mētru, taču mums nekur negadījās šos augus pamanīt, nemaz jau nerunājot par to, ka būtu redzējuši trusi ap tiem mielojamies. Drīz vien konstatējām, ka zakatonzālē nepavisam nav medībām izdevīga vide. Tā aug augsta — turpat trīs pēdas, ir palsi dzeltenā krāsā; lielām skupsnāni tā paceļas no mīkstās, melnās vulkāniskās augsnes.

Sajā irdenajā zemē truši rok alas ar garām, sarežģī­tām ejām. Zem augstās, kuplās zāles tie izveido veselu tunelīšu labirintu; likās, ka truši ēd zāli no galotnes, tur­klāt ēd tiklab jauno, kā veco, jo mēs atradām daudzus zāles stiebrus, kas bija nograuzti līdz pašai zemei, atstāts vienīgi ap malām skrajš vainags. Lēnām uzbraucām gan­drīz desmittūkstoš pēdu augstumā, uzmanīgi veroties uz visām pusēm, vai neieraudzīsim kādu trusi. Es gan ne­ticēju, ka tas izdosies, jo mašīnas saceltais troksnis droši vien iedzina viņus visdziļākajās alās. Bet tad iegriezāmies

ceļa līkumā, un tur, man par milzīgu pārsteigumu, kā sarg­kareivis tornī, augsta zakatona pudura virsotnē tupēja teporingo.

Kaut arī mašīnu bremzes skaļi iekaucās, teporingo pašapzinīgā aukstasinībā palika tupam uz zāles kumšķa, nelikdamies gar mums ne zinis. Viņš gan atradās soļus divdesmit no mums, tomēr es viņu sīki un pamatīgi no­pētīju tālskatī. Augumā dzīvnieciņš aptuveni bija pielī­dzināms tā sauktajam Holandes pundurtrusirn, tātad — apmēram tik liels kā jūrascūciņa. Nelielās, glīti veidotās ausis trusītis bija cieši pieglaudis pie galvas, tā ka vaja­dzēja cieši ieskatīties, lai tās vispār ieraudzītu, bet astes viņam, šķiet, nebija nemaz. Kažoks pārsvarā bija brūnā krāsā, ar šauru baltu svītriņu ap acīm; kur kažokā krita saules stari, tas atvizēja zaļganā tonī. Pilnīgi pārliecinā­jušies, ka tas ir dzīvnieks, kura dēļ bijām braukuši tik tālu ceļu, nevis kāds no citiem Meksikā dzīvojošiem tru­šiem, mēs visi reizē izlēcām no mašīnas. To redzēdams, teporingo klusi iespiedzās — troksnis bija tāds, it kā ar pirkstu pārvilktu pa pfepūstu gaisa balonu, tikai spal­gāks, tad palēcās vertikāli gaisā, atkrita zāles pudurī, uz kura bija tupējis, un, izmantodams to par tramplīnu, ar lēcienu ienira zakatonā un nozuda.

Mēs nekavēdamies ķērāmies pie darba. Apvilkām pla­šam sektoram apkārt tīklu un sākām meklēt un nobloķēt iespējamās zālē apslēptās izejas. To paveikuši, koncen­trējām uzmanību tieši uz to puduri, zem kura trusis, šķiet, bija nozudis, un sākām rakt. Ne Dikss, ne Seps, ne es nebijām pieraduši pie retinātā kalnu gaisa, un mums pie­trūka elpas pat no nenozīmīgas parosīšanās. Tīklu iz­vilkšana, kas taču īstenībā nav nekāds darbs, lika mums aizelsties un krākt kā veciem, notriektiem vezuma zirgiem ceļā uz kautuvi. Kad sākās rakšana, tā mūs tik ļoti no­gurdināja, lai neteiktu — nomocīja, ka vajadzēja likt lāp­stas pie malas un atstāt šo darbu mūsu trīs mednieku ziņā. Viņi to neņēma ļaunā, raka sparīgi, itin kā nemaz nejuzdami retināto gaisu. Viņi raka un raka, līdz blakus rakumam pacēlās vesels kalns mīkstas, melnas, pulver- veidīgas vulkāna augsnes; beidzot viņi alu atraka gan, tomēr tajā nebija neviena iemītnieka. Skaidrs, ka bija kaut kur vēl kāds tunelis, kuru netikām pamanījuši un nobloķējuši un pa kuru teporingo aizmucis. Jutos drausmīgi vīlies un sapratu, ka, strādājot pēc šādas metodes, mums trušus sagūstīt nebūs viegli. Gājām tomēr pa vulkāna nogāzi tālāk un, atraduši vietu, kur, pēc mūsu informā­cijas, vajadzēja mitināties trušiem, sākām visu no gala.

