DŽERALDS DARELS: TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

Es nolādēju savu neveiksmi un jau lūkojos apkārt pēc jauna upura, kad piepeši no krūmu biezokņa atskanēja Boba satrauktā balss — viņš mani sauca pie sevis. At­radu viņu nometušos uz visām četrām kāda mudžeklīga krūma priekšā.

Kas noticis?

Sššš! Skaties te zem krūma, liels teguksīns.

Es nogūlos smiltīs un palūrēju zem krūma: patiesi, starp krūma saknēm gulēja liela, resna, apmēram tris pēdu gara ķirzaka. Rāpuļa masīvais ķermenis bija viscaur izrotāts ar melnu un koši sarkanu zvīņu rakstu, melnā aste zeltaini punktota. Ķirzakai bija plata un, do­mājams, arī spēcīga mute, un viņa nemitīgi šaudīja iekšā ārā melno, biezo mēli, vērodama mūs savām zeltaini mirdzošajām acīm.

Kaut kas jādara, — es teicu. — Ķirzaka var kuru katru brīdi aizbēgt.

Tu paliec šeit, — sacīja Bobs. — Es aiziešu viņai priekšā un raudzīšu nogriezt atkāpšanās ceļu.

Viņš aizlīda pa smiltīm, bet es paliku guļot un uzma­nīju ķirzaku. Tas bija pirmais no daudzajiem gadījumiem, kas mani pārliecināja par teguksīna attapību; rāpulis stai­pīja kaklu un grozīja galvu, ar tādu kā nicinājumu vero- $ dams Boba apiešanas manevru.

Ķirzaka nogaidīja, kamēr mans biedrs bija sasniedzis krūma tālāko malu, tad metās projām pa smiltīm, sacel­dama aiz sevis putekļu mākoni. Bobs, pielēcis kājās, šā­vās viņai nopakaļus, tad metās garšļaukus zemē, bet bija jau par vēlu, jo tieši šajā brīdī ķirzaka ienira drošā pa­tvērumā zem cita krūma. Bobs piecēlās sēdus, spļaudams no mutes smiltis, un lūkojās apkārt pēc ķirzakas. Kad es

ierados notikuma vietā, teguksīns parādījās viņpus krūma un sāka piesardzīgi virzīties man pretī. Es stāvēju nekus­tīgi, tā ka rāpulis, droši vien noturēdams mani par no­kaltuša koka stumbru, tuvojās man. Kad ķirzaka atradas pavisam tuvu, es ar būkšķi nokritu pie zemes, un mari izdevās pārspēt Bobu, jo es cieši sagrābu rāpuli aiz kakla. Ķirzaka acumirklī saritinājās gredzenā un iekoda man rokā, turklāt tas notika tik pēkšņi, ka viņai gandrīz izde­vās izrauties no ciešā tvēriena. Nekad nebūtu ticējis, ka šim mazajam radījumam ir tik daudz spēka. Pārliecinajusies, ka izrauties neizdosies, ķirzaka, mežonīgi kulstidama asti, nobrāza man no rokas ādu. Pagāja desmit mi­nūtes, iekams mums ar Bobu izdevās viņu savaldīt un iedabūt maisā; pa to laiku mēs abi bijām saskrāpēti līdz, asinīm, un šis nešpetnais radījums man vēl iesita ar asti pa seju, tā ka acis sāka stipri asarot.

Tikai vēlāk mēs uzzinājām, ka, noķerot teguksinu, mums ļoti laimējies, jo starp visām Gvajānā dzīvojošām

ķirzakām teguksīni ir paši drosmīgākie un gudrākie, tur­klāt tik viltīgi, ka ar parastiem paņēmieniem gandrīz nav sagūstāmi. Nokļuvuši nebrīvē, daži teguksīni pierod pie cilvēka un nomierinās, vairums tomēr savu dabu nemaina, un viņiem uzticēties nevar. Lielākā daļa ķirzaku mēģina uzbrukt un iekost vienīgi tad, ja tām vairs nav kur bēgt vai ja cilvēks tās grib paņemt rokā, turpretim teguksīni var uzbrukt jebkurā brīdī. šī ķirzaka metīsies jums virsū bez sevišķa iemesla. Vēlāk mums Džordžtaunā bija kādi divdesmit teguksīni, kurus turējām lielā kastē ar stiepļu režģi. Kādu dienu es piegāju pie būra ar nolūku ieliet svaigu ūdeni; visas ķirzakas gulēja kaudzē cita uz citas vienā stūrī, acis tām bija aizvērtas, un es nospriedu, ka teguksīni iemiguši. Atvēru durtiņas un iebāzu roku būrī. lai paņemtu ūdens trauku, kad piepeši viens rāpulis at­vēra acis un ieraudzīja mani. Ne mirkli nevilcinājies, tas atplestu muti metās uz priekšu pāri visam būrim, sagrāba manu īkšķi un iekodās tajā kā buldogs. Es pūlējos ķirzaku nokratīt no pirksta, bet mana cīņa ar nekaunīgo uzbru­cēju pamodināja arī pārējās ķirzakas, un tās steidzās sa­vējai palīgā. Lai paglābtos no satracinātajiem rāpuļiem, biju spiests izraut roku ar visu teguksīnu no būra un aiz­cirst durtiņas. Tikai pēc tam es atkal varēju pievērsties savam īkšķim, lai to izrautu no uzbrucēja žokļiem. Ne­zinu nevienu citu ķirzaku sugu, kura niecīga iemesla dēļ spētu tik ļoti saniknoties. Mēs sapratām, ka būrim ar tikko noķertajiem teguksīniem jāaizklāj priekšā maisaudums, pretējā gadījumā, cilvēkam tuvojoties, ķirzakas metīsies stiepļu režģī, skrāpēs un kodīs, lai viņu aiz­sniegtu.

