DŽERALDS DARELS - NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Man šķiet, būtu visai interesanti sastādīt pavārgrāmatu dzīvnieku vācējiem, sava veida «Larousse Gastronomique» ar ieteikumiem, kā vislabāk servēt kāpurus un tā joprojām.

Bijām jau uzņēmuši filmā gandrīz visus mūsu kolek­cijas dzīvniekus, filmas rituļu krājās arvien vairāk, bet vēl tomēr nebijām ieguvuši divus dzīvniekus, kuru dēļ īstenībā izraudzījāmies par ekspedīcijas vietu Sjerraleoni, proti — sarkanmelnos un melnbaltos kolobusu pērtiķus. Mednieki mums nesa dažādu sugu pērtiķus, tikai ne šos, un man jau sāka uzmākties izmisums.

Nekas nelīdzēs, — sacīju Krišam, — mums vaja­dzēs sarīkot dažus pērtiķu aplenkumus un tādā veidā mē­ģināt tikt pie kolobusiem.

Kas tie par pērtiķu aplenkumiem? — pārsteigts jau­tāja Kriss.

Tos rīko kakao plantācijās, — es paskaidroju. — Visus pērtiķus sadzen vienuviet un nogalina, jo viņi baros uzbrūk kakao dēstījumiem un tos iznīcina. Esmu dzirdējis, ka valdība maksājot divus šiliņus par katru nogalinātu pērtiķi. Šorīt aizsūtīšu Garo Džonu uz Ke­nemu, lai uzzina, kurš apvidus mums būtu vispiemērotā­kais filmēšanai. Domāju, ka šai operācijā varētu uzņemt ļoti interesantus kadrus.

Aizsūtīju Garo Džonu uz Kenemu, un viņš atgriezies pastāstīja, ka viņam minēti trīs vai četri ciemi, kur pēr­tiķu aplenkumi notiekot diezgan regulāri, bet, ja mēs gribot pierunāt cieminiekus sarīkot ārkārtēju aplenkšanu, tad vispirms jāizprasot atļauja apvidus pārvaldniekam. Nolēmām jau tūliņ nākamajā dienā doties pie pārvaldnieka

un noorganizēt pērtiķu aplen­kumu, cik driz vien iespējams.

Otrā dienā es, kā parasts, piecēlos rītausmā un izgāju ve­randā, gaidīdams, kad Sadu at­nesīs tēju. Garais Džons nekad necēlās, pirms tēja nebija galdā; viņš turējās gultā kā da­dzis sunim kažokā. Stāvēju, vē­rodams dūmakā tīto mežu, kad ielejā pie pašas mājas izdzirdu troksni. Sapratu, ka tie ir pēr­tiķi, jo dzirdēju tīkamo skaņu, kas rodas, kad tie ielec koku lapotnē, — it kā bangas sistos pret klinšainu krastu. Pērtiķi traucās uz lielu, skaistu koku, kas auga pārsimt jardu no ve­randas, tieši zem mūsu mājas. Kokam bija zaļpelēks stumbrs, koši zajas lapas un pašlaik aiz­metušās ap sešas collas garas sēklu pākstis ķiršu sarkanumā. Atkal nošalca lapotne. Tad mir­klis klusuma. Un pēc tam pie­peši likās, ka viss koks izplau­cis ziedos — katrs zieds viens pērtiķis. Tie bija sarkanmelnie kolobusi, un skats — neaizmir­stams. Pērtiķu kažokiem bija krāšņa, mirdzoša kastaņbrūna un koši melna vilna, un rīta gaismā tie lāsmoja kā nolakoti; pērtiķi bija apžilbinoši. Viņu tur bija apmēram ducis un vēl daži mazuļi; man nāca smiekli, skatoties, kā mazie pārvieto­joties ķērās pie kā pagadījās — vienalga, vai tas zars vai mātes aste. Izbrīnījies konstatēju, ka pērtiķi neaiz­tiek sēklu pākstis, bet milzīgā daudzumā stūķē mutē lapas un zaru jaunos dzinumus. Sie neapšaubāmi bija skais­tākie pērtiķi, kādus vien man mūžā gadījies redzēt, un es cieši nolēmu, ka mums vismaz daži jāpievieno savai ko­lekcijai, lai tas maksātu ko maksādams. Pērtiķi kavējās

kokā, mierīgi ieturēdamies un īsi sasaukdamies, bet tad pēkšņi verandā ienāca Sadu ar lielu paplāti, uz kuras šķindēja tējas trauki. Kad vēlreiz pavēros uz koku, visi pērtiķi bija pazuduši. Maziem malciņiem dzerot tēju, at­cerējos kādu pastulbu sievišķi, ar kuru iepazinos koktei|u vakarā Frītaunā; viņa toreiz man teica: «Nesaprotu, kādēļ jūs dodaties uz zemes iekšieni, mister Darel. Ne tur ko darīt, ne ko redzēt.» Man būtu gribējies, lai viņa šorīt būtu redzējusi pērtiķus.

