DŽERALDS DARELS: NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Otrs dzīvnieks ir klejotājbalodis. Šķiet, tā bija skaita ziņā vislielākā putnu suga, kāda jebkad pasaulē dzīvojusi. Baložu bari, kuros bija līdz divi miljardi putnu, aptumšoja visas debesis. Ja baloži apmetās kokos, tie ar savu svaru nolauza lielus zarus. Neviens nedomāja, ka klejotājbaloži

(tik gardi un tik daudz!) jebkad būtu iznicināmi. Tāpēc baložus kāva un kāva; apšāva pieaugušos putnus, izlau­pīja no perēkļiem olas un mazuļus. 1869. gadā vienā pašā vietā sagūstīja septiņarpus miljonu baložu. 1879. gadā Mičiganas štatā saķerts miljards šo putnu. Klejotājbalo- žus taču nebija iespējams iznīdēt. To bija pārāk daudz. Tie pārāk strauji vairojās.

Pasaulē pēdējais klejotājbalodis nobeidzās 1914. gadā Cincinati zooloģiskajā dārzā …

Cilvēkam pietiek gudrības kādu sugu iznīcināt, taču līdz šim viņš vēl nav pratis izgudrot iespēju, kā atjaunot to, ko pats izpostījis. Taču vairumu cilvēku šis fakts, lie­kas, nemaz neinteresē. Atrodas pat daži zooloģijas zinību vīri, kas iedomājas apgalvot, ka tas esot dabisks evolū­cijas process un attiecīgā dzīvnieku suga tikpat būtu aiz­gājusi bojā — ar mūsu piepalīdzēšanu vai bez tās. Ne­kādā ziņā nespēju tam piekrist. Apgalvot, ka tas ir da­bisks evolūcijas process, ir tīrās blēņas. Vai arī gluži vienkārši aizbildināšanās. Tas ir tikpat, ja cilvēks, kam pieder vesela kanna asiņu, teiktu otram, kas viņa acu priekšā noasiņo: «O, vecīt, asiņu mums ir pārpārēm, bet nevaru tev tās pārliet, jo pēc noteikumiem tev tagad jā­mirst.»

«Bet,» daži iebildīs, «tas viss noticis vecos laikos, ta­gad taču vairs tā nav. Tagad mums ir rezervāti un tam­līdzīgi iestādījumi, kur dzīvnieki mīt pilnīgā drošībā. Mūsu dienās tak cilvēks vairs tā nerīkojas.»

Cilvēkiem, kas spriež tā, minēšu dažus skaitļus, lai viņiem aina kļūst skaidrāka. Vaļu «lomi» — kā tos mēdz saukt — ir ap sešdesmit septiņdesmit tūkstoši dzīvnieku gadā. Lai gan zinātnieki brīdina, ka tik intensīvas eks­pluatācijas rezultātā drīz būs iznīdētas vairākas vaļu su­gas un vaļu medības automātiski izbeigsies, mednieki savu darbu tomēr turpina. Liekas, viņu devīze ir: «Ieraujam šodien, pie velna rītdienu!» [1]

Dzīvnieku sugas tiek iznīcinātas, ne tikai tos nogali­not, lai izlietotu pārtikai vai apģērbam vai arī tādēļ, ka tos uzskata par. kaitīgiem. Dažādās degunradžu sugas Austrumos iznīcinātas tik pamatīgi, ka labākajā gadījumā atlikuši tikai pāris simti eksemplāru; šo dzīvnieku iz­skaušanai pamatā ir muļķīga māņticība, ka, iedzerot pul­verī saberztu degunradža ragu, veci vīri atgūstot jaunek­līgus spēkus un spējot savaldzināt jaunas meičas; un tas notiek vienā no stipri pārapdzīvotām pasaules malām, kur daudz noderīgāk būtu lietot pretapaugļošanās līdzekļus nekā stimulantus. Indijā, Sumatrā un Javā degunradži praktiski jau iznīdēti, tagad radusies interese par Āfrikā sastopamajām sugām, tā ka man šķiet — Āfrikas degun­radžus sagaida drīzas bojāejas slidenā taka.

