DŽERALDS DARELS: NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Drīz pēc tam sākās krēslu švīkāšana, cilvēki sāka cel­ties no galda. Cik vien ātri pieklājība atļāva, es lauzos cauri godājamo viesu pulkam un notvēru meiteni mirklī, kad viņa grasījās iziet pa durvīm. Uzliku viņai roku uz pleca apmēram tā kā universālveikala detektīvs, kas aiz­tur letes apzadzēju. Viņa pagriezās un sašutusi savilka uzacis.

Jūs tak esat tā meitene, ko sastapu lidostā, — es viņu uzrunāju.

Jā, — viņa atbildēja, — tālab jau esmu šeit.

Toreiz lidostā, — es turpināju, — jūs teicāt, ka esot ar mieru mums palīdzēt ziedojumu vākšanā. Vai jūs tikai pajokojāt vai domājāt to nopietni?

Protams, domāju nopietni.

Pirmo reizi mūžā man īstā brīdī gadījās kabatā papīrs un zīmulis.

Vai jūs man pateiksiet savu vārdu un telefona nu­muru, lai varētu ar jums sazināties un visu tuvāk pār­runāt?

Lūdzu, kad vien jums izdevīgi, — viņa sacīja.

Tātad — jūsu vārds?

Serenna Kaltorpa.

Jutos kā no laivas izmests. Mirkli blenzu uz viņu pil­nīgā neizpratnē.

Bet… bet jūs tak nevarat būt lēdija Kaltorpa! — es gandrīz dusmīgi izsaucos.

Kāpēc ne? Es tā esmu jau vairākus gadus.

Kā tad tā … es gribēju teikt… kur tad jums sir­mie, izspūrušie mati un spanieli… un izskats kā vecam zirgam … — es izmisis pūlējos tikt pie skaidrības.

Vai es tiešām izskatos pēc veca zirga? — viņa iein­teresēta jautāja.

Nē jel, nē! — es attraucu. —- Nepavisam tā negri­bēju teikt. Es tikai iedomājos, ka jūs izskatāties pēc veca zirga. Vai droši zināt, ka uz salas nedzīvo divas lēdijas Kaltorpas?

Cik man zināms, — viņa ar dziļu pašcieņu atbil­dēja, — esmu vienīgā. Varat man piezvanīt, kad vien gri­bat, — viņa piebilda un nosauca savu telefona numuru.

Gavilēdams steidzos atpakaļ pie Džekijas.

Atradu to meiteni, — es paziņoju.

Kuru tad šoreiz? — Džekija apvaicājās.

To pašu, par kuru tev stāstīju, — nepacietīgi pa­skaidroju, — to no lidostas. Viņa ir lēdija Kaltorpa.

Man šķiet, tu reiz sacīji, ka lēdija Kaltorpa ģēr­bjoties tvīdā un staigājot, spanielu ielenkta? — Džekija ieminējās.

Nē, nē, nē! Tā ir … nu, tā skaistā — melnajā kleitā ar kaut ko baltu virsū, — es sacīju.

Ak tā tur … — Džekija pavērās turp, — jā, tā droši vien spēj savākt daudz ziedojumu.

Zvanīšu viņai jau rīt pat, — sacīju. — Bet tagad, dieva dēļ, brauksim mājās un liksimies gulēt.

Un mēs aizgājām.

Apsverot visu, jāatzīst, ka svinības bija izdevušās lie­liski. Savas domas un ierosinājumus mums izteica tādi cilvēki kā Džeimss Fišers, Antverpenes zooloģiskā dārza direktors Valters van den Bergs, Ričards Fiters no Fau­nas aizsardzības biedrības un daudzi citi, turklāt viņi mūs ne tikai slavēja, bet arī konstruktīvi kritizēja. Un pēdīgi: iegūtie līdzekli mums deva iespēju ķerties pie visaktuālā­kās ieceres — izbūvēt jaunus brīvdabas krātiņus mūsu pērtiķiem. Projekti sen dzeltēja uz rasēšanas dēļiem, bet mēs ar Džeremiju visu laiku ļipām pie tiem kā mušas pie medus. Tie izmaksāja daudz vairāk, nekā trests va­rēja atjauties. Taču pēc lielajām svinībām zinājām, ka nu varam pie tiem ķerties, un bijām ļoti laimīgi.

Vienmēr esmu teicis, ka divi visbīstamākie radījumi, ja tie bez uzraudzības palaisti zooloģiskajā dārzā, ir vete­rinārārsts un arhitekts. Veterinārārsts uzstāj, lai pret sav­vaļas dzīvniekiem izturas tāpat kā pret mājdzīvniekiem. Protams, krūmu suns jeb dingo pieder pie suņu dzimtas, taču ar viņu nevar apieties gluži tāpat kā ar pekinieti vai spanielu. Grūtos brīžos veterinārārsts parasti saka:

— Es jūsu vietā nemocītos, bet norakstītu viņu zau­dējumos.

Mums laimīgā kārtā bija divi veterināri — misters Blempīds un misters Begs —, kas tā nedomāja. Nekad un nekādos apstākļos viņi neatmeta ar roku un necentās norakstīt dzīvnieku zaudējumos.

