DŽERALDS DARELS - NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Atlikušo dienas daļu pavadījām, pūloties sarunāt ma­šīnu, kas mūs otrā rītā aizvestu uz Mehiko, bet vakarā devāmies uz Verakrusu nogaršot meksikāņu ēdienus. Bi­jām brīdināti, ka tie esot nebaudāmi, bet piedzīvojām pa­tīkamu pārsteigumu. Verakrusas mazās austeres bija gar­dākās austeres, kādas jebkur esmu ēdis, un lielās, treknās garneles, ko meksikāņi pārgriež plakaniski uz pusēm un lēzenā pannā cepina virs ugunskura, bija brīnišķīgas. Tās čurkstēja pašas savā sulā, un čaula kļuva tik skrauk- šķīga, ka bija apēdama tāpat kā saturs — likās, ka ēdam īpatnējus, sārtus biskvītus. Nobaudījām arī tortilas, kas mums bija jaunums, — tās bija pankūkas; varējām izvē­lēties vai nu biezas un mīkstas (tās man negaršoja), vai ari plānas un skraukšķīgas kā vafeles. Pie tām pasniedza melnās pupas un ļoti gardu, karstu zaļo piparu mērci. Mēs vareni pieēdāmies, un mūsu oma jūtami uzlabojās.

Otrā rītā mēs trīs — Džekija, Pegija un es — sēdāmies mašīnā un devāmies uz Mehiko, atstājot Sepu un Dorīnu pie Verakrusas gaļas podiem. Apvidus, pa kuru braucām, bija neiedomājami neparasts un ik mirkli mainījās. Vienu­brīd atradāmies tropiskajā zonā, kas stiepjas ap Vera- krusu, tur auga ananasi, banāni un citi tropu augļi, bet tālāk, kur ceļš sāka vīties kalnā, ainava pilnīgi pārvēr­tās — parādījās subtropu apgabals ar skaisti noaugušiem kokiem acij tīkamās nokrāsās. Un tad piepeši iebraucām priedulāju zonā, kur gaiss bija tik dzestrs, ka vajadzēja vilkt mugurā vilnas džemperus. Šķērsojām plašu, kailu līdzenumu un ieraudzījām tālumā vulkānus — Popokate- petlu, Ikstasiuatlu un Ahusko, bet to pakājē biezēja mil­zīgs, pelēkbalts mākonis.

Tā ir Mehiko, — Pegija paskaidroja.

Ko — tas mākonis? — es brīnījos.

Jā, — viņa atteica, — tā man stāstīts. Tas ir smogs.

Neticīgi pavēros viņā.

Tu taču negribēsi teikt, ka tas viss ir smogs? Tad jau tur var nosmakt.

Meksikāņi apgalvo, ka viņiem esot smagākais, briesmīgākais smogs pasaulē.

Ak tu tētīt baltais! Jauki gan būs tur nodzīvot vairākas dienas.

Izbraucām cauri priekšpilsētai, kas izskatījās diezgan nožēlojama, bet tuvāk centram ēkas kļuva glītākas, kaut arī dominēja modernā arhitektūra. Par smogu Pegijai bija taisnība: smirdoņa un dvaka gandrīz nepanesama; dīzeļu izgarojumi, dūmi, benzīna tvaiki un smakas no dažādiem atkritumiem jaucās cita caur citu, likās, plaušas būs pie­sārņotas uz mūžīgiem laikiem. Ja nokļuvām satiksmes sastrēgumā, kas gadījās visai bieži, atlika tikai divas iespējas: vai nu nospundēt mašīnai visus logus un cepi- nāties kā uz pannas, vai arī ievilkt elpu reizi piecās

minūtēs, lai paglābtos no droša plaušu vēža. Nesaprotu, kā cilvēki šajā pilsētā var dzīvot un strādāt.

Mēs rezervējām sev vietas viesnīcā, pēc tam Džekija un Pegija devās kārtot dokumentus apvidus mašīnas iz­pestīšanai, bet es pa to laiku apzvanīju visus vajadzīgos cilvēkus un iestādes, lai paziņotu par mūsu ierašanos un nodomiem. Apciemoju misteru Pelemu Raitu; viņš bija ļoti laipns un atsaucīgs, saņēmu no viņa daudz derīgas infor­mācijas. Viņš aizveda mani pie Dr. Korso, kas atbild par Meksikas faunas aizsardzību, un viņa vietnieka Dr. Mo- ralesa. Paskaidroju Dr. Korso, ko vēlos, un viņš visam piekrita, tomēr — kaut lūdzos ar asarām acīs — nedeva atļauju gūstīt cekulainās kokuvistas. Acīmredzot bija no­domāts izveidot šiem putniem īpašu rezervātu, kur tos varētu uzraudzīt un pasargāt no malumedniekiem. Lai cik nopūlējos, taču viņu pierunāt neizdevās; man atlika vie­nīgi nopriecāties, ka tiek kaut kas konstruktīvs darīts, lai saglabātu sugu savvaļas apstākļos.

Ļoti daudz mums palīdzēja Sella sabiedrības darbi­nieki; mēs izmantojām viņu kantora adresi savām vēs­tulēm. Vienu dienu, kad atkal tur iegriezos un apjautājos, vai mums nav vēstuļu, mani pamanīja direktors misters Makdonalds un ieaicināja savā kabinetā.

