DŽERALDS DARELS - NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Pēcpusdiena pagāja, uzstādot apgaismošanas ierīces,

bet galdnieks pa to laiku dzina pēdējās naglas skaistajā leopardu krātiņā. Kad viņš pabeidza, bija jau pavisam tumšs un mēs izmēģinājumam ieslēdzām gaismu. Spuldzes patiesi bija ļoti spēcīgas, visa apkārtne uzmirdzēja tik spoži, ka es biju pārliecināts — leopardi kļūs nemierīgi. Mēs ar Garo Džonu paņēmām bļodas ar suņu barību, virves un nūjas un gājām vest leopardus kalnā. Vispirms iedevām viņiem paēst, pēc tam sākām labināt, mīlīgi stās­tīdami, ka šovakar viņi kļūs par kinozvaigznēm, izvilkām virves caur kaklasiksnām un izvedām viņus ārā. Lēnītēm, zvērus nesteidzinot, kāpām pakalnā. Viņi ik pa brīdim ap­stājās, vērīgi skatījās, pieglauduši ausis un izslējuši ūsas kā taustekļus. Soli pa solītim sperot, sasniedzām pakalna rozu un nokļuvām starmešu spožajā gaismā.

Vienā mirklī Garais Džons, kas vēl tikko atradās man līdzās, bija pazudis. Ieraudzīju, ka Gerda rauj viņu kā salmu kūli tenteru tenteriem pa nogāzi lejup. Es neko nespēju līdzēt, jo biju pārāk cieši sasaistīts ar Lokaju, kurš, pretēji Gerdai, nepavisam neuztraucās par spilgto gaismu. Lēnām vedu viņu arvien tuvāk krātiņam. Viņš kaut ko tādu ieraudzīja pirmo reizi mūžā un, protams, kļuva mazliet aizdomīgs. Lāvu, lai viņš apiet krātiņam ap­kārt un to aposta, tad ieliku tur trauku ar ēdienu un mu­dināju leopardēnu iet iekšā. Viņš jau bija pa pusei krā­tiņā, kad pēkšņi nosprieda, ka esmu noiēmis izspēlēt ar viņu ļaunu stiķi, un atspēries gribēja tikt atpakaļ. Par laimi, Lokajam bija visai apaļš dibens, tā ka es ar ašu kustību iespiedu viņu no mugurpuses krātiņā un aizcirtu

durvis. Kamēr viņš ēda, izvilku virvi no viņa kaklasiksnas un izmanījos ārā no krātiņa. Sai brīdī aizelsies pie ap­vāršņa parādījās Garais Džons, vilkdams līdzi Gerdu, kas viņam sekoja gaužām nelabprāt. Viņa bija ļoti sliktā omā un mūsu uzdevums visai nepatīkams: iemānīt niknu leo­pardu krātiņā, kur priekšā jau atrodas otrs leopards, kas, brangi paēdis, nevēlas nekā cita kā tikt no krātiņa ārā. Noņēmāmies labu laiku, līdz beidzot mums tomēr palai­mējās, abi leopardi bija krātiņā, mēs aizcirtām durvis un atviegloti uzelpojām. Kaut kur aiz spožās gaismas robe­žas atskanēja Kriša balss.

Brīnišķīga epizode! — viņš jūsmīgi sauca. — Un viss noritēja tik mierīgi. Nesaprotu, par ko jūs sākumā tā uztraucāties.

Mēs ar Garo Džonu, sviedros izmirkuši, no vienas vietas saskrāpēti, kur pa ceļam mums rotaļīgi bija pieskā- rušies leopardu nagi, saskatījāmies.

Es varu teikt tikai vienu, — dziļā pārliecībā sacīja Garais Džons, — lai nelabais parāvis visu BBCI

Teiktajam pievienojos, — es piebildu.

Godājamais kungs!

