DŽERALDS DARELS - NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Kādēļ viņi to dara? — es vaicāju Mohamedam.

Ja pērtiķis nodomās, ka mēs taisāmies koku zāģēt nost, ser, viņš lēks lejā uz kaudzi, un tad mēs viņu no­ķersim, — Mohameds, sviedrus slaucīdams, paskaidroja.

Pavērsu tālskati uz koka galotni. Pagaidām gan likās, ka zāģēšana uz pērtiķiem neatstāj nekādu iespaidu. Koks bija milzīgi resns, un pat pērtiķis apjēdza, ka ar šādu darbarīku vīriem vajadzēs noņemties vismaz pusgadu, lai koku nogāztu. Nogaidījis vairāk nekā pusstundu, sapratu, ka pūliņi veltīgi. Pasaucu Mohamedu.

Lūdzu, ser, — viņš atsaucās, pieskriedams pie ma­nis un militāri salutēdams.

Paklau, Mohamed, man šķiet, šitādā veidā mēs tālu netiksim, — es sacīju. — Pērtiķiem no zāģēšanas, liekas, nav ne silts, ne auksts, un paies pus mūža, kamēr koku nozāģēs. Vai nepamēģināt kaut ko citu?

Klausos, ser. Ko mēs citu varētu pamēģināt, ser? — viņš vaicāja.

Vajadzētu attīrīt mazu laukumiņu koka pakājē, — es paskaidroju, — un tā, lai liesmas netiek kaudzei klāt. iekurt mazu uguntiņu. Uz ugunskura mēs saliksim daudz, daudz, daudz zaļu lapu. Tad dūmi kāps augšup un varbūt piespiedīs pērtiķus lēkt zemē.

Labi, ser, — viņš sacīja, — tūliņ pamēģināsim.

Viņš aizsteidzās, spalgā kaijas balsī kliegdams ko­mandas, un drīz vien koka pakājē tika sagatavots neliels tīrs laukumiņš un sakurta uguns. Vēroju, kā dūmi laiski līkumo, vīdamies ap milzu koka stumbru un kāpdami aiz­vien augstāk. Pametu acis uz koka galotni, lai redzētu, ko darīs pērtiķi. Saoduši pirmos dūmus, kolobusi bažīgi mazliet sarosījās, taču sevišķi satraukti nelikās. Bet vēlāk, kad ugunskuram sameta virsū vēl vairāk zaļo lapu un dūmi kļuva aizvien biezāki un biezāki, pērtiķi sāka ne­mierīgi skraidīt pa zariem.

Trīssimt afrikāņu, kuru balsis bija skanējušas draus­mīgā kakofonijā, kamēr viņi cirta un tīrīja pamežu, tagad bija pilnīgi noklusuši un saspringti stāvēja lokā ap tīklu, turēdami gatavībā žākļainās nūjas. Tikko grasījos Mo­hamedam teikt, lai viņš neļauj krist virsū pirmajam pēr- tiķim, kurš lēks lejā, ja tas tiešām lēks, jo tad viss tīkls praktiski paliktu neapsargāts, — kad viens melnbaltais kolobuss patiesi metās zemē no koka galotnes, graciozi nonāca kaudzes galā un, man par lielu pārsteigumu, tūliņ pazuda zaru mudžeklī. Atskanēja daudzbalsīgs «āāāāā!» kā futbola sacīkstēs, kad bumba ielido vārtos. Brīdi ne­notika nekas, tad kolobuss pēkšņi iznira no kaudzes un ieskrēja tieši tīklā. Kā jau biju paredzējis, vesels afrikāņu bars, nūjas vicinot, drāzās tam virsū.

Sakiet viņiem, lai iet atpakaļ vietās… atpakaļ vietās! — kliedzu Mohamedam.

