DŽERALDS DARELS - NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Lai neatrautos no vispārējās rosības, grūsna kļuva arī mūsu orangutanu pērtiķiene Bali. Mums tas likās ļoti nozīmīgi un satraucoši. Ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt oran­gutānus nebrīvē, jo speciālisti domā, ka sakarā ar nežē­līgo izkaušanu orangutani tuvākajos desmit divdesmit ga­dos savvaļā būs pilnīgi iznīdēti. Bali ir ļoti maigas dabas dzīvnieks ar izcili mierīgu raksturu; tas stipri atviegloja mūsu uzdevumu, jo varējām droši iet viņas krātiņā un regulāri viņu izmeklēt. Viņa kļuva arvien kuplāka, un mums šķita, ka īstenībā mazulim jau vajadzētu būt pie­dzimušam. Sākām mazliet raizēties. Kā jau minēju, mums, tāpat kā vairumam kontinenta zooloģisko dārzu, ir cil­vēku ārsts, kas kopā ar veterinārārstu uzrauga primātus, jo tie daudzējādā ziņā tik stipri līdzinās cilvēkiem, ka ve­terinārārstam bieži vien pietrūkst padoma, lai noteiktu pa­reizu diagnozi. Vienu dienu, kad es ar Džeremiju pašreiz pārrunāju Bali grūsnības problēmu, kaut kādā pavisam citā vajadzībā uz zooloģisko dārzu atnāca mūsu dakteris. Sākām spriest par Bali gaidāmo mazuli, un es ieminējos, vai tikai viss nav tīrās iedomas vien.

Ja es varētu pielikt stetoskopu viņai pie vēdera, — sacīja Maiks, — varbūt izdotos saklausīt mazuļa sirds­pukstus. Vai viņa ir miermīlīga?

Protams, — atteica Džeremijs, — pilnīgi uzticama.

Nu, pamēģināsim, — piedāvājās Maiks.

Visi kopā devāmies uz zīdītājdzīvnieku mītni; Džere­mijs iegāja krātiņā un Maiks viņam līdzi. Notupies sal­mos, viņš aplika stetoskopu ap kaklu un, visu laiku runā­dams ar Bali, lēni un piesardzīgi tuvojās viņai. Bali

zvilnēja salmos kā brūns, ar vilnu apaudzis Buda un iein­teresēta vēroja dakteri ar savām rāmajām mandeļveida acim. Beidzot Maiks bija pierāpies pērtiķienei pietiekami tuvu. Viņš iebāza stetoskopa galus ausīs un piespieda aparātu pie Bali milzīgā vēdera. Bali bija kā apburta. Jaukais, laipnais džentlmenis ar viņu tik mīlīgi sarunājās un piespieda viņai kaut ko pie vēdera, kurš džentlmenim acīmredzot šķita izpētes vērts; varbūt šis divās garajās caurulēs iestiprinātais priekšmets pat ir ēdams. Viņa viegli pastiepa roku un pieskārās stetoskopam, bet Dže­remijs pabīdīja viņas pirkstus nost. Apmēram minūti pa­klausījies, Maiks izvilka stetoskopa galus no ausīm.

Nu? — es nepacietīgi jautaju. — Vai kaut ko dzir­dēji?

Nemaku skaidri teikt, — atbildēja Maiks. — Dzir­dēju skaņas, kas varētu būt mazuļa sirdspuksti, bet viņa neguļ pareizā stāvoklī. Būtu labi, ja varētu viņu piecelt mazliet vairāk sēdus.

Džeremijs centās pierunāt Bali pacelties sēdus, bet viņai ne prātā nenāca to darīt. Viņai patika gulēt, kā bija nolikusies, un ļaut dīvainajam cilvēkam taustīt viņas vē­deru kaut vai no rīta līdz vakaram. Mums izdevās viņu pazvelt mazliet uz sāniem, un Maiks mēģināja vēlreiz pa­klausīties. Atkal viņš teicās dzirdējis vāru divkāršu skaņu, kas varēja nozīmēt embrija sirdspukstus, tomēr droši to apgalvot neņēmās. Vajadzēja vien visu atstāt likteņa ziņā. Maiks iznāca no krātiņa un notrausa salmus no sava ne­vainojamā uzvalka.

Nevaru nekā noteikta apgalvot, — viņš sacīja. — Manuprāt, viņa ir grūsna, bet tādā stāvoklī, kādā viņa pašreiz guļ, nespēju konstatēt nepārprotamus sirdspukstus. Bīstos, jums neatliks nekas cits kā pacietīgi gaidīt.

To mēs arī darījām. Bali kļuva ar katru dienu apa­ļāka, rāmāka un miegaināka. Tad Džeremijs kādu rītu, iegājis zīdītājdzīvnieku mītnē, ar dziļu nožēlu ieraudzīja, ka Bali gan piedzimis mazulis, bet tas ir nedzīvs. Viņš izvāca jaunpiedzimušo no krātiņa un sīki apskatīja. Acīm­redzot mūsu aprēķini par Bali grūsnības ilgumu bijuši aplami, jo mazulis, kaut arī pareizi attīstīts, nepārprotami bija piedzimis par agru. Tas savvaļas dzīvniekiem pirma­jās dzemdībās nav nekāds retums. Zināmā mērā mūs mie­rināja doma, ka Bali vēl ir par jaunu, lai būtu māte, un ka mazulis, ja vien būtu piedzimis dzīvs, būtu bijis vesels un labi attīstīts. Cerējām, ka nākamreiz veiksies labāk.

