DŽERALDS DARELS: NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Mūsu atslēdznieks, kas tai brīdī gāja garām, pamanīja notikušo. Sieviete, liekas, pat neapjēdza, ko nodarījusi. Atslēdznieks paķēra putnu un steigšus atnesa to uz kan­tori. Par laimi, šai brīdī pie mums kārtējā nedēļas apgaitā

bija iegriezies veterinārārsts Tomijs Begs un tūliņ snie­dza Kapteinim Kou medicīnisko palīdzību. Putnam bija lauztas abas kājas, ko Tomijs prasmīgi iešinēja, taču salauztas bija arī ribas un krūškauls, turklāt vairāki ribu gali iedūrušies plaušās. Lai arī darījām visu iespējamo, putns pēc brīža nobeidzās.

Visvairāk mani pārsteidza sievietes izturēšanās. Pat pieļaujot iespēju, ka viņa bija tuvredzīga un neievēroja lielo putnu ar mirdzošu sarkanu un zilu spalvojumu tu­pam uz mūra, viņai taču pēc tam vajadzēja saprast, ka uzsēžoties putnu ievainojusi. Tomēr viņa ne tikai neatnāca uz kantori atvainoties par kļūmi un apvaicāties, kā klājas

upurim, bet pat ne reizes nepiezvanīja, lai uzzinātu, vai tas atlabis. Tas ir tikai viens piemērs apmeklētāju caur­mēra uzvedībai. Man šķiet, zooloģisko dārzu darbinieki vidēji patērē ap septiņdesmit procentu laika, lai aizsar­gātu dzīvniekus no apmeklētājiem, nevis otrādi.

Kā visos nopietni ņemamos zooloģiskajos dārzos, arī mēs neļaujam apmeklētājiem dzīvniekus barot. Tas no­teikts tādēļ, ka cilvēki mēdz viņus sabarot ar kārumiem, kas viņiem sevišķi iet pie sirds, un viņi pēc tam vairs neēd barību, kuras devas un saturu esam rūpīgi izbalan- sējuši. Piemēram, lielie pērtiķi uz šokolādi ir tikpat kāri kā bērni un ēdīs to, kamēr kļūs nelabi, bet pēc tam atteik­sies no vakariņām, kas viņiem daudz nepieciešamākas nekā kārumi. Otrā dienā viņiem tad parasti sasāpas vēders, un mums ilgi jānoņemas ar ārstēšanu, lai izlabotu to, kas cēlies no aplamas barošanas. Taču daudziem dārza

apmeklētājiem ne prātā nenāk ievērot izkārtnes, kas izliktas malu malas: «Lūdzu, nebarojiet dzīvniekus!»; nelikda­mies ne gar ko zinis, viņi met krātiņos šokolādi un citus saldumus. Ticiet man, ka prāvā zooloģiskajā dārzā vete­rinārārstam visu gadu pietiek darba arī bez tiem gadīju­miem, kad jānopūlas, lai izlabotu to, ko cilvēki izdarī­juši aiz muļķības, bet dažkārt arī aiz nežēlības.

Vienā dārza galā bija mazs ezeriņš, kurā uzturējās ūdensputni, to vidū arī daži ļoti reti sastopami eksemplāri. Vairākus gadus putni ezeriņā dzīvoja un vairojās bez bēdu. Tad pienāca ārkārtīgi sausa vasara. Upīte, kas iete­cēja ezeriņā, izsīka par urdziņu, un ūdens līmenis stipri nokritās arī pašā ezeriņā. Mums nobeidzās vairāki putni, taču pat sekcijā neizdevās noskaidrot nāves cēloni. Un tad piepeši nobeidzās uzreiz seši putni, to vidū arī divi retie eksemplāri. Tomijs Begs neizpratnē nolūkojās uz beigto putnu rindu, ko ieraudzīja, ieradies pirmdienas rītā kār­tējā vizītē.

Sasodīts, kas ar to ezeru noticis? — viņš apjucis jautāja. — Mēs tak nosūtījām ūdens paraugu analīzei, un putniem, cik māku spriest, arī nekas nekaitēja.

Tad viņam kaut kas iešāvās prātā.

Neesmu vienīgi pārbaudījis, vai putniem nav cēr­mes, — viņš sacīja. — Varbūt vaina meklējama tajās.

Paņēmis pirmo beigto putnu — piešaino zosi, viņš ar skalpeli pāršķēla tai guzu. Nekā aizdomīga nemanīja. Tad viņš uzšķērda muskuļkuņģi un atrada noslēpuma at­risinājumu. Muskuļkuņģī bija krietna uzpirksteņa tiesa divpadsmitā kalibra bises skrošu. Pārbaudot pārējo putnu kuņģus, katrā atradām tikpat daudz svina, bet vienā pat patronas uzmavu. Putnam muskuļkuņģis nozīmē to pašu, ko cilvēkam zobi, jo vairums putnu kopā ar barību uzņem zināmu daudzumu smilšu, grants un pat sīku akmentiņu, kas nogulst muskuļkuņģī un palīdz sasmalcināt barību. Tā kā grants vai sīko akmentiņu krājumi laiku pa laikam izdalās no kuņģa, putns uzņem jaunus krājumus, lai at­jauninātu «zobus». Sie putni kaut kur bija atraduši skro­tis un, protams, tās norijuši, droši vien uzskatīdami tās par sīkiem olīšiem vai grants graudiem. Arī skrotis dar­bojās zobu vietā, bet daļa svina aizplūda kopā ar barību, un putni saindējās.

