DŽERALDS DARELS - TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

STĀSTI PAR DABU

DŽERALDS DARELS

TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

RĪGA

«LIESMA»

1984

Gerald Durrell

THREE SINGLES TO ADVENTURE London, Rupert Hart-Davis, 1965

No angļu valodas tulkojusi Ilze Gintere

Zinātniskais konsultants Zandis Spurīs

Māksliniece Maija Dragūne

Tulkojums latviešu valodā

izdevniecība «Liesma», 1970

Veltīju Robertam Louzam, atceroties čūskas, sliņ­ķus un Dienvidamerikas seglus

ŠĪ grāmata vēsti par ceļojumu uz Britu Gvajānu [1] , kurp es devos kopā ar savu biedru Kenetu Smitu tūkstoš deviņi simti piecdesmitajā gadā. Mūsu ekspedīcijas nolūks bija savākt šajā Dienvidamerikas no­stūri sastopamo putnu, zīdītāju, rāpuļu un zivju kolekciju un atvest uz Angliju sadalīšanai dažādiem zooloģiskajiem dārziem.

Daudzi cilvēki maldīgi domā, ka šādā ceļojumā pats grūtākais ir dzīvnieku sagūstīšana un ka pēc tam, kad tie saķerti un ievietoti būros, ekspedīcijas galvenais uzdevums ir paveikts. īstenībā no' šī brīža darbs tikai sākas, jo dzīvnieki ir jāsaglabā dzīvi, jārūpējas par viņu labklājību, un tas vairumā gadījumu nepavisam nav viegli.

Ekspedīcijas laikā dzīvnieku vācējam gadās visādi piedzīvojumi — gan jautri, gan interesanti, gan augstākā mērā kaitinoši un nepatī­kami. Taču tie ir tikai atsevišķi spilgti starpposmi kolekcionāra mē­nešiem ilgajā, smagajā ikdienas darbā. Taču, sākot rakstīt grāmatu par to, kas ceļojumā pieredzēts, visas raizes, nepatikšanas, vilšanās un satraukumi piepeši it "kā izbāl un izgaist un atmiņā paliek tikai jautrais un patīkamais. Tādējādi pats grāmatas autors neviļus rada aplamu priekšstatu par dzīvnieku kolekcionēšanu un lasītājam rodas iespaids, ka tā ir trokšņainai rotaļai līdzīga, jautra, ļoti interesanta nodarbošanās. Protams, ir arī priecīgi, bezrūpīgi brīži, bet daudz bie­žāk kolekcionēšana sagādā nebeidzamas rūpes un vilšanās, sagrauj dzīvnieku vācēja plānus un cerības un prasa velnišķīgi grūtu darbu. Tomēr šai profesijai ir kāda priekšrocība, kas to atšķir no jebkura cita darba: nekad un nekādos apstākļos tā nekļūst garlaicīga.

Četratā rnēs sēdējām mazā bāriņā Džordžtaunas priekš­pilsētā, sūkdami rumu un ingveralu, un domājām, domā­jām.., Uz galda mūsu priekšā bija izklāta liela Gvajānas karte; laiku pa laikam kāds no mums paliecās uz priekšu, lai ar nikni sarauktu pieri iemestu tajā acis. Te bija ko padomāt, kā starp daudzajiem intriģējošajiem vietu no­saukumiem kartē izvēlēties īsto, kur būtu iespējams ierī­kot bāzi, lai no turienes veiktu mūsu pirmo dzīvnieku vākšanas izbraucienu zemes iekšienē. Jau divas stundas veltīgi bijām lauzījuši galvas, tā arī nespēdami neko iz­lemt. Es lūkojos kartē, pētīju upju tecējumu un kalnu grēdu virzienus, mielodams acis ar tādiem brīnumainiem nosaukumiem kā Pomerūna, Mazaruni, Kanuku, Berbisa un Esekibo.

Ko jūs teiktu par Ņūamsterdamu? — iejautājās Smits, izvēlēdamies vienīgo ikdienišķo nosaūkumu.

Es nodrebinājos, Bobs papurināja galvu, Aivens likās apmulsis.

Nu, un kā būtu ar Mazaruni?

Purvs, — īsi noteica Bobs.

Gvajāna, — es eksaltēti citēju kādā cejvedī lasīto, — vietējo indiāņu valodā nozīmē «ūdens zeme».

Bet kaut kur mums tomēr ir jādodas, — Smits aiz­kaitināts sacīja, — mēs te sēžam un gudrojam stundām ilgi. Pieņemsim beidzot kādu lēmumu un iesim gulēt.

Es pavēros Aivenā. Jau labu laiku viņš izskatījās tāds kā .aizsapņojies un netika izteicis nevienu priekšlikumu.

Kādas ir tavas domas, Aiven? — es pavaicāju.

- — Galu galā tē ir tava dzimtene un tev vislabāk zināms,

kurā vietā var savākt vairāk dzīvnieku.

