DŽERALDS DARELS - NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Nākamajā dienā, atstājuši savu pirmo teporingo Dže­kijas gādībā, mēs ar Diksu un Sepu apbraukājām ciemus Popokatepetla zemākajās nogāzēs. Ciemu bija diezgan daudz, bet tikai divi likās tādi, ka to tuvumā varētu at­rasties teporingo kolonijas. Aprunājāmies ar abu ciemu vecākajiem un piedāvājām par katru dzīvu un labi sagla­bātu teporingo tādu cenu, kas trūcīgajiem meksikāņiem patiesi varēja likties kārdinoša. Atstājām piemērotus krā­tiņus un nosolījāmies atgriezties pēc divām dienām apska­tīties, kā būs veicies.

Divas dienas es kā vanags vēroju mūsu trusīti, vai ne­manīšu kādas slimības pazīmes vai pārvērtības, bet tru­sene izturējās normāli un ar baudu notiesāja gandrīz visu, ko cēlām viņai priekšā. Cerēju, ka abu ciemu ļaudīm būs medībās veicies, jo mūsu uzturēšanās laiks Meksikā gāja uz beigām un, kaut arī šķietami bijām iecerēto mērķi sa­snieguši, viena mātīte mums praktiski tomēr nenozīmēja nenieka. Gribēju izmantot pilnā mērā to, kas man bija atvēlēts — iegūt desmit trušus, cerot, ka četri no tiem būs tēviņi. Tad mēs varētu izveidot koloniju ar izredzēm uz skaita palielināšanu nākotnē.

Piedzīvojis, cik grūti iegūt teporingo, es klusībā jau pārvilku krustu visiem pārējiem dzīvniekiem, kurus gan drīkstēju gūstīt, bet kurus laika trūkuma dēļ nebija ne­kādu cerību iegūt. Piemēram, resnknābja papagaiļus. Taču tajās divās dienās, ko mums vajadzēja gaidīt, pirms devā­mies vēlreiz uz ciemiem uzzināt, vai mednieki noķēruši kādu teporingo, mums uzsmaidīja negaidīta laime. Biju dzirdējis par kādu dzīvnieku tirgoni, kas dzīvoja Mehiko ārpilsētā, un, kaut arī zināju, ka ministrija stingri kontrolē

tirgoņus, lai tie nepārdotu ar likumu aizsargātus dzīv­niekus, nolēmu, ka būtu tomēr vērts aizbraukt un paska­tīties, ko viņš var piedāvāt. Aiz prieka nezinājām ko iesākt, kad aizbraukuši ieraudzījām trīs pārus resnknābja papagaiļu krātiņā kāpaļājam pa zariem — jautrus, ve­selus, draiski zibošām acīm un pilnīgi nebojātu spalvu rotu. Brīdi pakaulējies, nopirku visus trīs pārus; trium­fējot vedām tos mājup. Tie bija jauni, skaisti, lieliski kopti un uzturēti putni, un Sepa sajūsmai nebija robežu. Kaut gan papagaiļi bija burvīgi un laistījās skaistu skaistajās krāsās, man prāts tomēr kavējās galvenokārt pie vulkān­trušiem. Būtu drausmīgi, ja, ieguvuši vienu eksemplāru, mēs līdz aizbraukšanai nedabūtu vairāk nevienu klāt un mums vajadzētu savu truseni aizvest atpakaļ uz to vietu, kur viņu noķērām, un atzīt, ka mūsu ekspedīcija cietusi pilnīgu krahu.

Pagāja diena pēc dienas, mēs regulāri apmeklējām abus ciemus. Tur mums apgalvoja, ka cilvēki rokot un rokot, bet panākumu kā neesot, tā neesot, un es viņiem bez ierunām ticēju. Vienīgais, ko varēju šādos apstākļos darīt, bija pacelt cenu par trušiem astronomiskā aug­stumā, cerot, ka tas iekārdinās ciema ļaudis pacensties, kaut arī līdz šim viņiem nebija veicies. Taču ikreiz at­griezāmies tukšām rokām, un man ap sirdi kļuva arvien drūmāk.

Bet tad kādu dienu laime pavērsās uz mūsu pusi. Tur­pinājām braukt uz ciemiem, un vienā — Parrasā — ciema

vecākais izskrēja mums pretim uz putekļainā ceļa, tikko ieraudzīja mūs braucam, un mēs no viņa straujā skrējiena, roku mājieniem un starojošās sejas redzējām, ka viņa ļau­dīm bija laimējies. Viņš izveda mūs cauri savai mājai mazā pagalmiņā, un tur mūsu atstātajos krātiņos tupēja tris teporingo. Visi trīs truši bija veseli, mierīgi kvernēja krātiņos un izturējās pret gūstniecību tikpat vienaldzīgi kā pirmais. Saudzīgi izcēlām tos citu pēc cita no krātiņiem un pārbaudījām dzimumu, un es vairs nejutos tik pacilāts, jo visas trīs, izrādījās, bija mātītes. Tomēr četri tepo­ringo ir labāk nekā neviens, tāpēc samaksājām starojo­šajam ciema vecākajam par nomedītajiem trušiem un ve­dām tos uz mājām. Pamēģinājām novietot divas trusenes vienā krātiņā, taču drīz vien redzējām, ka tās grasās kau­ties, un sapratām, ka truši jātur pa vienam.

