DŽERALDS DARELS: NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Atkārtoju, ka ar naudas trūkumu aizbildinās gandrīz visas valstis pasaulē, kur izdoti kaut kādi vides un faunas aizsardzības likumi, bet ir arī daudzas tādas valstis, kas šādus likumus vispār nav izdevušas. Dabas aizsardzības entuziasti tl zina un dara visu iespējamo, lai kaut ko līdzētu, bet tas ir pārlieku gauss process. Bīstos, ka dau­dzas sugas uz visiem laikiem būs izzudušas no pasaules, iekams mums izdosies panākt īstu dzīvās dabas aizsar­dzību.

Vairumā attīstītāko valstu ir daudz klubu, grupu un biedrību — vienalga, vai tajos pulcējas ornitologi vai plašāka profila dabaszinātnieki —, kas visiem spēkiem cen­šas glābt savas zemes faunu. Ir arī lielāka mēroga organi­zācijas — Starptautiskā dabas aizsardzības apvienība, Starptautiskais faunas aizsardzības fonds un citas. Ar gandarījumu un prieku varu teikt, ka šīs organizācijas darbojas visai veiksmīgi. Piemēram, Spānijā izdevās pa­glābt milzu platību — 625 000 akru Gvadalkvivirā. Austrā­lijā atklāja kādu krūmu putnu sugu, ko jau uzskatīja par izmirušu. Nelaimīgā kārtā putni ligzdoja tieši tādā apvidū, kur bija ieplānots celt jaunu pilsētu. Pirms gadiem piec­padsmit putnu liktenis būtu izlemts bez vārda runas un pilsēta uzcelta tur, kur bija paredzēts, taču tagad viss tika pārkārtots tā, lai putni mierīgi varētu palikt savās ligzdo­šanas vietās, ko pārvērta par rezervātu. Tie ir atsevišķi gaismas plankumiņi, kuru tomēr vēl ir pārāk maz, tāpat kā tumšo plankumu — pārāk daudz.

Taču, cīnoties par iespēju saglabāt dzīvnieku sugas savvaļā, mēs vienlaikus varam palīdzēt arī citādi, un tieši šā iemesla dēļ es nodibināju un izveidoju trestu. Daudzas sugas paglābtas no iznīcības, dodot tām patvērumu zoo­loģiskajos dārzos vai parkos un pavairojot tās stingri kon­trolējamos apstākļos. Tā, protams, ir pēdējā izeja, ko būtu ieteicams izmantot, tomēr tas pasargā attiecīgo dzīv­nieku sugu no pilnīgas iznīcības un ļauj cerēt, ka nākotnē kādreiz šā dzīvnieka dzimtenē dabas aizsardzība tiks no­organizēta tā, ka, izaudzējuši pietiekami daudz sugas pār­stāvju, varēsim tos aizvest atpakaļ uz īsto dzīves vietu.

Sādā veidā izglābto dzīvnieku saraksts ir visai garš. Piemēram, Dāvida briedis, kas iznīka Ķīnā Bokseru dumpja laikā. Par laimi, Belfordas hercogs savāca Dāvida briežus no visiem Eiropas zooloģiskajiem dārziem un pār­veda tos uz savu Vobernas īpašumu, kur brieži lieliski iejutās un vairojās. Kad bars bija pieaudzis par daudzām galvām, briežus sadalīja visas pasaules zooloģiskajiem dārziem un nesen pat nosūtīja atpakaļ uz senajiem dzim­tajiem apvidiem Ķīnā. Ja Ķīnā izdosies — un naV pamata domāt, ka neizdosies — tos pavairot, tur varēs ierādīt ve­selu apvidu rezervātam, lai Dāvida brieži atkal dzīvotu savā dabiskajā vidē. Otrs piemērs ir Havaju zosis. Sie skaistie putni bija jau gandrīz pilnīgi izmiruši, taču, pa­teicoties Pītera Skota iniciatīvai un Havaju valdības iestāžu saprātīgajai rīcībai, izdevās tās paglābt no drošas iznīcības. Ir vesels saraksts dzīvnieku, kam šādā veidā palīdzēts; to vidū minami sumbri, bizoni, saigas antilopes, Prževaļska zirgi un citi. Tomēr vēl daudz vairāk ir to dzīvnieku, kas gaidīt gaida mūsu palīdzību.

Mūsu trests cenšas piepildīt tieši šo misiju. Es saprotu un apzinos, ka esam tikai sīks ritentiņš mūsdienu sarež­ģītajā dabas aizsardzības mehānismā, taču ceram, ka arī šim ritentiņam ir svarīga loma. Trests nepastāv tādēļ, lai gluži vienkārši turētu dzīvniekus nebrīvē. Es to uzskatu par krātuvi — par tādu kā tversmes vietu, kur, ceru, arī turpmāk varēsim turēt un audzēt tādus dzīvniekus, kam aizsardzība visvairāk nepieciešama. Un reiz varbūt pie­nāks diena, kad spēsim tos aizvest atpakaļ uz īstajām mā­jām. Ja nebūtu šās nepieciešamības, es likvidētu trestu kaut vai rīt. Taču bīstos, ka pagaidām nepieciešamība vēl ir ļoti liela, un no sirds vēlos, kaut šādu trestu visā pa­saulē sarastos labi daudz.

