DŽERALDS DARELS - TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

Bobs ir mākslinieks, un viņa sākotnējais nolūks, iero­doties Gvajānā, bija radīt gleznu sēriju, kurā atainota vietējo indiāņu cilšu dzīve. Tomēr izrādījās, ka tās vietas, kurās viņš bija domājis gleznot, ir pārplūdušas un upes, kas ved uz turieni, kļuvušas nepārvaramas. Tā nu viņš sēdēja Džordžtaunā kā Noass, gaidīdams ūdeņu krišanos, līdz sastapa mūs. Uzzinājis, ka es drīz došos savā pir­majā kolekcionēšanas izbraukumā zemes iekšienē, Bobs aizkustinošā naivumā piedāvājās man par ceļabiedru. Viņš paskaidroja, ka labprātāk piedalās dzīvnieku vākša­nas izbraukumā nekā bezdarbībā kvern Džordžtaunā; pēc mūsu atgriešanās, tā viņš sprieda, plūdi jau būs mazi­nājušies un viņš varēs doties uz iecerētajām vietām glez­not indiāņus. Šiem Boba sapņiem tomēr nebija lemts pie­pildīties, jo viņš nekur neaizbrauca, bet visu laiku palika pie manis, pavadīdams mani dažādos dzīvnieku vākšanas izbraukumos. Ne reizi viņš netika pieskāries ar otu audek­lam, un ekspedīcijas beigās viņam arī vairs nebija audekla, jo ar to tika apsistas čūsku kastes nosūtīšanai ar lidmašīnu. Bobam nācās ēst un gulēt visfantastiskāko putnu, zvēru un rāpuļu komplekta tiešā tuvumā, peldēt pāri ezeriem un upēm, brist pa purviem, lauzties cauri mežiem un zālainēm, paciest nogurumu un karstumu, tikt saskrāpētam un ievainotam. Tajā liktenīgajā dienā, kad mēs uzsākām ceļojumu uz Edvenčeru, es visu to pare­dzēju, bet Bobs acīmredzot nenojauta, kādās sprukās viņš būs, sabiedrojoties ar dzīvnieku vācēju.

Svarīgi būkšķēdams, prāmis apstājās akmens piestātnē Demeraras upes pretējā krastā, un mēs nesteidzīgi sākām izkraut bagāžu, mezdami to pāri reliņam tieši rokās Aivenam, kurš stāvēja malā. Kad pēdējais sainis bija no­mests un mēs atradāmies lejā pie mūsu biedra, kāds no­žēlojama izskata vīrelis atdalījās no mucas, uz kuras bija dirnējis, un slāja mums pretī.

Vai jums jātiek uz Parikas vilcienu? — dīkdienis ap­jautājās.

Es atbildēju, ka tieši tas ir mūsu nolūks, ja vien radī­sies kāda iespēja nogādāt uz staciju mūsu bagāžu.

Tad jums vajag pasteigties… vilcienam bija jāat­iet pirms desmit minūtēm, — viņš sacīja ar tādu kā ļaunu prieku.

Dievs žēlīgais! — es panikā iesaucos. — Cik tālu ir līdz stacijai?

Būs kāda pusjūdze, — dīkdienis atteica. — Rau­dzīšu jums sadabūt rateļus, — viņš vēl piebilda un tūlīt nozuda.

Kas notiks, Aiven, ja mēs nokavēsim vilcienu? Vai ir vēl kāds, kas iet vēlāk?

Nē, ser. Ja mēs nokavējam, jāgaida līdz rītam.

Ko, vai mums jāgaida šeit? — iejaucās Bobs, lūko­damies uz dubļaino krastmalu un pāris pussagruvušajām nojumēm tās tuvumā. — Kur tad mēs gulēsim?

Pirms Aivens paguva kaut ko paskaidrot, atgriezās svešais dīkdienis; viņš gāzelēdamies skrēja šurp, vilk­dams aiz sevis aizvēsturiska izskata ratus.

Jums jāpasteidzas, — vīrelis aizelsies sacīja. — Es dzirdu, vilciens pašreiz atiet.

Kamēr mēs steigā metām ratos mantas, tālumā bija dzirdams, ka lokomotīve šņākdama un tusnīdama ma­nevrē. Mēs skrējām uz trokšņa pusi, un aiz mums gra­bēdami ripoja rati, kurus elsdams pūzdams stūma Aivens ar dīkdieni.

Mirkdami sviedros, bez elpas iedrāzāmies stacijā, kur, slaistīdamies uz perona, mūs ar interesi aplūkoja dažda­žādi ļaudis. Sakarsušus, izspūrušus un nosvīdušus viņi mūs sveica ar izsmejošiem svilpieniem, kas pārvērtās īstās gavilēs, kad ratiņi aizķērās aiz akmens un lielākā daļa mantu izbira zemē. Ar pārcilvēcisku piepūli mēs beidzot iesviedām pēdējo kasti vagonā, vilciens jau bija sācis kus­tēties, un es vēl tikai paguvu izliekties pa logu, lai pa­mestu sauju Sīknaudas mūsu vedējam, kurš izmisīgi skrēja līdzās vilcienam, lūdzoši pastiepis mums pretī rokas.