Aivens pamodās no transa, viņš likās noraizējies un vainīgs.

Ser, — viņš iesāka savā neticami kulturālajā balsī, —jūs darītu pareizi, dodamies uz Edvenčeru.

Uz kurieni? — mēs ar Bobu vienā mutē iejautājā­mies.

Uz Edvenčeru, ser, — Aivens atkārtoja, bakstīdams ar pirkstu kartē, — tas ir neliels ciematiņš, lūk, te, pie Esekibo upes grīvas.

Es palūkojos uz Smitu.

Mēs brauksim uz Edvenčeru, — es stingri noteicu.

Man katrā ziņā jānokļūst vietā ar tādu nosaukumu.

Labi! — sacīja mans ceļabiedrs. — Tātad izlemts. Vai tagad varam iet gulēt?

Smitam trūkst dvēseles, — Bobs skumji piezīmēja,

vārds «Edvenčera» viņam neko neizsaka.

Izrādījās, ka nokļūt ciematā ar tik vilinošu nosaukumu bija vieglāk, nekā es biju paredzējis. Mums tikai vaja­dzēja nokāpt lejā Džordžtaunas ostas piestātnē un no­pirkt biļetes. Likās mazliet dīvaini, ka var nopirkt biļeti līdz Edvenčerai un turklāt vēl braukt uz turieni atbai­došā kuģī prāmī. Tad jau daudz pieņemamāk būtu sēdēt kanoe laiviņās, ko airē barga izskata kaujinieki.

tai nu kā, bet kādā jaukā diena agri no rīta taksometrs' nogādāja piestātnē Bobu, Aivenu un mani līdz ar mūsu neparasto bagāžu. Kamēr mani kompanjoni strīdējās ar šoferi par braukšanas maksu, es piegāju pie biļešu kases un izteicu maģiskos vārdus.

Lūdzu trīs biļetes līdz Edvenčerai, — es sacīju tēlotā nevērībā.

Lūdzu, ser, — kasieris atbildēja. — Pirmajā vai otrajā klasē?

Tas nu man bija par daudz — jau tāpat likās neiespē­jami pieprasīt biļetes līdz Edvenčerai, bet, kad nācās at­bildēt uz jautājumu par braukšanu pirmajā vai otrajā klasē, es sāku šaubīties, vai vispār vērts doties uz šādu vietu. Mēs droši vien nokļūsim kādā iecienītā jūrmalas kūrortā ar kinoteātriem, bufetēm, neona gaismām un ci­tiem apšaubāmiem civilizācijas labumiem. ,

Es apgriezos un ieraudzīju Aivenu, kurš bija uzvēlis sev plecos un stiepa atspēries lielu saini ar mūsu man­tām; pasaucis viņu, es lūdzu izšķirt kutelīgo braukšanas biļešu jautājumu.

Aivens man paskaidroja: braukt otrajā klasē nozītne atrasties kaut kur lejā piebāztās, smacīgās kravas telpās un pēc tam nokļūt tādā pašā upes tvaikoņa tilpnē. Tur» pretim pirmās klases biļete dod tiesības sēdēt sagrabē­jušā atpūtas krēslā uz kuģa augšējā klāja, turklāt uz upes tvaikoņa var pat dabūt lenču. Tā es nopirku trīs pirmās klases biļetes līdz Edvenčerai.

Mēs uzlādējām uz klāja juku jukām lielā kaudzē mūsu bagāžu, un drīz vien kuģis prāmis, drebēdams mašīnu darba ritmā, vagoja Demeraras upes kafijas brūno ūdeņu plašumu. Atbalstījušies pret reliņu, mēs ar Bobu vērojām mazas skumīga izskata kaijas, kas lidinājās kuģa ceļā. Tieši tad es atklāju, ka Bobam nav īsta priekšstata par to, kas viņu, sagaida tuvākā nākotnē.

— Es ļoti priecājos, ka mēs atstājam Džordžtaunu, — viņš sacīja ar atvieglojuma nopūtu, izklaidīgi mizodams banānu un mizu pamezdams garām lidojošai kaijai. — Cik jauki būs atkal atrasties dabas vidū, kur nu nejū­ties ieslēgts starp daudzajām mājām. Nekur citur — vie­nīgi neskartās dabas klēpī cilvēks var iegūt mieru un brī­vības izjūtu.

Es neko neatbildēju. Tiesa gan, dabas vidū var lieliski atpūsties, bet man radās šaubas, vai viņam ir kāda no­jausma, ko nozīmē, atrasties vientuļā nostūrī kopā ar dzīvnieku vācēju. Spriežot pēc Boba izteikumiem, kolek­cionēšanu viņš saprot apmēram tā: cilvēks mierīgi snauž guļamtīklā, un pa to laiku dzīvnieki paši saiet būros. Es nolēmu nesagraut viņa ilūzijas, iekams neesam aizbrau­kuši mazliet tālāk no Džordžtaunas.