Jaunās trusenes tikpat viegli kā pirmā pierada pie svešādās barības, ko sākām tām dot, un tas mani patiesi iepriecināja. Visvairāk uztraucos par to, ka mūsu uzturē­šanās laiks tik strauji tuvojās beigām. Bija atlikušas vairs tikai dažas dienas, tad Seps aizlidos uz Džersiju un aiz­vedīs līdzi visu, ko bijām sagūstījuši, taču mums jopro­jām nebija atvēlētais skaits trušu. Un galvenais — jo­projām mums nebija neviena tēviņa. Dažas dienas pēc Sepa aizlidošanas mums pārējiem bija jābrauc uz Vera­krusu, lai kāptu uz kuģa, tā ka vairs neatliks laika vul- kāntrušu medībām. Tagad mēs ciemus pārbaudījām katru dienu, pierunājām medniekus vēl papūlēties un pacēlām cenu līdz fantastiskai summai, bet, kaut arī vīri strādajā sviedriem vaigā, neviena teporingo viņi neatrada. Izmi­sumā sapratu, ka man atliek tikai viens. Paņēmis Diksu līdzi par tulku, aizbraucu vēlreiz uz Mehiko, devos uz lauksaimniecības ministriju pie Dr. Moralesa un izstāstīju viņam savu vajadzību. Paskaidroju, ka esmu braucis tik tālu ceļu un iztērējis tik daudz naudas, lai iegūtu vulkān- trušus, un aizvest uz Džersiju tikai četrus, turklāt mātītes vien, nozīmē ekspedīcijai pilnīgu izgāšanos. Jautāju, vai viņš nebūtu ar mieru pārrakstīt man izdoto atļauju uz Diksa vārda. Pēc manas aizbraukšanas tad Dikss lūkotu sagūstīt vēl sešus trušus; jācer, ka to vidū būs kāds tē­viņš. Doktors Moraless bija ļoti atsaucīgs. Viņš mani saprata un tūliņ piekrita atļaujas pārrakstīšanai uz Diksa vārda, par ko biju viņam gaužām pateicīgs.

Nākamā diennakts pagāja trauksmainā steigā. Vaja­dzēja uzbūvēt īpašus krātiņus teporingo un īpašus resn­knābja papagaiļiem — tādus, kas būtu pietiekami viegli pārvadāšanai lidmašīnā un vienlaikus arī izturīgi, jo papa­gaiļiem ir ļoti lieli, spēcīgi knābji, ar kuriem viņi vien­kāršu koka bUri spēj saārdīt skaidās, un es nejutu ne mazākās vēlēšanās, lai tie izlauztos no krātiņa, kamēr lido virs Atlantijas okeāna.

Pienāca diena, kad Šepam ar savu vērtīgo kravu va­jadzēja lidot projām, un mēs aizgājām uz lidostu viņu pavadīt. Viņš nosolījās pierunāt Ketu dažas dienas pēc viņa atgriešanās mājās man piezvanīt un pastāstīt, kā klājas vulkāntrušiem. Bijām konstatējuši, ka sazināties ar trestu pa telefonu ir daudz vienkāršāk nekā sūtīt tele­grammas, jo tās, galā nonākušas, bija tā sakropļotas, ka vajadzēja tūliņ sūtīt nākamo un jautāt, kas pirmajā rak­stīts. Pēc pirmajām divām trim telegrammām nosprie­dām, ka zvanīt pa telefonu iznāk lētāk.

Pēc dažām dienām Keta man piezvanīja un pastāstīja, ka vulkāntruši, papagaiļi un Šeps laimīgi nonākuši galā. Tiklab truši, kā papagaiļi labi iejutušies, un man ne par ko neesot jāraizējas. Jutos milzīgi atvieglots — nu atlika vairs tikai viens uzdevums — Diksam vajadzēja sagūstīt vēl dažus teporingo, kuru vidū būtu vismaz viens tēviņš. Atkārtoju to tik bieži, ka droši vien biju viņam līdz nāvei apnicis. Ikreiz no jauna atgādināju, ka jāpārbauda dzi­mums un, ja gadītos notvert mātīti, tā jāatlaiž brīvībā, kaut gan trīs mātītes vēl varējām atļauties. Piekodināju, lai nebeidz medības, iekams nav notverti tēviņi atļautā limita ietvaros. Viņš prata trušus barot, kopt un novietot krātiņos ceļojumam, par to man nebija jābaidās, turklāt zināju, cik viņš iejūtīgs un cik ļoti mīl dzīvniekus, tātad rūpēsies par tiem labi. Visu nokārtojuši, devāmies atpa­kaļ uz Verakrusu un kāpām uz kuģa. Ekspedīcija bija no­ritējusi ļoti interesanti, kaut arī sagādājusi rūgtu vil­šanos. Taču, ja Diksam galu galā izdosies sagūstīt kaut vienu teporingo tēviņu, ceļojumu varēs uzskatīt par izde­vušos; pagaidām atlika vienīgi turēt īkšķi un cerēt uz veiksmi.