Mazā lokomotīvīte, vilkdama sev līdzi apdauzītu vago- niņu rindu, dūšīgi ripoja uz priekšu starp slapjiem rīsa laukiem un meža skupsnām, brīžam sasniedzot visai bīs­tamu ātrumu — ap divdesmit jūdžu stundā. Apkārtējā ainava bija sulīgi zaļa un svaiga, it kā nupat mums par prieku uzposta un nomazgāta. Visur, kur vien skaties, putni: spodri balti gārņi svinīgi soļoja pa īso, maigi zaļo rīsa zelmeni; no apūdeņošanas kanāliem, ko izraiboja ūdensrozes, vilcienam tuvojoties, cēlās gaisā jakāni, ap­žilbinot mums acis ar gundegu dzelteno spārnu lāsmo- jumu; zilajās debesīs gliemežu lijas izzīmēja savas lielis­kās arabeskas, un .krūmos bez mitas spurdza desmitiem sarkankrūšu pļavvālodžu, kuru koši sarkanās krūtis spil­gtajā zaļumā zibsnīja kā uguntiņas.

Ainava likās pārpildīta ar putniem — vienā acu uzme­tienā jūs ieraugāt gārņus un to vizuļojošos atspulgus ūdenī, garpirkstainos jakānus, kuri tipina pa ūdensrožu lapām, purva putnu dzeltenās, kustīgās galvas starp do­ņiem. Man sāpēja acis, veroties te uz krāsainu laukumiņu, te uz žilbinošu plīvu niedrēs, te uz ašu lidojumu pāri lau­kiem.

Bobs mierīgi snauda vagona stūrī, bet Aivens bija no­zudis konduktora nodalījumā, un es viens vēroju visu šo ornitoloģisko greznību. Drīz sacēlās svaigs vējiņš, kanālu ūdeņi zaudēja spožumu, kupejā ieplūda dūmi, ko tik lepni bija izpūtusi mazā lokomotīvīte. Gribot negribot vajadzēja aizvērt logu, tas bija briesmīgi netīrs, it kā nekad nebūtu mazgāts. Līdz ar to man bija laupīta iespēja vērot dabas ainavas un es, sekojot Boba piemēram, laidos snaudā.

Ar skaļu rīboņu vilciens iebrauca Parikā, mēs pamo­dāmies un, stīvi nosēdējušies, izgājām uz perona. Tur mūs gaidīja tropos neparasts atklājums: upes piestātnē stāvēja tvaikonis, un, skaļi, trauksmaini svelpdams, tas gatavo­jās atiet precizi pēc saraksta. Mēs steidzāmies ātrāk no­kļūt uz klāja un tur piekusuši, bet laimīgi atlaidāmies Aivena sagādātajos atpūtas krēslos. Mašīnas sāka klau­dzēt, kuģis iedrebējās un atgāja no krasta. Parika palika aiz muguras; braucām pa Esekibo upes tumšajiem ūde­ņiem, līkumodami starp daudzām zaļām saliņām. Mēs snauduļojām atpūtas krēslos, ēdām banānus un apbrīno­jām saliņu mežonīgo skaistumu.

Tad mazajā saloniņā mums tika pasniegts lenčs, mēs sātīgi paēdām un atkal atpūtas krēslos zvilnējām saulē.

Es tikko biju iegrimis snaudā, kad mani kāds rupji uz­rāva no miega. Tas bija Bobs, kurš raustīja mani aiz rokas.

Džerij, mosties, ātri,,, lu palaidīsi garām brīnišķīgu skatu!

Tvaikonis, droši vien apbraukdams kādu sēkli, bija pie­virzījies pavisam tuvu pie krasta, tā ka no biezā pameža mūs atdalīja tikai kādas piecpadsmit pēdas ūdens. Samie­gojies es lūkojos uz kokiem.

Es neko neredzu. Kas tur ir?

Tur, uz tā zara .., tagad tas kustas, vai redzi?

Piepeši es to ieraudzīju. Spožajā saulē starp lapām

sēdēja pasakains radījums. Milzum liela ķirzaka, kuras zvīņainais ķermenis laistījās visās nefrīta, smaragda un zāles zaļuma nokrāsās, varenā, punainā galva bija in- krustēta ar lielām zvīņām, zem zoda vīdēja prāva, kro- kota pakakle, ķirzaka, iecirtuši līkos nagus kokā, bezrū­pīgi gulēja uz zara, šūpodama virs ūdens pletnei līdzīgo asti. Kamēr mēs viņā nolūkojāmies, rāpulis pagrieza kro­kām un puniem rotāto galvu un mierīgi barojās ar jauna­jām lapiņām un dzinumiem. Es gandrīz nespēju ticēt sa­vām acīm, un man radās šaubas, vai šis dzīvnieks patie­šām pieder pie tās pašas sugas kā tie neinteresantie, allaž miegainie, pelēcīgie radījumi, kurus zooloģiskajos dārzos dovē par iguānām. Kad mēs atradāmies tieši iepretī ķir- •/il ii, tā pacēla galvu — mazajās, zeltpunktotajās acīs vnlcja augstprātīgs skatiens. Ķirzaka lūkojās uz mums, II ka 'r.iiiādnma laiku, lai ātrāk sagaidītu savu Gvajānas Svi lo Džonl/.u un uzsāktu ar to cīņu. Mēs skatījāmies kā apburti, nllaliiiiis, kas mūs šķīra no ķirzakas, kļuva ar­vien lielāks, līdz beidzot iguānas za]ais ķermenis saplūda ar lapām.