DŽERALDS DARELS: NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Kad bija pabeigta koledža, dienas kārtībā no jauna uzradās jau­tājums par nākotni, par «īstu» darbu. Nu vajadzēja pašam pelnīt eksistences līdzekļus. Un atkal Džeralds Darels, par šausmām savai ģimenei, izraugās vienīgo viņam pieņemamo variantu: viņš dodas uz Vipsneidas zooloģisko dārzu netālu no Londonas un salīgst tur darbā par vienkāršu strādnieku. Atkal viņš savu dzīvi veido tā, lai pastāvīgi būtu kopā ar dzīvniekiem.

Darbs zooloģiskajā dārzā deva Darelam daudz jauna. Viņš ne tikai paplašināja redzesloku, dziļāk iepazinās ar faunu, bet arī iemā­cījās apieties ar lieliem, dažkārt pat bīstamiem dzīvniekiem, apguva to turēšanas, barošanas, audzēšanas metodes. Tas viss viņam vēlāk nākotnē lieti noderēja.

Taču darbs zooloģiskajā dārzā Darelu pilnībā neapmierināja. Lai arī Vipsneida ir viens no pasaulē labākajiem zooloģiskajiem dār­ziem, tomēr dzīvnieki tur novietoti pārāk šauros krātiņos un domāti galvenokārt rādīšanai. Bet Darelam Joti gribējās redzēt viņus dabis­kajā vidē, viņu dzimtenē. Tādēļ 1947. gadā Džeralds Darels ar sajūsmu pieņem piedāvājumu doties uz Kamerūnu Rietumāfrikā. Sās ekspedī­cijas mērķis bija sagūstīt dzīvniekus zooloģiskajam dārzam. Vai va­rēja sapņot par kaut ko vēl jaukāku?

Ekspedīcijas rezultāti pārsniedza visas cerības. Ceļojums uz Ka­merūnu atstāja uz Darelu tik dziļu iespaidu, ka, atgriezies Eiropā, viņš jūt nepārvaramu vēlēšanos pastāstīt par to. Un tā parādījās viņa pirmais literārais mēģinājums — nelielā grāmatiņa «Pārpildītais šķirsts». Grāmatai bija ārkārtīgi panākumi, to pārdeva dažās dienās. Tā uzreiz un uz visiem laikiem padarīja nepazīstamo jauno amatier- zoologu par slavenību, par visas sabiedrības mīluli, parādīja, ka viņam piemīt rakstnieka talants. Var droši apgalvot, ka jau «Pārpildītajā šķirstā» Džeralds Darels radījis pats savu stilu, pabeigtu un izstrā­dātu, un neparasti pievilcīgu. Viņš bija nepārprotami pieteicis pasaulei jaunu rakstnieku.

Brauciens uz Kamerūnu bija tikai prologs veselai brīnišķīgu ceļo­jumu sērijai. 1948. gadā Darels dodas otrā ekspedīcijā uz Āfriku, pēc tam brauc uz Britu Gvajānu, vēlāk uz Paragvaju, Argentīnu, tad atkal uz Āfriku. No katra ceļojuma viņš kopā ar dzīvnieku kolekciju pārved arī ļoti daudz jaunu ideju un iespaidu. Sie iespaidi viņam nav miris kapitāls. Ar neatslābstošu interesi un kvēli Darels sāka rakstīt grā­matas parģkatru ekspedīciju: «Pārpildītajam šķirstam» seko «Bafuta medību suņi», pēc tam «Noslēpumaino trokšņu zeme», «Apskurbušais mežs», «Zvērudārzs manā bagāžā», «Manas tikšanās ar dzīvniekiem», un ar katru jaunu grāmatu pieaug Džeralda Darela popularitāte, no­slīpējas meistarība.

Sākumā Darelu pilnīgi apmierināja iespēja «medīt dzīvus zvē­rus». Taču šim priekam arvien nāca līdzi rūgtums: ekspedīcijas beigās, kad viņš bija paguvis iemī|ot visus atvestos dzīvniekus, tos vajadzēja atdot prpjām, no tiem vajadzēja šķirties. Tas likās tik netaisnīgi, tik grūti! Atlika tikai viena izeja, ļoti skaidra jau pašā sākumā: jāizveido pašam savs zooloģiskais dārzs. Un pēc ilgiem meklējumiem, neveik­smēm un sarūgtinājumiem Darels 1959. gadā nodibināja pats savu zooloģisko dārzu. Nelielā zemes gabalā, ko viņš noīrēja Džersijas salā (Normandijas salu grupā), tika uzstādīti pirmie krātiņi. Kopš tā laika Darels gūstīja zvērus pats sev, no tiem vairs nevajadzēja šķirties. Tiesa, tūliņ izcēlās finansiāli sarežģījumi, taču Darels atdeva savam lolojumam visus par grāmatām saņemtos honorārus, un pa­mazām zooloģiskais dārzs nostabilizējās.

