DŽERALDS DARELS - NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Neizskatās, ka te bariem gāztos šurp tūristi, — es iebildu.

Bet tev tas ir jāredz, — Pegija nopietni sacīja.

Ir jāredz. Tas ir viens no vecākajiem kokiem pasaulē.

Tādā gadījumā tas tiešām jāapskata, — es pie­kritu.

Izkāpām no mašīnas, un es izdzirdu savdabīgu mū­ziku — stabuli un dobjus bungu piesitienus. Iegājām pa vārtiem nelielajā parkā, kas apjoza mazo baznīciņu, un tur, žoga ietverts, slējās Koks. Es paliku bez elpas. Ne tādēļ, ka tas būtu neticami augsts — man šķiet, esmu redzējis augstākus —, elpu vairāk aizrāva tā varenais resnums un platums. Milzīgs, šalcošs lapu biezoknis, kas balstījās uz stumbra, kura apmēri šķita neaptverami; uz stumbra, kura saknes bija ieķērušās zemē kā milzīga plē- sējputna nagi — it kā Ruks no teiksmas par Sinbadu vai kaut kas tamlīdzīgs. Es nekā nezināju par šā koka vēsturi vai vecumu, taču pat savā neziņā sapratu, ka šis ir koks pār visiem kokiem. Tas pauda personību. Mēs visi stā­vējām kā apburti, izņemot Diksu, kurš koku jau bija re­dzējis. Taču pat viņš to aplūkoja godbijībā, jo vispār ļoti mīlēja kokus.

Stāsta, — Pegija čukstēja, it kā atrastos svētnīcā,

stāsta, ka tam esot trīs tūkstoši gadu. Tas jau bija liels, ļoti liels koks ap to laiku, kad te ieradās Kortess, jo šejienieši veda viņu pie tā.

Pavēros milzīgajā lapu biezumā virs galvas un iedo­mājos, ka tas bijis jauns, zaļoksnējs kociņš jau tūkstoš gadu pirms Kristus dzimšanas.

Bez mums tuvumā bija vēl tikai vecs, akls indiānis skrandainā, izbalējušā apģērbā, nospurušu platmali galvā; viņš pūta uz stabules dīvainu, baismīgu, tādu kā austrum­niecisku melodiju; līdzās viņam stāvēja mazs, gadus sešus septiņus vecs puišelis un sita uz bungām sarežģītu pa­vadījumu. Mums viņi neveltīja ne mazāko vērību.

Interesanti, kādā nolūkā viņi to dara, — ieminējās Pegija, jo abi nelikās gar mums ne zinis, tātad nebija domājams, ka viņi spēlēdami cer nopelnīt no mums kādu peso.

Varu saderēt, ka viņš spēlē kokam, — sacīja Dže­kija.

Žēlīgais dievs, tas tiešām var būt, — es teicu. — Paklau, Pegij, aizej un pavaicā.

Negribētos gan viņu traucēt, — sacīja Pegija, kas šādās situācijās kļuva ļoti bikla.

Taču tūliņ radās piemērots mirklis, jo večuks pār­trauca spēlēšanu, noslaucīja muti un stāvēja, pacēlis seju pret koku; arī puisēns vairs nesita bungas, bet raudzījās zemē, urbinādams ar kailo kāju pirkstiem putekļus.

Nu aizej . .. aizej nu un pajautā, — es mudināju.

Diezgan nedroši Pegija piegāja pie spēlmaņiem, un

mēs dzirdējām viņu sarunājamies ar veco vīru. Atgriežo­ties viņai seja staroja sajūsmā.

Viņš tiešām spēlē kokam, — viņa sacīja, — spēlē kokam!

Redziet nu! — Džekija iesaucās. — Es zināju, ka tā ir.

Bet kādēļ viņš spēlē kokam? — es jautāju.

To es nepavaicāju, — Pegija sacīja, — man likās, tas būtu bijis uzmācīgi.

Dzi, tev vajadzētu to ierakstīt lentē, — es iemi­nējos.

Pegija atnesa no mašīnas ieraksta ierīces, un, kad ve­čuks atkal pacēla, stabuli pie lūpām un, pavērsis aklās acis pret koku, sāka spēlēt, viņa visu ierakstīja.

Es prātoju — diez, vai viņš nespēlē cerībā, ka tas palīdzēs atgūt acu gaismu? Bet varbūt tikai tādēļ, ka šis ir koks pār visiem kokiem? Nevienam negribējās iet klāt un viņu iztaujāt; pēc brītiņa mēs izgājām no dārza un atgriezāmies pie mašīnām. Projām braukdami, vēl dzir­dējām aklā večuka stabules žēlās skaņas un mazā puišeļa bundžiņu «rat-a-tat-tat», ko viņi veltīja milzu kokam.

