DŽERALDS DARELS - NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Pēdīgi iegriezāmies ceļā, kam gar abām pusēm liesmoja ziedošu hibisku krūmi, bet gabaliņu tālāk vizmoja liela, balta blokmājā. Izbrīnījies skatījos uz to.

Vai mēs dzīvosim šeit? — jautāju šoferim.

Jā, ser, — viņš atbildēja.

Kad piestājām pie blokmājas, no tās tūliņ izsteidzās kalpotāji baltos formas tērpos, paņēma mūsu somas un uznesa tās trešajā stāvā, kur mūs ieveda tādā aparta­menta, ka man aizrāvās elpa. Vispirms, tas bija milzīgs — lielajā viesistabā varēja ērti novietoties savs pussimts cilvēku. Otrkārt, dzīvoklis izskatījās kā Holivudas filmas butaforija. Treškārt, istabās bija kondicionēts gaiss, un, ceturtkārt, no viesistabas balkona atklājās brīnum skaists skats pāri kalniem līdz Lamlija līcim, kas ir viens no skaistākajiem Sjerraleones līčiem un stiepjas jūdzēm tālu.

Jā-ā, — dzīvoklim skatienu pārlaizdams, sacīja Ga­rais Džons, — te jau ir tīri jauki. Man nav nekādu iebil­dumu pret velēnu būdām, ja tās, par kurām stāstījāt, ir šādas.

Es tev nestāstīju par tādām, — spīvi atcirtu. — Pa­gaidi vien, līdz nonāksim zemes iekšienē, tad tu gan redzēsi. Sitais te .. . hm . .. nu, tas ir, kā pats redzi, rets izņēmums. Mums ārkārtīgi laimējies, ka esam tikuši tādā miteklī.

Aizgāju uz virtuvi un sastapu tur ekonomu. Viņš tūliņ sastinga miera stājā.

Vai jūs esat ekonoms? — es vaicāju.

Jā, ser, — viņš, pār visu seju smaidīdams, atteica, — esmu šā dzīvokļa ekonoms. Mani sauc par Džonu. Vien­laikus esmu arī pavārs.

Pārlaidu acis virtuvei, kas mirdzēja un laistījās spod­rībā, un vienā kaktā pamanīju ledusskapi.

Iespējams, — es piesardzīgi ieminējos, — iespē­jams, ka jums, Džon, ir krājumā alus?

Jā, ser! Protams, ser! Es jums tūdaļ to ienesīšu.

Aizgājis atpakaļ dzīvojamā istabā, atlaidos krēslā, vēl

joprojām mazliet apjucis no lielās greznibas. Nesteidzīgi ienāca Garais Džons. Viņš atgriezās no izlūkgājiena pa istabām.

Te ir trīs guļamtelpas, — viņš stāstīja, — un katra gandrīz tik liela kā šī istaba. Neticami.

Bet es izokšķerēju, ka šeit var dabūt aukstu alu, — palielījos, — tātad badu un slāpes mēs te necietīsim.

Mums bija lērums darba un jāsatiek daudz cilvēku. Man vajadzēja dabūt atļauju dzīvnieku vākšanai un iz­vešanai, nodibināt kontaktu ar daudziem cilvēkiem, kas mums varētu palīdzēt, kad nonāksim zemes iekšienē. Vis­ļaunākais bija tas, ka ne tikai mūsu milzīgā apvidus ma­šīna, bet arī mazākā tika klasificētas par kravas mašīnām. Frītaunas centra ielās kravas mašīnām nav atļauts braukt. So problēmu palīdzēja atrisināt apgabala komisārs, kas nodeva mūsu rīcībā vieglo mašīnu ar visu šoferi.

Nākamais uzdevums bija izlemt, kur ierīkot bāzes no­metni, un, apsvēris visus apstākļus, nolēmu orientēties uz Kenemu, kas atradās ap četrsimt jūdžu no Frītaunas zemes iekšienē. Izraudzījos to tālab, ka Kenema ir paprāva pilsēta un tur vieglāk būs iegādāties pārtikas krājumus, bez tam dimantraktuvju sabiedrībai tur bija kantoris, un, tā kā sabiedrības ļaudis pret mums līdz šim bija izturē­jušies tik atsaucīgi, domāju, ka būs labi, ja arī turpmāk varēsim viņus sasniegt. Uz «Akras» iepazinos ar Ronu Fenelu, valdības padomnieku Sjerraleonē, un viņš pir­mais man ieteica Kenemu. Kad apjautājos, kur, pēc viņa domām, mums būtu vislabāk iekārtot bāzes nometni, viņš sacīja:

Kādēļ negribat pamēģināt apmesties hroma rak­tuvēs?

Sākumā domāju, ka viņš joko. Nespēju lāgā iztēloties dzīvi raktuvēs. Bet tad viņš man pastāstīja, ka piecas sešas jūdzes no Kenemas atrodoties izmantotas hroma raktuves ar daudzām tukšām mājām, kas savā laikā uz­celtas raktuvju strādniekiem un viņu ģimenēm. Hroma atradnes izsmeltas, un vecās raktuves pamestas. Viņš droši apgalvoja, ka es varēšot dabūt oficiālu valdības atļauju apmesties vienā vai divās no šīm mājām. Man šī ideja ļoti iepatikās, un tagad es devos uz oficiālajām iestādēm pēc atļaujas, kuru tūliņ arī saņēmu.

