DŽERALDS DARELS - NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Pēdējā laikā Frītaunā bija notikušas vairākas aplaupī­šanas, tāpēc policija bija iegādājusies trīs dresētus suņus noziedznieku iebiedēšanai. Suņi patiesi spēja iedvest bai­les. Visi trīs kopā ar pavadoņiem stāvēja studijā; suņi spuldžu sakarsētajā gaisā smagi elsa. Ambrozs nostājās kameras priekšā.

Labvakar, bērni, — viņš sāka pārraidi. — Atnācis atkal jūsu krusttēvs Ambrozs. Tā kā esam saņēmuši ļoti daudz vēstuļu, kurās lūgts vēlreiz parādīt policijas suņus, tad esam tos šovakar atveduši šurp. Vispirms parādīsim, cik tie paklausīgi. Savam pavadonim tie seko itin visur.»

Pavadoņi svinīgi nogāja gar kamerām, suņi viņiem cieši blakus. Apgājuši līkumu, visi atkal apgriezās un no­stājās ierindā.

Bet tagad, — Ambrozs turpināja, — dresētāji liks suņiem apsēsties un palikt vietā, bet paši aizies studijas otrā malā, un jūs redzēsiet, kā suņi klausīs viņu pavēlēm.

Dresētāji deva suņiem komandu sēdēt, un tie, mēles izkāruši, nosēdās rindā.

Nu, vai redzat? — Ambrozs, pār visu seju smaidī­dams, jautāja. — So suni sauc par Pīteru, viņam ir pieci gadi, otrs, Tomass, ir četrus gadus vecs …

Sajā mirklī trešais suns, kuram šī padarīšana laikam bija pagalam apnikusi, piecēlās un aizgāja uz studijas viņu galu, kur gaisma nežilbināja acis.

— Bet tas tur, — Ambrozs nesamulsis turpināja, no­rādīdams ar roku virzienā, kur bija nozudis suns, — ir Džozefīne un vispār ir kuce.

Man diemžēl jāatzīstas, ka mēs visi aizbāzām muti ar kabatas lakatiņiem, lai televīzijas skatītāji nedzirdētu mūsu smieklus.

Parādījis vēl dažus suņu darba paņēmienus, Ambrozs atvadījās no skatītājiem un nosvīdis, bet smaidīdams pie­nāca pie mums.

Tā, — viņš sacīja, — nu varu atdot tev Puķīti.

Aizgājis uz studijas kaktu, viņš atgriezās ar nelielu

kastīti. Biju domājis ieraudzīt prāvu krātiņu. Viņš pacēla kastītes vaku, un no tās izrausās burvīgākais sivēntiņš, kadu es jel kad esmu redzējis. Tas bija tumšā šokolādes krāsā, ar koši dzeltenām gareniskām svītrām, tā ka sivēn­tiņš man mazliet atgādināja ērmotu, lielu, pūkainu lap­seni. Tam bija jauks, strups šņukurs, spožas, dzīvīgas ačeles, garas, noļukušas ausis un gara aste. Sajūsmā spiegdama un urkšķēdama, Puķīte iztrausās no kastes un tūliņ sāka apošņāt mūsu kājas un pārbaudit, vai tuvumā nav kas ēdams. Mēs iemīlējāmies viņā no pirmā acu uz­metiena un līksmodami nesām viņu uz mājām. Nākamajā dienā aizgāju pie tuvākā galdnieka un pasūtīju ērtu krā­tiņu.

Tuvojās aizbraukšanas diena, un es sāku bažīties, kur ņemt transportu dzīvnieku aizvešanai no mūsu mītnes uz ostu. Apvaicājos pilsētā, taču izrādījās, ka noīrēt kravas mašīnu ir ļoti grūti. Kādu vakaru pie mums iegriezās Ambrozs, un es ieminējos, vai viņš nezina firmu, kas būtu ar mieru izīrēt kravas mašīnas īsam maršrutam.

Kam tev vajadzīgas kravas mašīnas? — viņš inte­resējās.

Mums kaut kā jādabū dzīvnieki līdz ostai. Uz rokām neaiznesīsim.

Bet tavā rīcībā tak ir armija, mīļais draugs, — Ambrozs sacīja.

Kā to lai saprot — armija?

Nu, parastā armija, protams. Es došu trīs mašīnas, ar ko aizvest tavus zvērus.

Nē, Ambroz, tas nav iespējams! — es pretojos. — Tu taču nevari nodarbināt armijas mašīnas zvēru pār­vadāšanai uz ostu vai no ostas.

Kādēļ gan ne? — viņš brīnījās. — Majors esmu es. Armiju komandēju es. Cikos mašīnām jābūt šeit?

Tu patiesi domā, ka tā varētu? Man negribētos, lai tev iznāktu darīšanas ar karatiesu vai kaut kas tamlī­dzīgs.

Neraizējies, Džerij, neraizējies, — viņš sacīja. — Es visu nokārtošu. Tikai pasaki, kad tev mašīnas vajadzīgas, un tās būs klāt.