Mana sieva ievietota slimnīcā. Ārsts man atrak­stīja, lai es aizbraucot par viņu samaksāt. Ja Jūs man šodien izsniegsiet naudu, es braukšu. Ja vēl nemaksāsiet, tad, lūdzu, ser, uzticiet man četras leones jeb divas mārciņas. Negribu aizbraukt. Jums nepaziņojis.

Uz redzēšanos, ser'

Kolekcija ap šo laiku bija kļuvusi jau krietni liela un viens no mūsu papildinājumiem bija trīs draiskulīgi jauni šimpanzes, ko ieguvām no cilvēkiem, kas viņus bija turējuši mājās. Vienu jaunuli sauca par Džimiju, otru par Amosu Tatlpeniju, bet trešo par Samusu Notūlu. Lielā kolekcija prasīja daudz darba, un mums abiem ar Garo Džonu vajadzēja celties rītausmā, lai pagūtu līdz pulksten deviņiem vai pusdesmitiem dzīvniekus uzpost, pabarot un

sagatavot filmēšanai, jo tad saule jau bija pilnīgi uzlē­kusi un gaisma vispiemērotākā.

Lai cik dīvaini tas izklausītos, tomēr jāteic, ka zvēru raktuvēs mēs rītausmā cēlāmies drīzāk ar prieku nekā ar nepatiku. Ainava, kas atklājās uz dienvidiem, sniedzās trīssimt vai četrsimt jūdžu tālu līdz pat Libērijas robežai un rīta agrumā līdzinājās piena jūrai, kurā atsevišķi pa­kalni rēgojās kā salas. Saule iznira koša kā sasaldēts sarkanais apelsīns, un vēlāk, kad kļuva karstāks, migla sāka plēnēt garām, līkumotām vērpetēm; tajā brīdī likās, ka mežs, cik tālu vien skatiens sniedz, aizdedzies spožās liesmās. Izdzēruši pa tasei tējas un apbrīnojuši rītausmas skaistumu, apstaigājām pēc kārtas visus krātiņus, lai pār­liecinātos, ka nevienam dzīvniekam pa nakti nav uzkritusi nekāda briesmīga sērga, pēc tam Garais Džons sāka barot mazuļus ar pienu vai ko citu, kas tiem pienācās, bet es ķēros pie krātiņu tīrīšanas. Tikuši ar šiem darbiem galā, sākām kapāt augļus un citu barību dzīvniekiem; tā pagāja apmēram stunda, pienāca brokastlaiks, un pa nogāzi žā­vādamies un staipīdamies uz mūsu māju slāja kinoļaudis. Pēc brokastīm pārrunājām, kādas epizodes tai dienā uz­ņemamas, un sākām tām gatavoties.

Katra filma, protams, ir viltojums, tomēr starp vilto­jumu un viltojumu ir atšķirība. Ja mēs, piemēram, gribē­jām parādīt, kā sagūsta dzīvnieku, mums to vajadzēja aizvest no krātiņa atpakaļ uz mežu un tad it kā vēlreiz sagūstīt, lai to varētu uzņemt filmā. Arī tad, ja vēlējāmies parādīt, kā dzīvnieks izturas, mēs to aizvedām uz mežu, izraudzījāmies piemērotu vietu, apvilkām apkārt tīklus un gaidījām, līdz tas sāks darboties un izturēties tā, kā mums filmēšanai vajadzīgs. Tas lāgiem bija ļoti apnicīgs darbs, kas prasīja bezgalīgu pacietību.