Protams, tikko atklājām putnu bojāejas noslēpumaino cēloni, mēs tūliņ aizvācām putnus no ezeriņa un rūpīgi pārbaudījām krastmalu, cerēdami atrast skrošu krājumus. Tā kā beigto putnu kuņģos bijām konstatējuši tādu dau­dzumu, nospriedām, ka tur bijusi vesela kaste; tomēr, lai cik rūpīgi meklējām, nespējām uziet vietu, kur putni skro­tis dabūjuši. Saslima vēl viens putns. Arī tas nepārprotami bija saindējies ar svinu. Centāmies putnu glābt, injicējām tam vēnā kalciju. Bet nekas nelīdzēja, putns nobeidzās. Un mēs joprojām netikām pie skaidrības, kā ezerā varējuši nokļūt tādi skrošu krājumi, līdz uzzinājām, ka ūdenskrā­tuve izveidota tikai pēc kara. Sākotnēji tur bijusi neliela ieleja, pa kuru tecējusi upīte. Muižas īpašnieks majors Freizers to licis uzdambēt un pārvērtis ieleju par sprost- ezeru. No tā secinājām, ka kara gados, kad salu bija okupējuši vācieši, kādam saliniekam piederējušas divpa­dsmitā kalibra bises patronas un, bīdamies, ka vācieši varētu tās atrast, viņš savu krājumu apracis ielejā. Odens un dūņas ar laiku izmērcējuši patronām kartona čaulītes, un skrošu svins kaudzītē palicis guļam ezeriņa dibenā, bet šajā karstajā un sausajā vasarā ūdens bija nokrities tik stipri, ka pīles un zosis varēja ienirt līdz ezera dibena dūņām, kur citkārt tām nebija iespējams piekļūt.

Jāteic, ka zooloģiskajā dārzā atgadās daudz kļūmju, no kurām nespējam izsargāties. Piemēram, mūsu Āfrikas civetai piedzima mazuļi. Tas bija ievērojams notikums, jo tikai nedaudziem zooloģiskajiem dārziem izdevies nebrīvē izaudzēt civetas. Trīs dienas civeta bija īsta paraugmāte, bet tad mums pilnīgi neizprotamu iemeslu dēļ piepeši uz­bruka mazuļiem un tos apēda. Otrs negadījums notika ar mūsu servalu. Sie skaistie, augstkājainie kaķi ar stāva­jām ausīm un burvīgo oranžbrūno, melniem plankumiem biezi izraibināto kažoku patiesi ir brīnišķīgi dzīvnieki, un

mēs no sirds nopriecājāmies, kad Temijai piedzima divi kaķēni. Arī viņa šķita priekšzīmīga māte, un apmēram nedēju mazie dūšīgi zīda, acīm redzami apvēlās, un Temija likās apmierināta un laimīga. Tad kādu dienu, paskatīju­šies krātiņā, ieraudzījām, ka abi kaķēni pagalam. Mazajiem nebija nekādu ievainojumu, kas norādītu, ka māte tos no­kodusi. Tikai sekcija atklāja nāves cēloni. Mazuļi bija no­slāpuši. Temija droši vien, griezdamās uz otriem sāniem, uzgūlusies bērniem virsū un tos nospiedusi, pati nemaz ne- apjauzdama, ko izdarījusi. Tā ar pirmo metienu dažkārt mēdz atgadīties mājas kaķenēm, kad tās vēl nav iemā­cījušās būt par mātēm.

Taču ar vissarežģītāko veterināro problēmu saskārāmies tad, kad kļuva grūsna mūsu lauvene Seba. Likās, viss būs lieliski, tuvojās atnešanās brīdis. Kādu dienu man vajadzēja aizbraukt uz pilsētu, kur bija norunāts lenčs ar draugiem. Kā vienmēr, aizbraukdams atstāju restorāna adresi un telefona numuru, lai vajadzības gadījumā es nekavējoties būtu sasniedzams. Mēs vēl nebijām beiguši ēst, kad man piezvanīja, ka Šebai sākušās dzemdības, bet mazulis iespriedies un nevar piedzimt. Lauvēns, šķiet, esot beigts. Sēdos taksometrā un, atsteidzies mājās, kopā ar

Džeremiju apsvēru situāciju. Sebai dzīšanās turpinājās jau divarpus stundas, mazulis izskatījās |engans un nepār­protami bija beigts, taču lauvene nespēja no tā atbrīvoties un acīm redzami cieta lielas mokas.