Vispirms sameklējām alu, pie kuras bija svaigas spi- ras, kas norādīja, ka tā ir apdzīvota, un tikai tad sākām rakt. Atkal vajadzēja nopūlēties, nobloķējot apkārtnē katru caurumu, ko izdevās uziet, un no jauna ķerties pie rak­šanas. Piecas reizes atkārtojām šo procedūru un visas piecas reizes nomocījāmies velti. Pēdīgi sestais raciens bija veiksmīgs. Viens mednieks pārtrauca rakšanu, kaut ko nesaprotamu nopurpināja, nometās melnajās smiltīs uz ceļiem, iegremdēja rokas tikko atraktajā alā un izvilka no tās jaunu, spulgacainu un ļoti dzīvu vulkāntrusi. Sā­kumā pakārpījies, tas palika nekustīgi guļam mednieka rokās. Nobijušies, ka trusēnam varbūt iestājies šoks, mēs aši pārbaudījām dzimumu, konstatējām, ka tā ir mātīte, un ārkārtīgi piesardzīgi un liegi ievietojām to vienā no līdzi atvestajiem krātiņiem.

Zināju, ka truši un zaķi, nonākuši nebrīvē, kļūst histē­riski un bieži vien dabū galu, lecot ar galvu dēļu sienā vai stiepļu režģī, cerot tā aizbēgt no ienaidnieka, tādēļ mazliet baidījos, ka arī mūsu pirmais teporingo, krātiņā ielikts, var izdarīt tāpat. Man jau bija sagatavots mētelis, ko uzmest krātiņam, lai gūstekne justos drošāk. Bet, kad ielikām viņu krātiņā, viņa sēdēja gluži rāma un truli blenza uz mums. Pēc brītiņa es piesardzīgi pastiepu roku un viegli pagrabināju režģa stieples, gribēdams redzēt, kāda būs reakcija. Jutos pagalam pārsteigts, kad tepo­ringo pielēca pie režģa un apostīja manu pirkstu. Trusene bija tik rāma un izturējās pret visu tik vienaldzīgi, ka drīzāk likās — esam ievietojuši krātiņā nevis savvaļas dzīvnieku, bet mājas trusi.

Tuvojās vakars, un Popokatepetla milzīgā sniega ce­pure, rieta saules apmirdzēta, ietērpās maigā rožainumā. Kad biju par mūsu gūstekni tiku tikām iztīksminājies, nospriedu, ka visprātīgāk būs aizvest to tieši uz Mehiko, pavērot, kā viņa tur iejutīsies, un tikai tad turpināt me­dības. Braucot atpakaļ uz pilsētu, prātoju, kā rīkoties tālāk. Skaidrs, ja arī turpmāk gūstīsim vulkāntrušus tādā augstumā, tad mēs trīs kā mednieki būsim gaužām nevēr­tīgi, bet es zināju, ka teporingo mitinās arī lielā vulkāna zemākās nogāzēs. Man šķita visdrošāk iegriezties ciemos, kas atrodas Popokatepetla pakājē, un izmantot metodi, kura man bija lieti noderējusi agrākajās ekspedīcijās da­žādās pasaules malās — ieinteresēt cieminiekus, piedāvā­jot labu cenu par katru teporingo, ko saņemšu sveiku un veselu. Taču vispirms gribēju pārliecināties, vai mūsu šodien noķertā trusene pielāgosies dzīvei nebrīvē. Atcerē­jos no pagātnes rūgtās pieredzes, ka notvert dzīvnieku ir viens, bet pieradināt to pie jaunās dzīves un saglabāt — pavisam kas cits.

Atgriezušies dzīvoklī, novietojām teporingo krātiņu dzīvojamās istabas vidū uz zemē izklātām avīzēm, pēc tam aizsteidzāmies uz tuvējo tirgu un sapirkāmies visus iespē­jamos augļus, dārzeņus un zaļumus, kādus vien varējām sadabūt. Mājās pārnākuši, atradām teporingo tikpat vien­aldzīgu kā sagūstīšanas brīdī. Rūpīgi sagatavojām ba­rību — saskaitījām zaļumu buntītes, ābolu šķēlītes un tā joprojām, lai precīzi zinātu, cik ielikts krātiņā un cik apēsts, ja trusene vispār kaut kam pieskarsies. Tad sali­kām gardumus krātiņā, krātiņu apsedzām, lai tur būtu tumšs un trusene justos drošāk, bet paši aizgājām.

Notikumam par godu paēdām lepnas pusdienas, un, kad pēc stundām trim atgriezāmies mājās, es uzmanīgi noņēmu krātiņam pārsegu, gribēdams redzēt, vai trusene būs kaut ko ēdusi. Necerēju, ka viņa būs pieskārusies ba- ribai, jo tikko notvertam dzīvniekam nepieciešams zināms laiks, lai pierastu pie svešajiem apstākļiem, turklāt šādu barību viņa nebija nekad iepriekš ne redzējusi, ne baudī­jusi. Nespēju ticēt savām acīm, kad ieraudzīju, ka trusene apēdusi gandrīz visu, atstājusi tikai kaut kādus zaļu­mus, kas viņai acīmredzot nebija gājuši pie sirds. Pat ābols bija apēsts, kaut gan domāju, ka viņa uz to pat ne­paskatīsies. Sajūsmināts par šādu iznākumu, sapratu, ka tomēr dažas dienas jānogaida, lai pārliecinātos, vai jaunā barība nenodara viņai ļaunu, piemēram, neizraisa caur­eju vai kādu citu kaiti, no kuras viņa varētu nobeigties. Sākums bija lielisks, gandrīz pārāk labs, lai spētu tam ticēt.