Pirmās dienas pēc atgriešanās man pagāja, rūpējoties, lai visi dzīvnieki tiktu labi novietoti, un apskatot visu, kas paveikts krātiņu uzlabošanai, bet tad sēdos pie rakstāmgalda un netiku vairs no tā nost — vajadzēja atbildēt uz vēstulēm un piedalīties komiteju sēdēs. Protams, tieši vienas šādas sēdes laikā mūsu cienījamā šimpanze Sīna nolēma laist pasaulē pēcnācēju. Sīna bija tik ilgi bijusi grūsna, ka paguvu viņas stāvokli aizmirst. Šimpanzēm grūsnības laiks ir tikpat ilgs kā sievietēm, un deviņi mēneši ir garš laika sprīdis, gaidot priecīgo notikumu. Grūsnības agrīnajā periodā Sīna ļoti cieta no šķidruma aiztures organismā — rokas, kājas un seja viņai uzblīda un droši vien stipri sāpēja. Apvaicājos mūsu ārstam — ko daru vienmēr līdztekus veterinārārsta konsultācijai, kad cilvēkveidīgajiem pērtiķiem uzkrīt kād i neizprotama liksta —, un viņš man paskaidroja, ka šāda parādība esot visai bieži novērojama arī sievietēm, kas gaida bērnu; iebarojām Sīnai ārsta ieteiktās tabletes, un stāvoklis jūtami uzlabojās. Nevēlamā parādība pamazām izzuda. Nekas nenorādīja uz priecīgā notikuma tuvošanos, vienīgi šķidrumu Sīna uzņēma daudz vairāk — parasto divu pintu vietā veselas četrpadsmit dienā. Patlaban pilnā sparā ritēja administrācijas komitejas sēde, kurā apspriedām, kādi jauni krātiņi būvējami, kādi dzīvnieki jāiegādājas un citus svarīgus jautājumus, kad pēkšņi kabineta durvis sprāgtin atsprāga un pa tām iedrāzās Džekija.
— Nāc ātri! — viņa man uzsauca, iztrūcinot cienījamos sēdes dalībniekus. — Sīna tūliņ plīsīs.
To pateikusi, viņa aizskrēja zīdītāju mītnes virzienā. Es pielēcu kājās, izšķaidīdams papīrus uz visām pusēm, un metos viņai pakaļ. Lieki piebilst, ka šāda uzvešanās pilnīgi apstulboja manu nabaga komiteju, kas nezināja, ka zvērudārza žargonā «plīst» nozīmē «dzemdēt», un, tā kā vēl nekad nebiju redzējis piedzimstam šimpanzes mazuli, neparko negribēju šādu iespēju palaist garām. Aizlēkšojis pāri pagalmam, iebrāžos zīdītāju mītnē un aizelsies nobremzēju pie Sīnas krātiņa. Viņa sēdēja uz lāviņas, uzgriezusi mums muguru, un dzinās; varēja jau saredzēt mazuļa pakausīti. Tad viņa pēkšņi piecēlās un sāka salmos čubināt migu, brīžiem vieglā dzīšanās lēkmē darbu pārtraukdama, taču acīmredzot sevišķi nemocījās. Mazuļa pakausīša virsma, ko redzējām, bija izmērā aptuveni pielīdzināma zoss olas virsmai. Šad tad Sīna pieliecās un ar pirkstiem aptaustīja mazuļa galviņu, tomēr joprojām neizrādīdama, ka ciestu sāpes. Pusstundu bez pārliecīgas centības kārtojusi migu, pārtraucot darbu un pastaigājoties pa platformu, kad uznāca dzīšanās, viņa pēkšņi apsēdās ar seju pret mums, atbalstījās uz kreisās rokas un izstiepa kājas. Šķiet, dzemdību sāpes kļuva skaudrākas un dzīšanās spēcīgāka, bet tad — negaidot un aši — viņa pašāva roku aiz muguras un jau pēc mirkļa parāva mazuli uz priekšu un saņēma to abās plaukstās. Viss norisa tik strauji, ka nebūtu bijis iespējams to nofotografēt. Mazulis gulēja Sīnas plaukstās ar sāniski noslī- gušu galviņu. Visvairāk mani interesēja Sīnas sejas izteiksme — viņa, šķiet, neticēja pati savām acīm. Jādomā, viņa bija gaidījusi izskrienam neparasti lielu ekskrementu kunkuli, bet nu turēja kopā saliktajās plaukstās sīksīciņu savu atspulgu.