Viņš, pavēles spiegdams, stūma vīrus atpakaļ, atstā­dams pie kolobusa tikai divus. Tie veiksmīgi piespieda pērtiķi zem tīkla pie zemes, un es skriešus devos turp. Pa to laiku viens bija cieši nogrābis gūstekni pie spranda un muguras lejgala un cēla ārā no tīkla. Cik varēju spriest, tā bija pusaugu mātīte, turklāt ļoti labā kondīcijā. Kaut arī šie pērtiķi izskatās tik melanholiski un rāmi, viņi

tomēr spēj sāpīgi iekost, tādēļ ar viņiem jārīkojas ļoti uz­manīgi. Aiznesām pērtiķieni uz krātiņu, ievietojām viņu tur, nosprostojām durvis un pēc tam apsedzām krātiņu ar lapām, lai viņa tumsā justos mierīgāk. Kad pēc tam at­griezos pie koka, izskatījās, it kā no tā būtu sācis līt pēr­tiķu lietus. Cits pēc cita tie lēca lejā tik strauji, ka es vairs nespēju tos saskaitīt; mēģināju skaitīt tad, kad tie nonāca kaudzes galā, bet tie tūliņ pazuda starp zariem.

Nu bija elle vaļā. Pērtiķi cits pēc cita rausās ārā no zaru jūkļa, sapinās tīklos, afrikāņi spieda tos ar žāk- ļainajām nūjām pie zemes, paši kliegdami un spiegdami.

Juceklis bija neaprakstāms. Man neatlika nekas cits kā stāvēt pie krātiņiem, iespējami ātrāk šķirot pērtiķus pēc dzimuma un skaitīt, kad afrikāņi nesa man tos klāt.

Vēlāk, to visu atceroties, man pašam bija brīnums, cik daudz dornu vienlaikus man toreiz nodarbināja prātu. Tiklīdz man tuvojās divi afrikāņi, nesdami pērtiķi, kas kārpījās un spirinājās, es tūliņ skatījos, vai tikai viņi nav to sagrābuši pārāk nežēlīgi. Uzreiz novērtēju, kādā miesas stāvoklī ir gūsteknis, vai tas pieaudzis vai jaunulis, vai tam nav nodiluši zobi, kas norādītu, ka pērtiķis jau krietni vecs. Minēju, vai tas spēs iejusties nebrīvē. Vajadzēja rūpīgi uzmanīt, kā gūsteknis tiek novietots krātiņā, jo, cērtot ciet durvis, viegli varēja iecirst pērtiķa asti. Tajā pašā laikā man nedeva mieru doma par to, kādas izbailes pārdzīvo notvertais dzīvnieks. Vai krātiņā tam nebūs par karstu? Vai gūstekņi izturēs ceļojumu līdz zvēru raktu­vēm? Un vai, tur nonākuši, pratīs iejusties? Interesanti piebilst, ka pērtiķi, droši vien gūstīšanas laikā līdz nāvei pārbijušies, tomēr jau dažas stundas pēc notveršanas lab­prāt ņēma barību no manas rokas.

Kad pēdējais pērtiķis bija notverts, mēs rūpīgi pār­baudījām kaudzi, lai redzētu, ka zaros tiešām vairs ne­viens nav paslēpies. Beidzot varēju iet un apskatīt noķer­tos pērtiķus katru atsevišķi un tos saskaitīt. Sapratu, ka mums neticami laimējies, vienā akcijā iegūstot gan sar- kanmelnos, gan melnbaltos kolobusus. Pārlūkojis krātiņus, konstatēju, ka esam sagūstījuši desmit sarkanmelnos un septiņus melnbaltos kolobusus — abu dzimumu un dažāda vecuma. Noseguši visus krātiņus ar palmu lapām, vīri cēla katru uz kārts, un mūsu ekspedīcija devās ārā no meža; vīri gāja garā rindā, nesa pār plecu kārtis, kurās šūpojās krātiņi, un jautri dziedāja kā daždien uzva­rētāji.