Lai cik skaists bija ceļojums uz Gvatemalas pierobežu, kur cerējām ieraudzīt cekulainās kokuvistas un kvezalus, tomēr izrādījās, ka esam braukuši velti. Tālāk par San- kristobala ciemu netikām, jo Gvatemalā bija izcēlušās po­litiskas jukas un gar robežu siroja bruņotas nodaļas. Mūs brīdināja, ka ekspedīcijai ar tik daudz mantām būtu bīstami doties tālāk, jo varot gadīties tās sastapt, un mūs droši vien apšautu, lai iegūtu mūsu ekipējmnu, drēbes un naudu. Gaužām negribīgi griezāmies atpakaļ un brau­cām vēlreiz uz Mehiko.

Tur nonākuši, nospriedām, ka mums iznāktu lētāk no­īrēt dzīvokli, un kāds draugs no Sella sabiedrības mums palīdzēja sameklēt ideālu piemešanās vietu. Dzīvoklis at­radās centrā, tam bija trīs lielas guļamistabas, divas van­nas istabas, milzīga dzīvojamā telpa un virtuve. Tur iekārtojusies, mūsu ekspedīcija sadalījās — sievietes gri­bēja apstaigāt veikalus un pilsētas ievērojamākās vietas, bet Dikss, Seps un es posāmies trušu medībām.

Domāju, ka vispirms jāizmēģina pašā Popokatepetlā, un vienu rītu ļoti agri sakrāvām visu vajadzīgo mašīnā un braucām uz vulkānu. Jo augstāk tikām, jo saltāks kļuva gaiss. Palūkojāmies atpakaļ. Palsajā rītausmā vulkānu iežogotajā ieplakā redzējām Mehiko kā izklātu segu mir­guļojam dažādu krāsu ugunīs, jo tik agrā stundā smogs vēl nebija izveidojies. Pēcpusdienā no šīs pašas vietas pilsēta vispār nebūtu redzama.

Popokatepetla pakājē bija vairākas nelielas viesnīci­ņas. Izraudzījāmies tādu, kas izskatījās mazāk noplukuši, un tur apmetāmies. Viesnīcnieks bija runīgs, drukns mek­sikānis. Apvaicājāmies par vulkāntrušiem, jo viņš teicās esam kaislīgs mednieks, kam pašam pieder pāris medību suņu. Viņš mums pastāstīja, ka truši esot sastopami uz vulkāna līdz pat sniega joslai; viņš lūkošot sazināties ar savu draugu, kurš droši vien spēšot mums palīdzēt. Kamēr gaidījām šo draugu ierodamies, uzbraucām, cik tālu ceļš atļāva, Popokatepetla nacionālajā parkā, jo man likās — ja aprunāsimies ar parka uzraugiem, tie zinās mums no­rādīt, kur teporingo meklējami. Ceļš līčloču vijās augšup, līdz ieveda mūs biezā priežu silā. Zem kokiem milzīgām, zeltainām skupsnām auga zakatonzāle, kas izskatījās kā nesukāta parūka. Kad beidzot nokļuvām parkā un izkāpām no mašīnas, mūs apņēma brīnišķīgs gaiss — tik dzedrs un tīrs, ka bezmaz aptrūka elpas. Virs mums pletās mil­zīgs sniega jumols — vulkāna virsotne. Nebija viegli sa­meklēt parka uzraugu, taču, kad pēdīgi viņu sastapām, viņš sāka mums gari un plaši stāstīt par vulkāntrušiem. Jā, viņš tos pazīstot un esot bieži redzējis dažādās vietās parkā un vulkāna nogāzēs. Pat lepni paziņoja, ka esot pārīti noķēris.

Kur tie ir? — es iesaucos.

O, — viņš atteica, — es tos apēdu.

Runa bija par dzīvnieku, kurš, vismaz uz papīra, skai­tās viens no likuma visstingrāk aizsargātajiem dzīvnie­kiem Meksikā, un ar mani runāja nacionālā parka uzraugs nacionālā parka teritorijā. Šādas parādības ir parastas ne tikai Meksikā, tās parastas visā pasaulē, kur dzīvnieki gan ir aizsargāti uz papīra, bet īstenībā nepazīst ne sau­dzības, ne aizsardzības.

Noskaidrojuši, ka, par spīti uzrauga centībai, daži teporingo tomēr vēl patvērušies, devāmies atpakaļ uz viesnīcu, kur viesnīcnieks pa to laiku bija sadzinis pēdas savam draugam un atvedis to iepazīstināt ar mums. Tas bija spēcīgs, muskuļots milzīga auguma vīrs ar lielu, platu ģīmi, kas atgādināja maiju drausmos, kokā grieztos elku ģīmjus; kustīgās, mazās ačeles gandrīz pazuda lielajā sejā. Bet viņš, likās, tiešām zināja vulkāntrušu slēpņus. Viņš apgalvoja, ka vienīgā iespēja šiem dzīvniekiem pie­kļūt esot tos izrakt no alām. Darbs esot grūts, bet, ja pie tā ķertos viņš, mēs ar Diksu un Sepu un vēl pāris vīru, droši vien mēs kaut ko atrastu. Norunājām nākamajā rītā atkal doties uz kalnu, lai sāktu pirmās trušu medības.