DŽERALDS DARELS: NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Likās, ka esam nonākuši atpakaļ tur, kur bijām pašā sākumā. Mums bija vesels bars mātīšu, bet neviena tēviņa. Taču ap šo laiku bijām sagatavojuši un tikko publicējuši savu piekto gadskārtējo Ziņojumu ar Meksikas ekspedī­cijas sīku aprakstu, trusenes un mazuļa fotoattēliem. No­sūtīju pa eksemplāram Dr. Korso un Dr. Moralesam, un, protams, Diksam Brančam; pie reizes uzrakstīju viņam vēstuli un jautāju, vai viņš būtu ar mieru pats uzņemties trušu medības, ja man izdotos dabūt atļauju vēl dažu trušu sagūstīšanai. Viņš jūsmīgi atbildēja, ka darīšot visu iespējamo, lai man palīdzētu. Sēdos un izklāstīju vēstulē Dr. Moralesam savu vajadzību. Rakstīju, ka esam palikuši bez. tēviņa un ar mātītēm vien, protams, nav iespējams pavairot trušu skaitu; tomēr zināmus panākumus esam guvuši, tātad pūliņi nav bijuši veltīgi. Esam, piemēram, pierādījuši, ka vulkāntrusi iespējams turēt nebrīvē, turklāt vidē, kas atrodas daudz zemāk par to, kurā tas paradis dzīvot, un ka vulkāntrusis nebrīvē rada pēcnācējus. Esam konstatējuši arī dažas interesantas patoloģiskas īpatnī­bas, kaut vai faktu, ka no šā īpašā kokcidiozes paveida cieš varbūt vienīgi šie dzīvnieki. Esam noskaidrojuši tru- seņu grūsnības ilgumu, par kuru līdz šim nebija precīzu ziņu. Drīkstam tātad runāt vairāk par panākumiem nekā par neveiksmi, tādēļ lūdzu Dr. Moralesu, vai nebūtu iespē­jams sagādāt Diksam Brančam atļauju noķert vēl dažus vulkāntrušus mūsu zooloģiskajam dārzam. iHan par lielu prieku, Dr. Moraless atbildēja ar ļoti sirsnīgu vēstuli: tā kā mums bijuši tik labi panākumi, viņš katrā ziņā rūpē­šoties, lai Diksam izdod atļauju vēl dažu trušu sagūstī­šanai. Ceru, ka tas notiks drīz un ka šoreiz mums laimē­sies izveidot koloniju, lai papildinātu mūsu kolekciju ar šiem retajiem, glītajiem dzīvnieciņiem.

10

Turpinādams iznicināt dzīto dabu, cilvēks zāģē zaru, uz kura pats sēž. jo saprātīga dabas aizsar­dzība vienlaikus ir arī cilvēces aizsardzība.

Izmirušie un apdraudētie dzīvnieki

Mana kabineta grāmatplauktā ir divi biezi sējumi, kas man nemitīgi duras acīs. Tiem pirmajiem mans ska­tiens pievēršas no rīta, kabinetā ieejot, un pie pēdējiem kavējas, kad vakarā, ārā iedams, aizdaru durvis. Tā ir «Sarkanā grāmata», ko publicējusi Starptautiskā dabas aizsardzības apvienība. Vienā sējumā apkopoti dati par zīdltājdzīvniekiem, bet otrā par putniem; visiem grāmatā uzskaitītajiem dzīvniekiem draud iznīcība — vairumā ga­dījumu no cilvēka tiešas vai netiešas iejaukšanās. Pa­gaidām publicēti tikai šie divi sējumi, bet tiem baismā rindā sekos turpmākie — nākamais par rāpuļiem, tad par zivīm, par kokiem, zāļaugiem un krūmiem.

Reiz kāds žurnālists, mani intervēdams, jautāja:

Sakiet, mister Darel, cik dzīvnieku sugu īstenībā ir apdraudētas?

Piegāju pie grāmatplaukta, paņēmu abus biezos sarka­nos sējumus un iesviedu tos viņam klēpī.

No galvas nezinu, — es sacīju, — un man trūkst drosmes tos saskaitīt.

Viņš paraudzījās vispirms uz abiem sējumiem, tad šausmās uz mani.

Žēlīgā debess! — viņš iesaucās. — Jūs taču negri­bēsiet teikt, ka visi šie dzīvnieki ir apdraudēti?

Tur uzskaitīta tikai puse, — es paskaidroju, — jo grāmatās uzņemti tikai putni un zīdītājdzīvnieki.

Viņš bija satriekts, to dzirdot, jo pat mūsu dienās Vairums cilvēku neapzinās, cik drausmīgos apmēros mēs iznīdējam pasauli, kurā paši dzīvojam. Mēs līdzināmies plānprātīgiem bērniem, kas ar indi, zāģi, sirpi, pistoli un šauteni palaisti skaistā dārzā, kuru lēnām, bet mērķtiecīgi pārvērš par postažu un neauglīgu tuksnesi. Ir ļoti iespē­jams, ka arī nupat, pēdējās nedēļās, no Zemes virsas pa­zudis viens zīdītājdzīvnieks, viens putns, viens rāpulis un viens augs vai koks. Gribas cerēt, ka tā nav, toties skaidri zinu, ka vienam zīdītājdzīvniekam, vienam putnam, rāpu­lim, augam vai kokam tieši par šādu laika sprīdi mūžs zemes virsū kļuvis īsāks.