Vispār man pilsētas nepatīk, taču Frītaunai piemīt liela pievilcība. Ielām doti kuriozi nosaukumi, piemēram, Sentdžeimsa iela, Strenda, Oksfordstrīta — visi neiedo­mājami angliski. Angļu kolonisti ir apbrīnojami. Palai­diet angli purvā divtūkstoš jūdžu no tuvākās apdzīvotās vietas jebkurā pasaules malā, un viņš oriģinalitātes uz­plūdā tūliņ to nosauks par Pikadiliju. Jaukie Londonas autobusi pārpildīti kursē pa pilsētas ielām, pārvadājot milzumu afrikāņu. Ielām gar abām malām kā balti bišu stropi slienas debesskrāpji, bet turpat tiem līdzās redza­mas vecās Frītaunas paliekas — skaistas zemas, apsūbē­jušas koka celtnes. Man senlaicīgā arhitektūra patika daudz labāk par jauno, kaut gan jāteic, ka tās abas kopā tik tuvu kaimiņos izskatījās gluži tīkami.

Nākamais darbs bija saorganizēt personālu, un tā es iepazinos ar Sadu. Man viņu ieteica kāds draugs, kas vairākus gadus bija nodzīvojis Sjerraleonē un izmantojis viņa pakalpojumus. Draugs apgalvoja, ka Sadu esot tei­cams pavārs, turklāt ļoti godīgs un strādīgs cilvēks. Sadu bija sīka auguma vīriņš ar smaidošu, krunkainu pērtiķa seju. Kad bijām vienojušies par algu, es lūdzu, lai Sadu pats aiziet uz pilsētu un sameklē kādu «zēnu». Zēns Rie­tumāfrikas izpratnē ir palīgstrādnieks. Viņam jāmizo kartupeļi, jāklāj gultas, jādara visi melnie darbi, bet pa­vārs — vai arī, ja jūsu rīcībā ir ekonoms — kalpo augstā­kiem uzdevumiem. Sadu drīz vien atgriezās kopā ar La- minu — apmēram četrpadsmit gadus vecu, ļoti biklu zēnu, kas prata burvīgi smaidīt. Mēs viņu nekavējoties salīgām. Un tad pienāca lielā diena. Visi dokumenti parakstīti un apzīmogoti, viss sagatavots, un lielā apvidus mašīna (mazo atstājām Frītaunā BBC grupai) piekrauta ar mūsu mantām, Sadu un Lamins iesēdināti azmugurē. Mēs ierā­pāmies kabīnē, un brauciens sākās.

Pirmais posms pagāja lieliski. Gludi, šķembām noblie- tēti ceļi, visi koki un krūmi ziedos — sarkanos, dzeltenos, violetos un baltos, un tad — deviņdesmit trešajā jūdzē — bladāc! — šķembu vietā laterīts. Sarkaniem putekļiem ap- ķepuši visi ceļmalas augi un koki, smalkie, sarkanie pu­tekļi līda acīs, plaušās, visās malās. Tie ir slīdīgi kā talks un prot iespiesties visšaurākajās spraudziņās. Ziemas lie­tavu un vēju izgrauztajās laterīta grambās mašīnu krata un mētā tā, ka jau pēc dažām jūdzēm jums šķiet, it kā vismaz trīssimt gadu jūs kratītos jāšus uz pneimatiskā urbja.

Likās, ka ceļš mūžam nebeigsies un ka putekļi kļūst aizvien biezāki. Reizēm braucām cauri ar palmu lapām apjumtu būdu apmetnēm un mums pretim izskrēja bērneļi spožām acīm, mirdzoši baltiem zobiem un māja sveicienus ar sārtām plaukstiņām. Sad tad, spārnus mežonīgi pli­vinot, pāri ceļam pārlidoja degunragputni ar lieliem, sma­giem knābjiem. Šķita, ka spārni viņiem tik izmisīgi jāvē­cina tādēļ vien, lai smagie knābji viņus nenorautu zemē.

Vairākas stundas braukuši, sasniedzām Bambavu ciemu. Hroma raktuves atradās kalnos aiz Bambavu, bet ciemā mums vajadzēja sastapt sargu, pie kura glabājās tukšo māju atslēgas. Pēc tam nogriezāmies pa kreisi uz kalnu grēdu, kas pacēlās aiz ciema. Jo augstāk braucām kalnos, jo ceļš kļuva nejēdzīgāks, toties mežs skaistāks, tādēļ ka tas bija īsts mežs, nevis džungļu krūmājs; milzu koki balstījās uz stāvām, ar orhidejām un dažādiem epi­fītiem klātām saknēm, papardes kuploja veselām kaskā­dēm. Kad nokļuvām dziļāk mežā, mūsu nākamie mitekļi man sāka rādīties pavisam drūmās krāsās. Tad iegriezā­mies ceļa līkumā un uz rāviena atradāmies hroma rak­tuvēs. Un tās bija pavisam citādas, nekā biju iedomājies. Vispirms — liela administrācijas ēka, tad — peldbaseins, protams, sauss un piebiris ar sakaltušām lapām, bet tomēr peldbaseins. Ceļš vijās vēl augstāk, un beidzot ieraudzī­jām gar visu kalna rozu septiņas vai astoņas skaistas savrupmājiņas, katru koku ielokā, un no katras pavērās brīnišķīgs skats uz līdzenumu, uz Bambavu un tālāk uz simtiem jūdžu meža biezokņa līdz pat Libērijas robežai. Vairākas mājiņas laika zobs bija sagrauzis, bet mēs atra­dām divas nevainojamā stāvoklī; no abām varēja pārredzēt lieliskas ainavas, turklāt abas bija kaimiņos.