Piemēram var minēt arī valzirgus. Eskimosi tos me­dīja barībai un izmantoja arī dzīvnieku lielos ilkņus, iz­griezdami tajos brīnum skaistus, smalkus rakstus. Kad eskimosu mākslu «atklāja» gudrāki ļaudis, sākās mežonīga dzīšanās pēc ilkņiem, un tagad valzirgu medības rīko tikai ilkņu dēļ, turklāt slaktiņi notiek tādos apmēros, ka suga drīz būs pilnīgi iznīcināta. Valzirgi jau uzņemti ap­draudēto dzīvnieku sarakstā. [2]

Minēsim vēl vienu piemēru to cilvēku dziļajam prātam, kuriem nav ne mazākās sajēgas par dabu. Āfrikā tika no­spriests, ka savvaļas dzīvnieki pārnēsā vīrusu, kas izraisa miega slimību. Radās lielisks projekts: lai aizsargātu cil­vēku un viņa dārgos ganāmpulkus (kas strauji noēd pa­mežu un pārvērš milzu apvidus par smilšu vētru perēk­ļiem), nolēma izkaut visus savvaļas dzīvniekus. Tikai tad, kad jau bija nogalināts pusmiljons zebru, antilopju, ga- ceļu citu dzīvnieku, noskaidrojās, ka miega slimību var pārnēsāt arī sīkie dzīvnieki. Tātad milzu daudzums skaisto savvaļas dzīvnieku bija iznīcināti gluži par neko.

Visi gaužām uztraucas par to, ka uz Lielbritānijas ce­ļiem ik gadu aiziet bojā pāris tūkstoši cilvēku. Tā, pro­tams, ir traģēdija, bet tikai nedaudzi zina, ka uz ceļiem gada laikā dabū galu divi miljoni savvaļas putnu. Kāds dāņu zinātnieks apkopojis datus par dzīvniekiem, kas aiz­gājuši bojā uz ceļiem nelielā apvidū: 3014 zaķi, 5377 eži, 11 557 žurkas, 27 834 citi sīki zīdītājdzīvnieki, 111728 putni, 32 820 abinieki. Sie skaitļi liecina tikai par to, kas notiek uz šosejām, bet, ja pieskaitītu vēl upurus uz lauku ceļiem, skaitli droši vien vajadzētu trīskāršot. Ja katrā valstī aizietu bojā tik daudz cilvēku dzīvību, saceltos tādas protesta vētras, ka visas valdības būtu spiestas aizliegt satiksmē lietot automobiļus un atgrieztos pie zirgiem un ratiem. Es nevēršos pret automobiļiem principā, bet ceru, ka manu viedokli saprot.

Cilvēki vēl nav pilnā mērā atskārtuši vienu: ja palūko­jas pasaules kartē un pavēro, cik lieli apvidi atvēlēti sav­vaļas dzivnieku rezervātiem, tad atklājas, ka tie ir niecīgi punktiņi, viss pārējais ir milzu rezervāts cilvēkam. Tur­klāt nepietiek tikai nospraust robežas dzīvnieku rezervā­tam, jārūpējas arī, lai tas tiktu, kā nākas, uzturēts. Vai­rums valdību nevēlas izdot naudu šim nolūkam (ja vien sabiedriskā doma nesaceļ pārāk lielu troksni vai runa nav par kādu sevišķi pievilcīgu dzīvnieku), bet daudzām val­dībām patiesi nepietiek tam līdzekļu.

