DŽERALDS DARELS: NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Tikko nokļuvām Džersijā, es taisnā ceļā steidzos pie saviem teporingo, lai pārliecinātos, ka tie tiešām sveiki un veseli. Džila, meitene, kas viņus kopa, pastāstīja, ka vecākajai trusenei deviņpadsmitajā dienā pēc atbrauk­šanas piedzimuši divi mazuļi un pirmajās divdesmit čet­rās stundās licies, ka viss būs labi. Bet tad mazie trusīši atrasti migā beigti. Manuprāt, māte nebija par mazuļiem, kā nākas, rūpējusies. Galu galā, mēs viņu sagūstījām grūsnu, pārvedam no apvidus ar retinātu gaisu uz smoga piesārņotu lielpilsētu, pēc tam lidmašīnā uz Džersiju, kas atrodas gandrīz vienā līmenī ar jūru, un, nepaguvušai iejusties jaunajā vidē, viņai uzkrita rūpes par mazuļiem. No mūsu viedokļa notikums bija gaužām bēdīgs, tomēr māti vainot nedrīkstēja.

Pagāja nedēļas, bet no Diksa nepienāca nekādas vēs­tis. Es bez mitas rakstīju viņam uzmundrinošas vēstules, skubināju un steidzināju, bet viņš pat nepapūlējās man atbildēt, un man sāka likties — kaut arī puisis visu ce­ļojuma laiku nepaguris strādāja kopā ar mums, nu viņam vulkāntruši beidzot pagalam apnikuši. Tad vienu rītu zva­nīja telefons. Vai es esot ar mieru pieņemt sarunu no Meksikas? Nespēju, protams, telefonistei pateikt, kādā nepacietībā tiku gaidījis šo sarunu, tādēļ tikai truli no­murmināju: «Jā.» Dikss jau bija pie aparāta, un šī bija viena no tām brīnumainajām reizēm, kad balss skanēja tik skaidri, ka šķita, — viņš runā tepat manā istabā. Viņš pastāstīja, ka beidzot laimējies sagūstīt vēl sešus trušus, divi no tiem esot tēviņi; visi dzīvojot pie viņa mājās un labi ēdot. Viņš tikko esot beidzis būvēt ceļojuma krātiņus un nākamajā dienā trušus nosūtīšot. Uzzināju Meksikas lidmašīnas reisa numuru un visu pārējo. Biju neiedomā­jami satraukts. Dodoties ekspedīcijā, nekad nevar iepriekš paredzēt, kā veiksies, taču līdz šim man visās bija neti­cami laimējies. Šķita, ka pat Meksikas ekspedīcija tomēr būs uzskatāma par izdevušos. Beidzis runāt ar Diksu, tūliņ sazvanīju Londonas lidostu. Runāju pēc kārtas gan­drīz vai ar visiem lidostas darbiniekiem, piestāstīdams viņiem pilnu galvu par vulkāntrušiem; skaidroju, kāds tie ir retums un ka tie katrā ziņā jānogādā dzīvnieku pa­tversmē, ja lidmašīna nosēdīsies tādā laikā, kad nebūs iespējams tos tūliņ pārsūtīt tālāk uz Džersiju; piezvanīju arī pašam misteram Vitekeram uz dzīvnieku patversmi, kas atrodas Karaliskās dzīvnieku aizsardzības biedrības pārziņā, dalījos ar viņu savā priekā un sīki izstāstīju, kas darāms, ja trušiem būs jāpavada nakts Londonā. Pēc tam man vairs neatlika nekas cits kā sēdēt un ar vāji slēptu satraukumu gaidīt viņu ierašanos.

Bijām aprēķinājuši, ka lidmašīna pienāks no rīta un laika būs pārpārēm trušus pārvietot lidmašīnā, kas lidos uz Džersiju. Kad lielā diena atausa, es nepacietīgi gaidīju vēstis. Divas stundas pēc tam, kad lidmašīnai vajadzēja nosēsties Londonā, es zvanīju uz lidostu uzzināt, kas no­ticis. Tur neviens darbinieks par vulkāntrušiem nekā ne­zināja. Zvanīju misteram Vitekeram. Nē, viņš neesot tru­šus manījis, kaut gan sagatavojis visu to uzņemšanai. Ap lenča laiku zvanīju atkal, taču arī šoreiz man atbil­dēja, ka par vulkāntrušiem nekas neesot zināms. Man mācās virsū izmisums, domāju, ka varbūt vajadzētu pie­zvanīt Diksam un apvaicāties, vai viņš trušus izsūtījis tieši ar šo lidmašīnu. Četros pēcpusdienā zvanīju no jauna uz Londonas lidostu. Atkal nekādu ziņu par trušiem.