Arhitektiem ir citādi niķi. Ja viņiem dos vaļu, viņi jums izprojektēs tādu krātiņu, kas arhitektoniski būs īsta poēma, bet no to cilvēku viedokļa, kam tur jāstrādā, un vēl vairāk no to dzīvnieku viedokļa, kuriem tajā jādzīvo, lepnais krātiņš nederēs nekam. Kad pienāca kārta lielo pērtiķu krātiņiem, mēs ar Džeremiju ne mirkli nenolaidām acis no rasējumiem, rūpīgi sekodami, lai netiktu pieļauta neviena kļūda. Bija ļoti grūti šos krātiņus pareizi izpro- jektēt, jo tos vajadzēja būvēt nogāzē pie zīdītājdzīvnieku mītnes dienvidu sienas. Bet nogāžu bija veselas trīs, un tas nozīmēja, ka vispirms jāizbūvē liela betona pamatne, uz kuras krātiņiem balstīties. Mūsu arhitekta Bila Deivisa galīgais projekts mums ļoti iepatikās. Krātiņi bija gan­drīz trisstūraini, tā ka ikviena krātiņa iemītnieks varēja redzēt, kas notiek abos pārējos. Cilvēkpērtiķi gandrīz tik­pat dzīvi kā cilvēki interesējas par to, kas notiek pie kai­miņiem, tikai muslīna aizkaru vietā, pa kuru spraudziņu tik izdevīgi lūkoties, piešķīrām viņiem režģus. Vienslīpu jumts bija krātiņa priekšpusē nedaudz augstāks, lai pēr­tiķiem tiktu iespējami vairāk saules.

Ieradās strādnieki no celtniecības firmas un sāka ga­tavot būvlaukumu. Pērtiķu pašreizējie krātiņi atradās ēkā, bet katram bija logs, pa kuru viņi varēja vērot būvdar­bus, kas viņus ļoti valdzināja. Orangutans Oskars, kurš

visvairāk interesējās par tehniku, gandrīz augu dienu no- kvernēja, degunu pie rūts piespiedis, un aizrautīgi norau­dzījās, kā jauc cementu un mūrē pamatni. Kādu rītu aiz­gāju apskatīties, kā veicas darbi, un ieminējos vienam strādniekam:

Skatos, ka Oskars uzmana, lai jūs viņam izbūvējat labu krātiņu.

To teikdams, pamāju ar galvu uz loga pusi, kur rēgojās Oskara rūtij piespiestā seja.

Lai viņu nelabais! — atteica strādnieks. — Augu dienu viņš tur tup kā pielipis. Tas jau ir vēl trakāk nekā tad, ja sasodīts priekšstrādnieks tev visu mīļu dieniņu glūn uz nagiem!

lauvenes dzemdību mokas

Godājamais mister Darel!

Mani sauc par Mirjamu. Rakstu Jums, lai Jūs man dotu padomu šādos jautājumos:

1. Vai ir iespējams iegādāties mazu lauvēniņu?

Ja ir, tad kur to var dabūt un cik tas mak­sātu?

Cik vecu varētu dabūt (kad to drīkst atņemt mātei)?

Kur viņu turēt?

Līdz kādam vecumam viņu drīkstētu turēt pie cilvēkiem?

Ar ko jābaro pavisam mazs lauveniņš?

Cik liels viņš būtu?

Un kas vēl, pēc jūsu domām, man par to butu jāzina?

Sirsnīga pateicībā …

Ikvienā lielā savvaļas dzīvnieku kolekcijā jāpiedzīvo slimības un nelaimes gadījumi, kas dažkārt kļūst liktenīgi, jo dzīvnieki tāpat ir mirstīgi kā cilvēki. Lielākajā daļā «nelaimes gadījumu» diemžēl vainojama parastā apmeklē­tāja uzvediba. Esam agrāk piedzīvojuši, ka apmeklētāji devuši mazajiem pērtiķiem žiletes, bet lielajiem — aizde­dzinātas pīpes un cigaretes, un dzīvnieki ar tām apdedzi­nājušies. Ja dārzā nav pastāvīgu sargu, kas uzmana ap­meklētājus, ir ļoti grūti no šādiem pārsteigumiem izvai­ri lies. -

Ilustrācijai varu pastāstīt notikumu ar abiem mūsu ara papagaiļiem — Kapteini Kou un Makoju. Tie abi bija krāšņi putni ar košu spalvu rotu un labu dabu; skaistā laikā mēs tos izlaidām no būra, un tie apmetās uz zema granīta mūra, kas stiepās ap zīdītājdzīvnieku mītni; tur tie tupēja saulītē, spodrināja mirdzošās spalvas un aiz­smakušā balsī krekšķēja uz garām ejošajiem apmeklētā­jiem. Vienu dienu kāda ļoti resna dāma, laikam piekususi pastaigā pa zooloģisko dārzu, apsēdās uz mūra tieši tai vietā, kur tupēja Kapteinis Kou. Ticat vai neticat, viņa uzsēdās putnam taisni virsū. Var tiešām likties neticami, ka cilvēks spēj uzsēsties virsū tik lielam putnam, kurš turklāt zvīļo visās varavīksnes krāsās. Loti žēl, ka Kap­teinis Kou neprata vai nepaguva aizstāvēties un dāmai ieknābt, kaut gan viņa sugas papagaiļiem ir lielāki knābji nekā pārējiem. Nelaimīgā kārtā viņš tika saspiests plakans.