Tikai, lūdzu, neiedomājieties, ka es tēloju pārāk drūmu ainu. Turpinot šo satriecošo statistiku, es varētu pierakstīt vēl vienu tikpat biezu grāmatu kā šī un pierādīt vienīgi, ka no visām būtnēm, kas jebkad dzīvojušas zemes virsū — vienalga, vai tie būtu senlaiku milzīgie gaļēdāji rāpuļi vai radījumi, kas Zemi apdzīvo tagad —, visnežēlīgākais, bez- sirdīgākais un asinskārākais plēsoņa ir cilvēks. Turklāt ar šādu rīcību cilvēks nodara nelabojamu ļaunumu sev. Tā ir pašnāvība: ļaujot noasiņot dzīvajai dabai, mēs noga­linām paši sevi.

Kā jau agrāk minēju, ir iekārtoti nacionālie parki, re­zervāti un tā joprojām, taču atļaujiet citēt vēl dažas rindas no lieliskās grāmatas, no kuras izraudzījos moto šai pēdējai nodaļai: «Valdību organizētajiem dzīvnieku aizsardzības pasākumiem nozīme ir tikai tad, ja asignē līdzekļus to īstenošanai.» Mēs varbūt varam piedot sa­viem senčiem viņu grēkus ar aizbildinājumu: «Viņi nezi­nāja, ko viņi dara» — bet vai mēs varam savā tehnikas laikmetā, ar kuru tā lepojamies, piedot sev to, ko darām tagad un turpinām darīt, neuzklausot domājošu cilvēku protestu, vienalga, vai tie ir zoologi, ekologi, dzīvnieku aizsardzības speciālisti vai, gluži vienkārši, saprātīgi un tālredzīgi cilvēki? Mēs esam bijuši uz Mēness — tas ir liels un izcils sasniegums. Bet vai tas noticis vienīgi tādēļ, lai iegūtu dažus retus minerālus? Vai Mēnesim nav jā­kļūst par lielu, mirdzošu tramplīnu citu planētu sasnieg­šanai, kur varbūt eksistē savas dzīvības formas? Ja esam nodomājuši doties no planētas uz planētu un visur sacelt tādu pašu jucekli kā uz savējās, tad, manuprāt, gan būtu labāk to milzu naudu, ko tērē šiem projektiem, izmantot, lai lūkotu cik necik aizdziedēt brūces, ko esam izcirtuši Zemei.

Problēma par dzīvnieku un vides aizsardzību (tiklab mūsu, kā mūsu pēcnācēju labā) ir milzīgi plaša un sa­režģīta. Ir ļoti daudz valstu, kur, kā jau minēju, dzīvnieku aizsardzība pastāv tikai uz papīra, jo valdība gan labprāt izdod likumu par kādas dzīvnieku sugas aizsardzību, bet nepiešķir līdzekļus rezervātu iekārtošanai; tāpat netiek asignēti fondi rezervātu kārtīgai pārvaldīšanai un kon­trolēšanai pat tad, ja tie ir nodibināti. Kādā valstī, ko apmeklēju, apvaicājos vīram, kurš bija atbildīgs par fau­nas aizsardzību, cik rezervātu viņiem ir. Viņš atritināja milzīgu karti, kas no vienas vietas bija noklāta zaļiem plankumiem. Tie visi esot rezervāti, viņš lepni paskaidroja. Es piesardzīgi apvaicājos, vai zoologi, ekologi un biologi veikuši attiecīgus pētījumus, lai noskaidrotu, ka tieši šie apvidi ir vissvarīgākie rezervātu ierīkošanai. Nē, viņš at­bildēja, to valdība nevarot atļauties. Jautāju, vai pār­baudīts, ka šajos lielajos, zaļajos plankumos mitinās aiz­sargājamie dzīvnieki un vai vietas tiešām piemērotas re­zervātiem. Nē, viņš sacīja, arī tas neesot darīts, jo trūkstot līdzekļu algot vajadzīgos zinātniekus . .. Vai vismaz pat­ruļu dienests iekārtots? Nē, viņš teica, neesot naudas, ko maksāt uzraugiem vai sargiem . . . Tātad bija tikai skaistā karte, kas īstenībā nenozīmēja nenieka.