Atceros, ka reiz gribējām uzņemt maisužurku ēšanas brīdī, parādot, kā tā, kad paēdusi, piebāž vaigu maisus ar barību vēlākam laikam. Tāda žurka izskatījās it kā sasli­musi ar cūciņām. Maisužurkas ir ārkārtīgi pievilcīgi dzīv­nieki pusaugu kaķa augumā, ar lielām, iesārtām ausīm, kuplām, trīsošām ūsām, garu, sārtbrūnu asti un tumš­pelēku kažoku. Vienu mūsējo sauca par Albertu, un, tikko nolikām krātiņā trauku ar ēdienu, viņš rija, cik vien spēja, pēc tam pārpalikumu sastūķēja vaigu maisiņos, aiznesa kaktā uz migu un tur apraka. Biju pārliecināts, ka mežā Alberts atkārtos visu uz mata tāpat; torīt nedevām viņam

brokastis, svinīgi aiznesām viņu uz mežu līdz milzu ko­kam ar virszemes saknēm. Apvilkām kokam apkārt tīklus, salikām zemē bagātīgu krājumu meža augļu un palaidām Albertu brīvībā.

Kameras sāka dūkt, un mēs sašutuši vērojām, kā Al­berts pastaigājas turpat gar augļiem, tomēr neizrādīdams par tiem ne mazāko interesi. Viņš atrada saknēs jauku dobumiņu, saritinājās un aizmiga. Bez žēlastības izvilkām viņu no turienes laukā, nolikām atpakaļ pie augļiem un sākām epizodi no jauna. To mums iznāca atkārtot četras reizes; visas četras reizes Alberts nelikās gar augļiem ne zinis, lai gan brokastlaiks bija jau aiz kalniem un viņam droši vien atkal sāka gribēties ēst. Bet tad, piektajā mē­ģinājumā, viņš pēkšņi gandrīz vai iztrūcies pamanīja aug­ļus. Vispirms kāri apostīja vienu, tad otru, taču nepavi­sam nerīkojās tā, kā es biju Krišam apsolījis, bet gan cīrīgi saņēma augli mutē, atkāpās gabaliņu tālāk, aptupās uz pakaļkājiņām un sāka ēst ar tādu grāciju, ar kādu padzīvojusi hercoga atraitne baudītu saldējumu. Tas nu nebija gluži tas, ko vēlējāmies uzņemt, tomēr arī diezgan interesants materiāls.

Kādā citā reizē gatavojāmies filmēt poto. Tie ir ērmoti, rotaļu lācīšiem līdzīgi radījumi, attāla rada pērtiķiem.

Viņiem ir ārkārtīgi dīvainas rociņas, kuru rādītājpirksts sarucis līdz īsam stumbenītim, lai zvēriņš varētu labāk pieķerties pie zara, bez tam poto kakla skriemeli kā smaili, mazi pīķīši gandrīz duras cauri ādai. Uzbrukuma gadī­juma poto aizsargājas, ieraujot galvu starp priekškājām. Ja uzbrucējs mēģina sagrābt zvēriņu aiz rīkles, asie pī­ķīši tam saduras mutē, un sāpes nobiedē visus, ja vien uzbrucējs nav kāds no īsti lielajiem plēsoņām. Gribējām uzņemt poto, tā teikt, «ilustrācijai», lai papildinātu iepriek­šējā dienā filmētu epizodi. Poto vienīgais uzdevums bija vispirms patupēt uz zara un tad aiziet līdz zara galam. Mēs no viņa tiešām neprasījām sevišķi daudz. Viņš da­būja vakariņas, tātad izsalcis nevarēja būt, un mēs cerē­jām, ka, novietojuši viņu uz piemērota zara, uzņemsim epizodi piecās minūtēs. Atradām labu zaru izdevīgā stā­voklī, ieslēdzām gaismu, uzstādījām kameras — nojēdzā- mies labu laiku, tad atnesām poto un nosēdinājām uz zara. Viņš tūliņ ierāva galvu starp priekšķepām — ieņēma aiz­sardzības pozīciju — un palika tā guļam. Pagāja ceturt­daļstunda, spuldzes tik stipri sakarsa, ka vajadzēja tās izslēgt. Bet poto nekustējās. Nespēju iedomāties, kādēļ viņš pēkšņi no mums tā nobijies, jo citkārt ņēma labprāt