Zinu, ka esat ekspedīcijā pieci cilvēki, — viņš sa­cīja. — Vai jums nederētu vēl,.kāds palīgs?

Jā … vispār . .. iespējams, ka varētu … — es pie­sardzīgi minstinājos, iedomādamies, ka viņam varbūt ir kāda neprecēta krustmāte, kas dievina dzīvniekus kopš bērna kājas un vēlētos piebiedroties mūsu ekspedīcijai.

— Kālab jūs jautājat?

Pazīstu kādu jaunu cilvēku, — viņš sacīja. — Lie­lisks puisis, pazīst visu zemi kā savu kabatu, protams, runā spāniski un ļoti mīl dzīvniekus. Viņš ir students, bet līdz mācību sākumam vēl atlicis pāris mēnešu, un, man šķiet, tāds cilvēks jums lieti noderētu par ceļvedi. Viņam ir pašam sava mašīna, kas jums arī nenāktu par ļaunu.

Tas izklausījās ļoti vilinoši. Otra mašīna mums bija gaužām vajadzīga, tikām painteresējušies par nomu, bet maksa bija tik astronomiska, ka ar savu ierobežoto valūtu nevarējām par to ne sapņot. Ja šim puisim ir mašīna, tad problēma būtu atrisināta.

Kā viņu sauc? — apvaicājos misteram Makdo- naldam.

Dikss Brančs, — viņš atbildēja. — Vai pateikt viņam, lai aiziet pie jums uz viesnīcu? Negribu, protams, jums viņu uzspiest, dariet, kā pats vēlaties.

Palūdziet, lai atnāk. Ap pulksten pieciem.

Piecos nogāju viesnīcas vestibilā, kur mani gaidīja gara auguma, spēcīgi veidots jauneklis ar gariem, tum­šiem, pār pieri pārkritušiem matiem un domīgu skatienu. Man viņš tūdaļ iepatikās, kaut gan pēc piecu minūšu ilgas sarunas konstatēju, ka viņš raugās uz dzīvi ļoti nopietni, pat pārāk nopietni. Paskaidroju, kādēļ esam ieradu­šies, un apvaicājos, kādas markas automobilis viņam pieder. Uzzinot, ka tas ir mersedess, es kļuvu ļoti prie­cīgs; izgājis to apskatīt, konstatēju, ka mašīnā varētu novietot vai pusi mūsu mantu. Solījos ņemt viņu savā ap­gādībā, ja viņš būtu ar mieru piebiedroties ekspedīcijai un palīdzēt mums darbā. Viņš noteikumiem piekrita. Kopš šā brīža Dikss kļuva mums par neaizstājamu palīgu. Viņš ne tikai zināja Mehiko visas ielas un šķērsieliņas, vietas, kur vislabāk var paēst, veikalus, kur visizdevīgāk iepirkt visu, kas mums nepieciešams, bet prata arī bezgalīgā pa­cietībā vest sarunas ar birokrātiskajām iestādēm, un tieši tas mums ekspedīcijas turpmākajos posmos bija ārkārtīgi svarīgi.

Džekijai un Pegijai neveicās mūsu apvidus mašīnas do­kumentu kārtošanā. Diendienā viņas tika raidītas no vie­nas iestādes uz otru un vakarā pārradās mājās piekusušas un nodusmojušās. Tā pagāja vesela nedēla, līdz vienu dienu viņas atgriezās, kad mēs ar Diksu sēdējām viesnīcas hallē pie vēsa dzēriena glāzes. Nogurušas viņas atslīga krēslos.

Beidzot nokārtots, — sacīja Džekija.

Brīnišķīgi, — es noteicu, — bet pārāk sajūsmināta tu neizskaties.

Par ko lai es būtu sajūsmināta, — Džekija teica. — Vai gribi zināt, kas tur īsti bija? Tie Verakrusā ir ga­tavie muļķi. Viņi pie visa vainīgi. Mūsu dokumenti bija kārtībā. Mašīnu mēs būtu varējuši dabūt tūliņ. Viņi bija sajaukuši instrukcijas.

Pegija dobji novaidējās un sacīja:

Negribu vairs nevienu valdības iestādi ne acīs re­dzēt.

Tātad mēs beidzot varam savu mašīnu saņemt? — es drošības labad vēl pārvaicāju.

— Jā, viss nokārtots, — Džekija apstiprināja. — No šejienes piezvanīja uz Verakrusu un sakūra viņiem īstu pirti, vismaz tik tā prieka. Rit varam doties atpakaļ.

Nākamajā ritā, braucot uz Verakrusu, izklāstīju Dik- sam savu plānu. Lai arī man nebija atļauts gūstīt ceku­lainās kokuvistas un kvezalus, tomēr gribēju vismaz re­dzēt, kādā vidē tie dzīvo. Ieminējos, ka būtu labi vispir­mām kārtām, tiklidz būsim saņēmuši apvidus mašīnu un sašķirojuši bagāžu, doties cauri visai Meksikai uz Gvate- malas pierobežu, kur šie putni mitinās. Manuprat, tas dotu mums priekšstatu par Meksiku un pa ceļam mēs varētu apmeklēt daudzas vietas, kas mūs interesē. Pēc tam mēs atgrieztos Mehiko, apmestos tur un sāktu pa vulkānu no­gāzēm meklēt trušus.