Pasaule ir tikpat sarežģīta un tikpat viegli ievaino­jama kā zirnekļa tīkls, un, gluži tāpat kā zirnekļa tīkls, tā notrīs līdz vistālākajiem posmiem, ja tai vienā vietā pieskaras. Bet mēs neapmierināmies ar pieskaršanos vien, mēs ieplēšam tīklā lielus caurumus; mēs esam, ja tā var teikt, uzsākuši kaut ko līdzīgu bioloģiskam karam ar apkārtējo pasauli. Bez vajadzības mēs izcērtam mežus, ra­dot putekļu vētru perēkļus un tādējādi pārveidojot klimatu. Mēs sagažam savās upēs rūpniecības atkritumus un tagad esam sākuši piesārņot juras un atmosfēru.

Ja jūs sākat runāt par dabas aizsardzību, cilvēki tūliņ spriež, ka esat fanātisks dzīvnieku mīļotājs un domājat vienīgi par pūkaina koalas vai cita tamlīdzīga retuma nosargāšanu. Taču dabas aizsardzība nepavisam nenozīmē to. Dabas aizsardzība nozīmē saudzēt un saglabāt visu dzīvību zemes virsū, vienalga, vai runa ir par kokiem, dtiem augiem vai pašu cilvēku. Jāatgādina, ka pēdējos pārsimt gados ar lieliskiem panākumiem pilnīgi iznīci­nātas vairākas ciltis un ir vēl dažas citas, kas pašreiz atrodas uz iznīcības robežas — Patagonijas indiāņi, eski­mosi un tā talak. Ar savu tuvredzību, alkatību un muļķību mēs tuvākajos piecdesmit gados vai pat vēl īsākā laikā radīsim situāciju, ka zemes virsū vispār vairs nebūs iespē­jams dzīvot.

Kaut arī es galvenokārt nododos dzīvnieku aizsardzī­bai, es pilnā merā apzinos, ka jāsargā arī vide, kurā tie dzīvo, jo, atņemot dzīvniekiem ierastos dzīves apstākļus, jūs viņus iznīcināt tikpat veiksmīgi kā nošaujot, noķerot slazdā vai noindējot. Ja man jautā — un tas notiek visai bieži —, kādēļ es šīs problēmas tik gauži ņemu pie sirds, es atbildu: laikam gan tādēļ, ka uzskatu sevi par laimīgu cilvēku, kam pasaule visu mūžu devusi ļoti daudz prieka. Jūtos kā parādnieks un vēlos kaut ko darīt, lai šo parādu nolīdzinātu. Izdzirduši tādu atbildi, cilvēki parasti sa­mulst, it kā es butu pateicis kaut ko nepieklājīgu, bet man gribētos vienīgi, lai arvien vairāk cilvēku izprastu, ka ir parādā pasaulei, un censtos parādu kaut daļēji atdot.

Daudzo vēstuļu vidu, kuras ik dienu saņemu, parasti ir tādas, kurās cilvēki interesējas par dabas aizsardzību. Man jautā, vai ta vispār esot nepieciešama. Kā jau pir- māk paskaidroju, es domāju, ka ir; manuprāt, tā ir viena no lielākajām nepieciešamībām šai pasaulē, kur tik daudz tiek darīts pilnīgi bez vajadzības; dabas aizsardzības pie­kritēji neceļ brēku par neko. Saņemu vēstules arī no tā­diem ļaudīm, kas laikam ne reizes nav pavērušies uz ap­kārtējo pasauli. Tadi saprot vienīgi skaitļus, vienīgi kon­krētus, uz papīra uzrakstītus skaitļus. Sā tipa rakstītājiem es atbildu skaitļos. Sai ziņā Ziemeļamerikas kontinents sniedz divus ļoti spilgtus piemērus cilvēka posta darbiem.

Kad eiropieši atklāja Ziemeļameriku, viņi tur sastapa lielākos dzīvnieku barus, kādi jebkad zemes virsū redzēti. Viens no šiem dzīvniekiem bija bizons. Vispirms to Ziemeļ­amerikā kāva, lai iegūtu gaļu. Vēlāk to kāva tīri politisku apsvērumu dēļ — lai izmērdētu badā indiāņus, kuri bez bizoniem nespēja eksistēt. Bizons indiāņiem nozīmēja visu dzīves pamatu — viņi izmantoja pat kaulus un ādu. Va- ren apjūsmotais «Bizonu Bils» Kodijs reiz vienā dienā nogalināja divi simti piecdesmit bizonu. Pasažieri, kas vilcienā brauca cauri bizonu apdzīvotajiem apvidiem, bija spiesti aizvērt vagonu logus, tik nepanesama smirdoņa plūda no pūstošajiem dzīvniekiem, jo tolaik tos nogalināja tikai tādēļ, lai iegūtu mēli, kas bija izslavēts gardums, bet pašus atstāja guļam, kur tie nokrituši. Par laimi, bizonus izdevās vēl laikus paglābt no pilnīgas iznīcināšanas, to­mēr līdz mūsu dienām saglabājušās vairs tikai nožēloja­mas paliekas no tiem miljoniem bizonu, kas reiz varenā skrējienā dimdināja Ziemeļamerikas prērijas.