Man šķiet, Bali ļoti patika lielā uzmanība, ko viņai veltījām grūsnības laikā, jo drīz vien viņa atkal izrādīja grūsnības pazīmes. Sākām atkal viņu lutināt: atšķīrām no drauga, barojām ar visiem gardumiem, kādus vien spē­jām izdomāt, un laipnais cilvēks atkal apciemoja viņu krā­tiņā, izklausīja ar stetoskopu viņas vēderu no vienas vie­tas, taču nespēja nekā sadzirdēt. Turējām Bali atšķirtu no Oskara ilgi pāri laikam, kad vajadzētu piedzimt mazulim, ja tas vispār dzimtu. Nospriedām, ka viņai ir māņu grūs- nība, un mūsu domas, izrādījās, bija pareizas — tikko novietojām viņu atpakaļ pie Oskara, viņai vēders sa­plaka un piebriedušās krūtis saruka. Jutāmies ļoti aizvai­noti par to, ka Bali mūs piemuļķojusi, tomēr cerējām pie­dzīvot dienu, kad viņai piedzims pēcnācējs.

Atkal pienāca pavasaris, un atkal mums ar Sepu vairāk par visu prātā bija baltausaino fazānu pavairošana. Fa­zānu gailis vēJ joprojām stipri kliboja, un mums ne sapnī nerādījās, ka viņš būtu spējīgs izpildīt savu vīra pienā­kumu. Sākām apsvērt mākslīgās apsēklošanas iespējas. Sis paņēmiens ir ļoti labi izstrādāts mājputnu audzētavās, turpretī ar savvaļas putniem šajā virzienā nav darīts gan­drīz nekas, un, lai arī informējāmies pie labākajiem kon­tinenta un Anglijas speciālistiem, atbilde visur bija vie­nāda: tā kā mums piederot viens vienīgs fazānu pāris un šie putni esot tāds retums, būtu pārāk bīstami ar to riskēt. Lai atstājot putnus mierā, cerot, ka gailim kāja ar laiku kļūs spēcīgāka un mēs kādu dienu no vistiņas tomēr sa­gaidīsim dažas olas.

Ap šo laiku devos gadskārtējā atvaļinājumā uz Grie­ķiju. Protams, šādu aizbraukšanu īstenībā nevar nosaukt par atvaļinājumu, jo es šo laiku, kad esmu atšķirts no ik­dienas darba un mani ik mīļu brīdi netraucē telefons, cen­šos izmantot, lai uzrakstītu grāmatu. Izgozējušies Grie­ķijas saulē, izbaudījuši pavasara puķu un olīvju biržu skaistumu, nesteidzoties atgriezāmies mājup caur Fran­ciju, nododamies ēšanas priekiem kā gatavie rukši. Keta un Džeremijs vēstulēs informēja mani par visu, kas manā atbūtnē notiek zvērudārzā, un allaž zināja, kur vajadzī­bas gadījumā mani sasniegt pa telefonu, lai es nekavējo­ties varētu lidmašīnā steigties mājup. Par laimi, tas nebija nepieciešams. Džeremijam bija izdevies nodibināt kontaktu ar Smitsona institūtu Vašingtonā un iegūt vairākus da­žādu sugu tenrekus — ežiem līdzīgus kukaiņēdājus no Madagaskaras. Sie dzīvnieki bija apdraudēto sarakstā, tādēļ ļoti priecājāmies par iespēju tos pavairot savā zoo­loģiskajā dārzā. Kad bijām jau izbraukuši cauri vairāk nekā pusei Francijas, man ienāca prātā piezvanīt Ketai, apjautāties, kā klājas tenrekiem, un aptuveni pateikt, kad atgriezīsimies Džersijā. Sēdējām abi ar Džekiju pie pus­

dienām, maziem malciņiem baudījām burvīgu baltvīnu, un es patlaban grasījos izraudzīties austeres vai glieme­žus, kad viesmīlis paziņoja, ka varam runāt ar Džer- siju.

Es iešu parunāt, — Džekija sacīja, pieceldamās un atstādama mani tīksmināmies ar ēdienu karti. Kad viņa starojošu seju atgriezās, es uzreiz sapratu, ka noticis kas neparasts.

Kādus jaunumus dzirdēji? — es jautāju.

Minēdams neuzminēsi!

Šauj tik vaļā, neliec man mocīties ar minēšanu. Saki drīzāk!

Baltausainie fazāni pacentušies, — viņa pavēstīja. — Un no deviņpadsmit izdētām olām Sepam izdevies iz­perināt četrpadsmit cālēnus.