Sai mirklī mazulis iespiedzās tik skaļi un spalgi, ka mēs viegli būtu varējuši to noturēt par Sīnas spiedzienu, ja vien nebūtu tik koncentrēti abus vērojuši. Uz brēcienu Sīna reaģēja zibenīgi. Apsegusi mazuli ar abām plaukstām, viņa to cieši piespieda pie krūtīm. No dzemdību mirk|a līdz šim žestam nebija pagājis vairāk par četrām piecām sekundēm. Minūtes divas vai tris viņa turēja mazulīti cieši piespiestu pie krūtīm, tad pamazām tvēriens atslāba un Sīna sāka mazo aplūkot vērīgāk. Pirmais darbs bija aplaizīt un apsūkāt jaunpiedzimušā galviņu; brīžam tā pilnīgi pazuda mātei mutē; zinādams, cik Sīnai lieli un asi zobi, es baidījos, ka, pārāk spēcīgi sūkājot bērna mīksto galviņu, viņa var tam iekost un mazulis būs pagalam. Taču laikam pieskārieni bija ļoti maigi, jo mazulītis pat nesarāvis. Pēc tam viņa sāka laizīt sīkās rociņas un kājiņas, apsūkājot katru pirkstu atsevišķi un rūpīgi izlaizot plaukstiņas. To izdarījusi, viņa paņēma bērnu rokās kā šūpulī un izlaizīja tam acis, ik pa brītiņam pierimdama un pa urskulī savilktām lūpām skaļi izgrūzdama elpu līdzīgi atraugai. Nemāku teikt, vai viņa mazliet uzspļāva tīrāmajai vietai, lai tā būtu miklāka, vai arī šādā veidā izpaudās mātes maigums. Nabas saite bija gara un apmēra m collu diametra, bet placenta apmēram divpadsmit collu gara un astoņas collas plata.
Šķiet, tikai pēc tam, kad mazulis bija apkopts, Sīna pamanīja nabas saiti un placentu, kas viņu acīmredzot uztrauca un mulsināja. Turēdama mazuli kreisajā rokā, viņa sāka staigāt šurp un turp pa lāviņu, saņēmusi labajā rokā nabas saiti, kurai galā šūpojās placenta. Brīdi pa brīdim viņa nolika placentu salmos, rūpīgi to piesedza un apsēdās, laikam cerēdama, ka šādā veidā tikusi no apnicīgā piedēkļa vaļā. Taču pēc pāris minūtēm viņa konstatēja, ka nabas saite joprojām saista mazuli pie placentas, un sāka visu no gala. Nākamajā pusstundā viņa reizes sešas septiņas raka placentu salmos. Vienreiz viņa piegāja lāviņai pie pašas malas un, mums par neizsakāmām šausmām, sāka šūpot placentu kā vēzekli. Ja viņa tagad ļautu tai nokrist un nabas saite pārtrūktu, mazulis noasiņotu. Pa to laiku mums bija piebiedrojušies komitejas locekļi un arī mūsu dakteris, kas bija atnācis apraudzīt kādu saslimušu dārza darbinieku. Visi, elpu aizturējuši, noraudzījāmies dīvainajā izrādē. Bet, kad Sīna sāka vēzēt placentu pār lāviņas malu, dakteris šausmās novērsās.
— To nu es nevaru noskatīties, — viņš teica. — Baidos pat iedomāties, kas būs, ja viņa placentu nometīs zemē.
Bet Sīna, par laimi, turēja placentas svaru rokā, tā ka mazulim nekas ļauns nenotika. Pēc brīža viņa nokāpa no lāviņas un novilka zemē ari mazliet salmu, acīmredzot domādama, ka tā varēs atbrīvoties gan no saites, gan no placentas, taču tūliņ atkal uzrāpās atpakaļ.
Pēc stundas Sīna šķita samierinājusies ar abiem piedēkļiem; laikam viņai likās, ka tā ir nepatīkama, bet nepieciešama piedeva pie bērna, un viņa sāka aplūkot placentu vērīgāk, pabakstīdama to ar pirkstiem un pirkstus pēc tam aplaizīdama. Vēl pusstundu vēlāk viņa to paņēma un sāka ēst, taču visai negribīgi — it kā uzskatīdama šo iespēju par vienīgo, kā tikt no tās vaļā. Viņa noēda apmēram pusi. Mazuli viņa turēja augstu pie krūtīm, tomēr nepūlēdamas to pielikt pie pupa. Tas mani visai uztrauca, jo daudzreiz pēc pirmajām dzemdībām mazulis nomirst badā, ja māte to instinktīvi nepieliek pie krūts vai tur pārāk zemu, lai mazais pats varētu sameklēt barības avotu. Taču Sīna savējo turēja pareizā augstumā, un mazulis, gar mātes augumu taustīdamies, drīz vien atrada viņas krūtis. Redzējām, ka viņš zīž gan labo, gan kreiso krūti. Brītiņu pazīdis, mazulis, mums par pārsteigumu, negaidot izgrūda šimpanžu apsveicināšanās saucienu «eh, eh, eh, eh», un Sīna dzīvi atbildēja sveicienam, piespiežot maziņo ciešāk pie krūtīm, vērīgi ielūkojoties tam sejiņā un ik pa. brīdim nolaizīdama tam acis. Tad, nolikusies uz labajiem sāniem, bērnu pie krūtīm piespiedusi, viņa aizmiga, un mēs atviegloti nopūtāmies, saprazdami, ka pagaidām viss noris labi.
Читать дальше