Izveidojot savu zooloģisko dārzu, Darels ne tikai centās paglāb­ties no šķiršanās nepieciešamības ar iemīļotajiem dzīvniekiem. Viņam bija arī citi, svarīgāki mērķi. Tādē| Džersijas zooloģiskais dārzs ne­kļuva par zvērudārzu šā vārda parastajā nozīmē. Ap šo laiku Darels sāk aizvien vairāk uzmanības pievērst dzīvnieku liktenim plašākā plānā, dzīvnieku nākotnei, ap kuru divdesmitā gadsimta vidū savil­kušies drūmi mākoņi. Daudzi dzīvnieki bija nokļuvuši uz bojāejas, pilnīgas iznīcināšanas robežas. Sakarā ar to vajadzēja pārrevidēt zooloģisko dārzu lomu mūsu dienās; pēc viņa domām, tieši zoolo­ģiskajos dārzos un tikai tur iespējams saglabāt un pavairot tās sugas, kuras izglābt dabiskajā vidē nav nekādu cerību. Ar laiku labvēlīgos apstākļos šāda rezerve var kļūt par izejmateriālu iznīkstošo sugu at­jaunošanai tajās vietās, no kurām cilvēks tās padzinis. Tā no bojā­ejas tika paglābta nenē, neliela zoss, kas dzīvo Havaju salās, tā iespēja dzīvot saglabājās Amerikas dzērvei, vienam no skaistākajiem putniem pasaulē, tā izglābušās vēl dažas citas putnu un zvēru sugas. Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība piešķir šai metodei sevišķi lielu nozīmi, un Džeralds Darels bija viens no pirmajiem, kurš šo metodi izmantoja praksē, kurš par zooloģiskā dārza galveno uzdevumu uzskatīja reto dzīvnieku rezerves, «bankas», radī­šanu.

Džersijas zooloģiskā dārza pirmie eksperimenti un panākumi pie­saistīja oficiālo iestāžu un vairāku amatieru — dabas aizsardzības entu­ziastu — uzmanību. Tika savākti nepieciešamie līdzekļi, galvenokārt no Starptautiskā dzīvnieku aizsardzības fonda (Darels atdeva ari savus honorārus!), un zooloģisko dārzu pārveidoja par Džersijas dzīvnieku aizsardzības trestu. Vēlāk par tā goda patronesi kļuva princese Anna, bet tresta direktors jau kopš pirmajām tā pastāvēšanas dienām, pro­tams, bija Džeralds Darels. Trestam par emblēmu izvēlējās dronta attēlu. Sis lielais, nelidojošais baložveidīgais putns savā laikā bija sastopams Maurīcija salā un cilvēka iejaukšanās dēļ pilnīgi iznīdēts ap 1680. gadu.

Džersijas trests sekmīgi risina reto un iznīkstošo dzīvnieku sagla­bāšanas problēmu, un Darela nopelni šajā jomā guvuši pelnītu atzi­nību. 1972. gadā notika pirmā konference, kas apkopoja starptautisko pūliņu rezultātus reto dzīvnieku saglabāšanā zooloģisko dārzu apstāk­ļos. Par konferences vietu pamatoti izraudzījās Džersijas zooloģisko dārzu. Ievadrunā, atklājot konferenci, Darels uzsvēra, ka, par spīti zināmiem panākumiem reto dzīvnieku ieaudzēšanā, sagaidāmas no­pietnas grūtības. Nepavisam vēl nav skaidras «repatriācijas» procesa perspektīvas nebrīvē pieradušajiem dzīvniekiem, nav zināms, vai tuvas asinsradniecības dzīvnieku ilgstoša krustošana neradīs nelabvēlīgu iespaidu; ir vēl daudz citu jautājumu, kurus nevar paredzēt un kuri var izpausties nelabvēlīgi. Tomēr Darels izteica cerību, ka galu galā izdosies grūtības pārvarēt, un, vēlāk izvadājot konferences dalībniekus pa zooloģisko dārzu, parādīja vairākus ārkārtīgi interesantus piemērus, kā tiek radīta apdraudēto sugu rezerve. Džersijas zooloģiskais dārzs un trests darbu turpina, un mums atliek vienīgi novēlēt to darbi­niekiem panākumus.

Taču pats Džeralds Darels ļoti labi saprot, ka tamlīdzīgu audzē­tavu izveidošana vien dzīvniekus neglābs. Zeme tomēr pieder cilvē­kiem, un ļoti svarīgi ir modināt cilvēkos atbildības sajūtu par mūsu planētas dzīvnieku pasauli. Bet atbildības sajūta var rasties vienīgi tad, ja tā pamatojas mīlestībā un zināšanās. Tādēļ visas Džeralda Darela grāmatas, sākot ar pirmo un beidzot ar pēdējo, veltītas vienam uzdevumam: iemācīt cilvēku ar jaunām acīm skatīties uz dabu, uz būtnēm, kas apdzīvo planētu, iemācīt cilvēku mīlēt «mazākos brāļus» un kaut jel drusciņ palīdzēt to glābšanā, lai saglabātu Zemei visu tās skaistumu un bagātību. Ikviena Darela grāmata ir lielisks aktīvas, iedarbīgas, neatlaidīgas propagandas paraugs.