Es sirdī gavilēju. Pēc ilgajām, gaidpilnajām nedēļām, pēc grūtā darba un pūliņiem, ko prasīja ekspedīcijas no­organizēšana, beidzot bijām sasnieguši galveno mērķi — ieguvuši kolobusus. Taču, kad krātiņus novietoja mūsu milzīgās apvidus mašīnas aizmugurē un mēs sākām lēnām braukt pa grambaino ceļu atpakaļ uz zvēru raktuvēm, sapratu, ka tas ir tikai sākums. Pats grūtākais vēl priekšā: vai pratīsim guvumu saglabāt?

Kungi!

Būsim pateicīgi, ja piedalīsieties mūsu deju va­karā, kas sāksies precīzi pl. 9. Vakars notiek par godu mūsu māsai Regīnai, kas iestājusies policijas dienestā un pavadīja mājās atvaļinājumu. Viesī­bas rīkojam viņas izvadībām. Ielūdzam jūs visus uz deju vakaru.

Mūsu adrese Dž. B. Mass Dž. P. Mass Bambavu

Kā jau biju paredzējis: sagūstīt kolobusu ir viens, bet saglabāt pie dzīvības — pavisam kas cits. Galvenās grū­tības neradās tādēļ, ka kolobusi nespētu iejusties nebrīvē; viņi ar to samierinājās gandrīz tūliņ pēc sagūstīšanas. Grūtības sākās ar barošanu. Savvaļā dzīvodami, kolobusi uzturas koku galotnēs un pārtiek gandrīz tikai no lapām, sūnām un citas zaļbarības, kaut gan man ir nelielas aiz­domas, ka šad tad viņi savu ēdienu karti papildina ar kādu meža putna olu vai ķirzaku. Tā kā kolobusi pārtiek no šādas barības, tad kuņģis viņiem nav kā citiem pēr­tiķiem vienkāršs, kulei līdzīgs veidojums, bet gan div­daļīgs, lai ekstrahētu pēc iespējas vairāk barības vielu no mazvērtīgās barības masas. Tas zināmā mērā līdzīgs at- gremotāju kuņģim. Bieži vien kolobusa kuņģis ir tik liels, ka kopā ar barību, kas tajā atrodas, līdzinās ceturtdaļai visa dzīvnieka svara.

Sākumā varējām viņus apgādāt ar dabisko barību, ko ieguvām apkārtējā mežā un ko viņi negausīgi rija. Bet negausībai, man šķiet, pamatā bija gūstīšanas laikā pār­ciestais izbīlis, jo pēc divdesmit četrām stundām pērtiķiem pilnīgi pazuda ēstgriba. Sākām nopietni bažīties. Izmi­sumā aizbraucām uz Bambavu tirgu kalnu pakājē un iepirkām lielā daudzumā dažādus zaļumus, ko afrikāņi audzē, lai papildinātu sautējumus un citus ēdienus. Zaļ­barība tur bija lielā izvēlē — gan spinātiem, gan āboli­ņam līdzīgi augi, kurus mēģinājām iebarot kolobusiem. Sākumā viņi uz zaļumiem pat nepaskatījās, tad sāka gan ēst, bet nekādu lielo aizrautību neizrādija. Vēlāk, kad pēr- tiki, šķiet, jau bija samierinājušies ar likteni, melnbaltie bez ierunām notiesāja visus zaļumus, ko tiem piegādājām no tirgus, turpretī sarkanmelnie paskrubināja tikai kādu nieciņu, lai izvilktu dzīvību. Pērtiķi tik ļoti atšķīrās rak­sturā, ka nebija gandrīz iespējams tos uzskatīt par vie­nai ģintij piederīgiem. Melnbaltie bija žirgti, dzīvīgi un drīz tā pierada pie mums, ka ņēma barību no rokas. Sar­kanmelnie rādījās gluži citādi — saīguši, drūmi, sevī noslēgušies, viegli paļāvās īstām grūtsirdības lēkmēm.