Vēlreiz piezvanīju misteram Vitekeram un atzinos, ka esmu ļoti noraizējies. Viņš paskaidroja, ka viņam no lid­ostas ne par vienu dzīvnieku sūtījumu neesot ziņots, bet solījās apvaicāties un piezvanīt man. Pēdīgi viņš piezva­nīja, ka trušiem pēdas sadzinis un tie atrodoties pie viņa. Acīmredzot bijušas domstarpības ar dokumentiem, bez kādām sīkie ierēdnīši nekad nespēj iztikt, truši iegrūsti pirmajā angārā, kas gadījies pa rokai, kamēr oficiālās per­sonas nospēlējušas birokrātijas spēlīti līdz galam. Mis­ters Vitekers apgalvoja, ka esot trušus apskatījis — visi liekoties sveiki un veseli, tikai nobijušies. Todien jau bija par vēlu tos pārsūtīt uz Džersiju, tādēļ tiem vajadzēja palikt Londonā līdz nākamajam rītam.

Kad krātiņu atveda uz zooloģisko dārzu, mēs, cik nu saudzīgi nepacietība atļāva, norāvām apsegu un ielūkojā­mies iekšā. Tur atradās pieci dzīvi, mazliet iztrūkušies truši. Sestais bija pagalam. Uzmanīgi izcēlām tos ārā un pārbaudījām dzimumu. Būtu lieki piebilst, ka beigtais bija tēviņš. Dzīvo vidū bija četras mātītes un viens tēviņš. Teikt, ka biju nikns, būtu par maz. Nevajadzīgā aizkavē­šanās Londonas lidostā bija mums nolaupījusi teporingo tēviņu. Jaunos vulkāntrušus novietojām atsevišķos krāti­ņos, nelaižot kopā ar tiem, kas pie mums jau bija iedzīvo­jušies, jo jaunatnācējiem vēl bija jāiztur pārbaudes laiks, iekām varēsim viņus iepazīstināt ar vecajiem.

Soļoju pa kabinetu šurp un turp, gudrodams, kā vis­labāk uzspert gaisā Londonas lidostu. Pēkšņi man iešāvās kaut kas prātā. Sers Džailzs un lēdija Gatriji bija tresta biedri, ļoti interesējās par mūsu darbu un daudzkārt bija mums palīdzējuši. Sers Džailzs bija Britānijas aviosa­biedrības valdes priekšsēdētājs. Ja viņš nespēs iespiest kādam asti spīlēs, tad to nespēs neviens. Nocēlu telefona klausuli un palūdzu savienojumu. Izrādījās, ka viņš pats atrodas Šveicē, bet lēdija Gatrija pienāca pie telefona. Izstāstīju viņai notikumu ar vulkāntrušiem un paskaid­roju, ka vienīgais iemesls, kādēļ ceļu traci, ir nevēlēšanās piedzīvot kaut ko tamlīdzīgu, ja kādreiz nākotnē mums varbūt atkal sūtīs retus dzīvniekus un tiem kaut kāda iemesla dēļ vajadzēs pārlaist nakti Londonas lidostā.

— Nekādā ziņā! — viņa sašutusi teica. — Tas nav pieļaujams! Es pati par to parūpēšos. Tiklīdz Džailzs atgriezīsies, es viņam visu izstāstīšu.

Tā arī notika. Nākamajā nedēļā saņēmu vēstules no dažādām Londonas lidostas amatpersonām, kas neskaitā­mas reizes atvainojās par slikto apiešanos ar trušiem. Man tās sagādāja gandarījumu tai ziņā, ka sapratu: nākotnē katrs sūtījums mūsu zooloģiskajam dārzam automātiski iedegs sarkanu brīdinājuma spuldzīti ierēdņu galvās. Taču nekādas atvainošanās nespēja atdot dzīvību mūsu teporingo tēviņam.

Sākām regulāri uzmanīt mātīšu kāzu laiku un, kad pienāca īstais brīdis, ielaidām krātiņā uz dažām stundām tēviņu, tomēr visu laiku trušus stingri uzmanīdami. Sāda piesardzība bija nepieciešama, jo, kā jau minēju, vulkān­trušiem ir ļoti nesaticīga daba un mēs baidījāmies, ka mā­tīte varētu nogalināt mūsu vienīgo tēviņu. Pēc kāda laika ieraudzījām, ka viena mātīte krātiņā sačubinājusi no sal­miem un savas vilnas mīkstajām pūkām glītu ligzdiņu. Tajā gulēja divi mazulīši. Mēs aiz prieka nezinājām, kur dēties. Diendienā uzmanīgi vērojām mazuļus attīstāmies, un, kad tie pieņēmās augumā, mēs kļuvām varen iedomīgi. Laikam sākām ar savu veiksmi pārāk lepoties, tādēļ — kā tādās reizēs parasti mēdz notikt — saņēmām vienu pēc otra divus smagus likteņa triecienus. Vispirms — Džila kātkt rītu ieraudzīja, ka vienam trusēnam ap kaklu kaut kā Ietinies vilkābeles zars, kura otrs gals aizķēries krā­tiņa režģī, un trusēns nožņaudzies. Mums palika tikai mazā trusenīte. Otra nelaime — nobeidzās mūsu pieaugu­šais tēviņš. Sekcijā noskaidrojās, ka nāves cēlonis ir kok- cidioze — slimība, kas agrīnā stadijā ļoti grūti diagnosti­cējama. Nekavējoties iebarojām pārējiem trušiem sulfame- zatīnu profilaksei, jo visas trusenes bija vismaz reizi bijušas kopā ar tēviņu. Tomēr šī pati kaite mums nolaupīja vēl divas trusenes.