Norunājām laiku, un noteiktajā dienā armijas kravas mašīnas piestāja pie mūsu bloka, šoferi izkāpa no kabīnēm,

nostājās ierindā un stalti salutēja. Skats bija iespai­dīgs. Iekrāvām krātiņus un uzmanīgi aizvizinājām dzīv­niekus uz ostu. Tur celtnis lielos tīklos krātiņus pārcēla uz kuģa tilpnēm, bet es izrīkoju, kur katrs krātiņš no­liekams. Ne tikai matroži, bet arī kapteiņa vecākais pa­līgs nāca mums talkā, tomēr operācija ilga veselu stundu, saule nežēlīgi svilināja — par patīkamu šo darbu pie labā­kās gribas nevarēja nosaukt. Tā kā es nedrīkstēju cilāt krātiņus, jutos visai bezpalīdzīgs. Taču beidzot visi dzīv­nieki bija labi iekārtoti un mēs uzkāpām uz klāja iedzert atvadām alus kausu, kamēr kuģis lēnām slīdēja ārā no ostas. Frītauna pamazām pārvērtās par mirguļojošu mā­konīti tālumā, kuģa skaļrunī skanēja «Valdi, Britānija!», un skaņas aizviļņoja pār eļļaino ūdeni.

Pirmais darbs mums ar Garo Džonu bija nokāpt lejā un iepazīties ar saimniecības pārzini. Ja vedat dzīvniekus, tad saimniecības pārzinis ir gandrīz vai svarīgākā per­sona uz kuģa, jo viņš vārīs cietās olas un sagatavos rīsus, viņš pārzina saldētavu, kur glabājas jūsu dārgie krā- . jumi. Es mazliet bažījos, jo nezināju, vai manis pasūtītie produkti Anglijā saņemti un atvesti. Par laimi, viss bija pie vietas: burkānu saišķi, kastes ar brīnišķīgiem kāpos­tiem, āboliem un bumbieriem, ar kuriem cerējām iekārdināt kolobusus. Pateicu saimniecības pārzinim, cik apmēram man katru dienu vajadzēs produktu, tomēr piebildu, ka jūras gaiss parasti pastiprina dzīvnieku ēstgribu un devas ceļojuma laikā nāksies palielināt. Viņš bija ļoti izpalīdzīgs un apgalvoja, ka ar prieku darīšot mūsu labā visu iespē­jamo.

Filmēšana aizņēma daudz laika, jo kinoļaudis nebija braukuši ar mums kopā turp, tādēļ tagad vajadzēja uz­ņemt kadrus, kas attēloja, it kā mēs ar Garo Džonu nu tikai ceļotu uz Frītaunu, kā arī visas epizodes, kas saistī­jās ar atgriešanos mājup. Pēc tam filmā uzņēma dzīvnieku kārtējo aprūpi. Mēs ar Garo Džonu darījām, cik spējām, bet, tā kā mūs turpat vai visu laiku nodarbināja filmēšanā, tad viss īstais darba smagums gūlās uz Džekijas un An: nas pleciem. Sakarā ar lauztajām ribām mans darbības loks bija visai ierobežots. Varēju, piemēram, pabarot leo­pardus, kas tiesāja nost vistas un trušus tādā rijībā, ka ne aprakstīt — to vajag redzēt pašam savām acīm. Va­rēju arī, kājās stāvēdams, smalcināt barību pārējiem dzīv­niekiem un pilnībā uzņēmos rūpes par Puķīti.

Tā nebija barošana, bet gan īstas laušanās sacīkstes. Trauku ar ēdienu nolikt viņai krātiņā nebija iespējams, jo viņa to tūliņ apgāza un tik briesmīgi piejauca krātiņu, ka tas vairs nebija iztīrāms. Tādēļ divreiz dienā izlaidām viņu ārā paēst. Viņas barības trauks bija liela, lēzena cepešpanna, kurā sakrāvām veselu kaudzi sulīgu augļu un dārzeņu, ko pēc tam pārlējām ar pienu; tiklīdz trauku nolika zemē pie Puķītes krātiņa, viņa sāka pilnā rīklē kviekt un dauzīt strupo šņukuru pret durvīm. Operācijas šī daļa prasīja visvairāk izmaņas. Vajadzēja atvērt durvis un, ja iespējams, notvert sivēnu, lai tas nepagūtu pilnā sparā mesties virsū bļodai, pareizi neaprēķinot attālumu un trauku apgāžot, kā tas bieži vien notika. Tātad, tikko atvēru durvis, sagrābu Puķīti aiz vienas garās auss un turēju no visa spēka, jo pa durvīm viņa izsprāga kā lode. Pēc tam uzmanīgi aizvirzīju viņu līdz bļodai, kurā viņa tūdaļ iekāpa ar abām īsajām priekškājām, nostājās, tās plati iepletusi, iegrūda šņukuru ēdienā, apmierināti ruk­šķēja un šad tad spalgi iekviecās.

Pat tad, kad bija izsūkta pēdējā piena lāsīte un uzla­sīts pēdējais barības krislītis, Puķīte vēl arvien nebija pār­liecināta, ka nekas ēdams vairs nav palicis, un, ja vien viņu neaizkavēja, metās lēkšot gar visiem pārējiem krā­tiņiem, Parasti viņa uzņēma kursu uz to pusi, kur atra­dās pērtiķu krātiņi, bet vienu dienu brāzās taisni pie leo­pardiem, un es tikko paguvu viņu laikā satvert. Sprauga, pa kuru tīrīja krātiņu, bija pietiekami plata, lai leopards varētu pa to izbāzt ķepu, un ar to pašu mūsu Puķītei būtu pienācis gals. Bet viņa nepavisam nenobijās, kad leopardi rēca un ieķērās ar nagiem režģos, cenšoties viņu satvert. Viņa spalgi un nikni iekviecās, klakstināja ilknīšus un man rokās kārpījās kā negudra, lai mestos cīņā ar leo­pardiem. Tie bija reizes divdesmit lielāki par sivēnu, un tomēr tas bezbailīgi gribēja stāties tiem pretī.