Priekšpusdienā es kopā ar kinoļaudīm braucu pie ap­vidus pārvaldnieka un vecākajiem, kas dzīvoja netālu no mūsu ciema, bet Garo Džonu atstājām mājās uzraudzīt dzīvniekus. Pārvaldniekam un vecākajiem pašreiz bija ap­spriede, un mums vajadzēja pagaidīt, līdz mūs pieņems audiencē. Pārvaldnieks bija jauns, ļoti glīts cilvēks, tēr­pies vienkāršās, baltās drānās, ar raibu, izrakstītu micīti galvā, bet vairums vecāko bija ģērbušies košos dažādu krāsu tērpos. Ar tulka palīdzību paskaidroju, kādēļ esam ieradušies Sjerraleonē un ka galvenokārt vēlamies uzņemt filmā un iegūt dažus dzīvus abēju kolobusu sugu pērtiķus. Man vajadzēja sevišķi uzsvērt, ka gribam pērtiķus sa­gūstīt dzīvus, jo šejienieši paraduši viņus nogalināt un lāgā nespēja aptvert, ka mums tie vajadzīgi dzīvi un ne­ievainoti. Beidzot man tomēr izdevās pārliecināt pārvald­nieku un vecākos par mūsu vajadzību; izteicu cerību, ka viņi nosauks vairākus ciemus un tuvākajā laikā infor­mēs cieminiekus. Sarunas ar pārvaldnieku un vecākajiem mani sajūsmināja. Priecājos par viņu dzīvīgajām, skaista­jām sejām. Lielās, melnās acis bija vērīgas un vērtējošas kā Londonas Petikotleinas ielu tirgonim, bet pietika pa­teikt kāut nenozīmīgu joku, lai tās iezibētos un dzirk­stītu tādā apgarotā jautrībā, kāda eiropiešu acīs diemžēl gandrīz nekad nav ieraugāma. Pārvaldnieks sacīja, ka fil­mēšanai viņš varot ieteikt kakao plantāciju netālu no mūsu ciema, jo tur sastopami daudzi dažādu sugu pērtiķi. Taču aplenkumam šī vieta neesot piemērota. Sai nolūkā mums vajadzēšot aizbraukt uz citu ciemu, kas atrodoties tālāk. Nospriedām, ka pie reizes, ja jau esam atbraukuši, varētu paskatīties, kas redzams kakao plantācijā.

Braucot domāju par pērtiķu stāvokli Sjerraleonē. Ik gadu aplenkuinos nogalina divus trīs tūkstošus pērtiķu. Un tas notiek vienīgi tādēļ, ka pērtiķi diemžēl nav infor­mēti par to, cik liela nozīme kakao ražai ir Sjerraleones ekonomikā; viņi iebrūk plantācijās un nodara tur milzu zaudējumus, pret ko, protams, jācīnās. Taču nelaimīgā kārtā no tā cieš visi pērtiķi. Ja Sjerraleonē notiek pērtiķu aplenkums, tā rīkotāji saņem maksu par katru nogalinātu pērtiķi, un tādēļ nomaitāts tiek ikviens, kas gadās ceļā. Izņēmums nav arī abēju sugu kolobusi, pēc kuriem mēs tīkojām, kaut gan teorētiski tie atrodas likuma aizsar­dzībā. Sis ir uzskatāms piemērs tam, ka vienu var pakārt par noziegumu, ko izdarījis cits, jo kolobusi nenodara ka­kao plantācijām ne mazāko postu. Tā ir tieši tāda pati situācija, kādu esmu novērojis daudzās pasaules malās un no kuras man allaž meties nelabi: valdības gatavas izgāzt miljoniem mārciņu par gaisa pilīm, bet noskauž pat peniju dzīvnieku aizsardzībai. Un tā nu notiek, ka ik gadu apkauj trīs tūkstošus pērtiķu, no kuriem puse ne mazākajā mērā nav noziegusies pret kakao plantācijām un īstenībā varētu kļūt par vērtīgu atrakciju tūristu pievi­lināšanai.

Tikko nonācām kakao plantācijā, man kļuva skaidrs, kādēļ nepieciešami pērtiķu aplenkumi. Malu malās mu­džēja pērtiķi, kas grauza jaunos kakao kociņus. Bet, kā jau tiku paredzējis, tur galvenokārt bija diānas un zaļie pērtiķīši; neredzēju neviena paša kolobusa. Skatoties uz kokaudzētavu, kur kārtīgās rindās auga jaunie kociņi, kļuva skaidrs, ka pērtiķu bars šādu divus trīs gadus vecu kociņu spēj noplicināt desmit minūtēs.

Kriss ar saviem puišiem uzstādīja kameras un sāka filmēt kokos satupušos zaļos un diānas pērtiķus, bet es aizgāju līdz plantācijas malai un drīz vien nokļuvu mežā. īstas robežas starp plantāciju un mežu nav, bet, kad tu­vumā vairs neredz kakao kokus, kad apkārt ir tikai mežs un milzīgie, čabošie bambusi šaujas pret debesīm kā sa­stingušas strūklakas, tad saprotat, ka plantācija beigusies. Ir brīnumaini iet pa bambusu audzi, jo pat vieglākajā vējpūtā stumbri, kas ir cilvēka vidukļa resnumā, šūpoda­mies dziedoši čīkst un kunkst. Droši vien šādu mūziku senos laikos dzirdēja jūrnieki, kad lielā vējā ar pilnām burām laida apkārt Labās Cerības ragam. Skatījos, vai neieraudzīšu kādu kolobusu, bet tropos cilvēks ik uz soļa sastopas ar kaut ko tik interesantu, ka neviļus aizmirst visus sākotnējos nodomus. Jūs ieraugāt puķi, kādu vēl neesat redzējis, košu sēni vai tauriņu, vai tikpat košu koku vardi un tūliņ pēc tam siseni. Tropi, gluži tāpat kā Holi­vudas lielfilma, liek jums izjust, cik niecīgs un nenozī­mīgs esat pats un cik sarežģīta un skaista ir pasaule, kurā dzīvojat,