Ar teguksīnu mums bija paveicies — un mēs mēģinā­jām ar cilpu sagūstīt dažas ameivas. Te bija vajadzīga liela pacietība, taču pēc daudzām neveiksmēm mums galu galā izdevās noķert sešas no šīm jaukajām ķirza­kām. Ameivas ķermenim ir ļoti košs krāsojums, kurā mi­jas spilgts zāles zaļums, dzeltena un melna krāsa, tā ka visa ķirzaka spīd un laistās kā pulēts kokgrebums. Ar šiem rāpuļiem vajadzēja apieties ārkārtīgi uzmanīgi, lai tie nenomestu savas skaistās, garās astes, kas bieži atga­dās, ja esam tikai mazliet neveikli. Kad ķirzakas bija lai­mīgi ievietotas audekla maisiņos, mēs devāmies atpakaļ uz mūsu būdu ieturēt maltīti un palūkoties, vai nav at­radies dižais mednieks misters Kordai.

Misters Kordai nekur nebija redzams, bet uz mājas kāpnītēm sēdēja jauns indietis ar lielu maisu pie kājām. Tuvāk ieskatoties, es ievēroju, ka maiss kustas,

Kas jums tur ir? — es cerīgi iejautājos,

Kumudi, šef, — jauneklis atteica smaidīdams,

liels ūdens kumudi.

Kas tas ir — ūdens kumudi? — es pavaicāju Aive- nam, kas tikko bija iznācis no virtuves.

Tā ir liela čūska, ser, tāda kā boa, bet mīt ūdenī.

Es pienācu pie maisa un to pacēlu. Maiss bija krietni

smags, no iekšas skanēja skaļa, dusmīga šņākoņa. Es at­sēju maisa galu un ielūkojos dziļumā: dibenā saritinā­jusies gulēja milzum liela, spīdīga, saniknota anakonda — ūdenī dzīvojoša žņaudzējčūska, par kuru uzrakstīts tik daudz _(droši vien nepatiesu) stāstu.

Skaties, Bob, — es sacīju pārliecībā, ka mans kom­panjons priecāsies līdz ar mani par mūsu jaunieguvumu,

tā ir anakonda. Liekas, gluži jauks eksemplārs.

Hmm, — Bobs ne visai iepriecināts novilka, — tavā vietā es pamanītos maisu ātrāk aizsiet.

Gvajānas mednieki nezin kāpēc vēlas, lai par katru no­ķerto boa vai anakondu-viņiem maksā pēc rāpuļa garuma pēdās, tāpēc čūska ikreiz jāizņem no maisa un jāizmēra neatkarīgi no tās noskaņojuma. Tikko atnestā anakonda bija ļoti sliktā noskaņojumā. Tikai vēlāk es uzzināju, ka -anakondas gandrīz vienmēr ir sliktā noskaņojumā, bet šajā brīdī es vēl nebiju iepazinis šīs čūskas nepatīkamo raksturu. Biju jau radis rīkoties ar daudz paklausīgāka­jiem Āfrikas pitoniem, tāpēc nevilcinādamies iebāzu roku maisā, lai sagrābtu anakondu aiz kakla. Čūska acumirkli lielā niknumā šāvās man pretī, bet, par laimi, neveik­smīgi. Aivens, indietis un Bobs blenza manī, it kā es būtu sajucis prātā.

Uzmanieties, ser, tā ir ļoti bīstama čūska, -— Aivens ierunājās.

Viņa jums iekodis, kungs! — spiedza indietis.

Tev būs asinssaindēšanās, — sacīja Bobs.

Vir.ui brīdinājumi nāca par vēlu: otrajā mēģinājumā.es jau biju sagrābis rāpuli aiz kakla, čūska locījās un šņāca, bet man izdevās viņu izvilkt no maisa. Indietis viņu izmē­rīja — čūska bija piecas pēdas un sešas collas gara — gluži pieticīgs garums anakondai. Ir noķerti tādi eksem­plāri, kuru garums sasniedzis divdesmit piecas pēdas:

Pec tam kad indietis bija saņēmis viņam pienākošos maksu, mēs ar Bobu ar lielām pūlēm iedabūjām čūsku vienā no biezajiem maisiem, ko bijām šim nolūkam paņē­muši līdzi. Tad es aplēju maisu ar pāris spaiņiem ūdens un novietoju telpā, kur mēs turējām noķertos dzīvniekus,