Kā jau šai grāmatā vairākkārt esmu atgādinājis — esmu šim darbam ziedojis visu dzīvi, esmu ieguldījis tajā daudz naudas, tādēļ nekautrējos lūgt lasītājus — palī­dziet. Ja esat izlasījis šo grāmatu un tā jums patikusi, ja jums sagādājusi prieku kaut viena no manām grāma­tām, tad atļaujiet man pateikt, ka nevienu no tām es ne­būtu uzrakstījis, ja nebūtu dzīvnieku. Taču daudziem šiem dzīvniekiem visās pasaules malās draud iznīcība, ja tiem laikus nepalīdzēs. Es daru, cik manos spēkos, bet nespēju iztikt bez jūsu palīdzības.

Ja nevēlaties iestāties manā trestā, lūdzami, iesaistie­ties jebkurā organizācijā, kas dara kaut ko, lai novērstu pasaules postīšanu. Dariet visu, ko varat izdomāt, nedodiet mieru saviem deputātiem, ja jums liekas, ka notiek nesa­prātīgs uzbrukums apkārtējai videi, ja kāds augs, putns vai zvērs ir apdraudēts. Rakstiet sašutuma pilnas vēstules. Vienīgi paceļot balsi, jūs piespiedīsiet varas iestādes tajā ieklausīties. Rīkojieties pēc principa: ja kliegsiet pietie­kami skaļi un pietiekami ilgi, kāds jūs beidzot sadzirdēs. Neaizmirstiet, ka dzīvniekiem un augiem nav deputātu, kam rakstīt; tie nespēj rīkot ne sēdstreikus, ne citādus streikus. Viņu labā runāt spējam vienīgi mēs, cilvēki, kas šo planētu gan apdzīvo, bet nav tās īpašnieki.

Lasot grāmatu, īpaši ja mums tā patīk, allaž gribas uzzināt kaut ko vairāk par autoru, par viņa dzīvi, uzskatiem, par viņa darbu un iecerēm. Es jau ilgus gadus rediģēju Džeralda Darela grāmatu tulko­jumus krievu valodā, un mani vēl joprojām lūdz un lūdz stāstīt par Džeraldu Darelu, jo viņu lasa visi un viņa grāmatas visiem |oti patīk. Droši vien arī latviešu lasītājam būs interesanti tuvāk iepazīties ar šā patiesi lieliskā cilvēka dzīvi.

Džeralds Darels ir anglis, taču dzimis nevis Anglijā, bet Indijā — Džamšedpurā 1925. gadā. Viņam bija trīs gadi, kad ģimene atgriezās Anglijā. Taču turienes klimats nepavisam nebija piemērots mazajam Džerijam, viņa diviem brāļiem un māsai, tādēļ 1933. gadā Darelu ģimene pārcēlās uz kontinentu, bet 1935. gadā aizceļoja uz nelielo Korfu salu Vidusjūrā. Tieši tur ārkārtīgā, vēl neapzinātā mīlestība uz dzīvniekiem, kura Džerijam piemita jau kopš agrīnas bērnības, iz­vērtās un izveidojās par vadmotīvu, kas noteica zoologa un rakstnieka Džeralda Darela visu turpmāko dzīvi. Korfu sala ar maigajām, skais­tajām, saules pārpludinātajām ainavām, ar balto smilšu liedagiem un tumši zaļajiem vīnogulājiem, ar sudrabotajām olīvkoku birzīm, krīta kalniem un koši zilajām debesīm kļuva par to vidi, kur mazā zēna bērnišķīgi emocionālā pieķeršanās pārvērtās par zinātkāri, par nepieciešamību pēc precīziem novērojumiem, eksperimentiem un pē­dīgi par nepieciešamību pēc vispārinājuma, sintēzes, kas raksturīgi jau īstam dabaszinātniekam. Kaut arī Korfu fauna nav bagāta un Džerijam toreiz pat sapņos nerādījās, kādus interesantus dzīvniekus viņš vēlāk mūžā sastaps un kādas brīnumainas zemes apceļos, tomēr var droši teikt, ka zoologs un cīnītājs par Zemes dzīvnieku aizsar­dzību Džeralds Darels piedzima tieši Korfu.

Pēc atgriešanās Londonā 1940. gadā piecpadsmit gadus vecajam jauneklim Darelam vajadzēja meklēt darbu. Un viņš to atrada savā gaumē: k|uva par pārdevēju zooloģijas veikalā. Tas nebija pārāk spožs un perspektīvs darbs, tomēr deva iespēju būt kontaktā ar dzīv­niekiem, un tas zēnam bija galvenais. Bez tam viņš varēja mācīties koledžā, viņam bija pieejamas bibliotēkas. Vēl šobaltdien Džeralds Darels, šo savu dzīves posmu atceroties, ir pateicīgs liktenim.