DŽERALDS DARELS: TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

Vakars bija silts, visapkārt čirkstēja circeņi. No tuvējā krūma viņiem pievienojās kokuvarde, izgrūzdama paklusu, pieklājīgu kvarkstienu sēriju, un tūlīt aprima, it kā kair- nēdamās par saviem paradumiem. Bet drīz viņai atsau­cās kāda ciitsmāsa, un pirmā varde tai kautrīgi atbildēja. Tajā brīdī, kad mēs spriedām, vai būtu vērts noķert kādu no šiem uzbāzīgajiem abiniekiem, uz ceļa parādījās ļaužu pulciņš ar laternām. Iepretī mūsu mājiņai gājēji nogrie­zās no ceļa un, basās kājas šļūkādami, nāca pāri mazajam tiltiņam. Pie kāpnēm viņi apstājās; es pazinu dažus in­diešu medniekus, ar kuriem viņvakar biju sarunājies.

Labvakar, šef, — viņi korī sveicināja. — Atnesām jums dzīvniekus.

Mēs iegājām mazajā dzīvojamā istabā; mednieki drūz­mējās aiz mums, piepildīdami niecīgo telpu un nosprosto­dami visas durvis un logu. Viņu sejās, kas lampas gaismā laistījās bronzas krāsā, bija lasāma nepacietība ātrāk pa­rādīt iegūto medījumu. Pirmais vīrs izspiedās priekšā un nolika uz galda savu nešļavu — vecu miltu maisu, pilnu ar kaut kādiem radījumiem, kuri raustījās un locījās.

Tās ir ķirzakas, šef, — viņš smaidīdams sacīja.

Es atsēju maisa galu, un tajā pašā mirklī kāda ameiva,

pabāzusi ārā galvu, iekodās manā īkšķī. Visa māja no­drebēja no mednieku smiekliem. Grūzdams jauko rāpuli atpakaļ maisā, es ieraudzīju, ka tajā ir vēl daudz tādu pašu ķirzaku,

Še, ņem, — es sacīju Bobam, nododams viņam maisu, — tev šie radījumi patīk, tāpēc saskaiti tos.

Kamēr mēs ar Aivenu kaulējāmies ar pārdevēju, Bobs un viens no medniekiem cītīgi skaitīja ķirzakas. Divas viņiem izspruka no rokām' un cauri brūno kāju mežam joņoja apkārt galdam, taču drīz vien tika atkal saķertas.

Nākamais piedāvājums bija kāds apdilis nedroša iz­skata grozs, kurā gulēja divas piķa melnas čūskas, katra ap četras pēdas gara. Pats astes gals, collas sešas, šīm čūskām bija koši dzeltens. Bobs, acīmredzot atcerējies anakondu, aplūkoja rāpuļus ar lielu nepatiku. Aivens ap­galvoja, ka šīs čūskas esot pilnīgi nekaitīgas un vietējie iedzīvotāji tās saucot par dzeltenastērn. Piesardzīgi mēs abas pārvietojām no groza izturīgā maisā, un mums lai­mējās izvairīties 110 kodieniem. Tas bija liels sasniegums, jo abi rāpuļi mežonīgi metās virsū it visam, ko vien ierau­dzīja. Pēc dzeltenastērn uz mūsu galda tika noliktas čet­ras milzum lielas iguānas. Rāpuļiem kājas sāpīgi un ne­žēlīgi ar aukiu bija sasietas kopā uz muguras. Es biju spiests medniekiem paskaidrot: tas ir ērtākais veids, kā iguānas nogādāt uz tirgu, bet es tomēr nevēlos, ka tā tiek sasaistīti dzīvnieki, kurus pienes man. Lielajām ķirzakām, par laimi, nekas nebija noticis, droši vien tās bijušas sa­sietas pavisam īsu laiku»

Tad sekoja visa vakara «nagla». Mūsu priekšā tika no­likta liela koka kaste; es ielūkojos tajā pa latiņu starpu un ieraudzīju, ka tā ir pilna ar burvīgiem maziem pērti- ķīšiem. Tie bija maigi, glezni radījumi, viscaur klāti ar zaļganu vilnu, izņemot gīmīša dzelteno apmali un lielās, baltās ausis. Purniņš pērtiķīšiem bija melns, acis. gaišas, dzintardzeltenas. Daudzie sīkie ģīralši, kas lūkojās aug­šup man pretī,, atgādināja atraitnīšu dobi. Galva šiem jaukajiem radījumiem bija pavisam neparasta — tāda kā izliekta, olveidīga — un likās daudz par lielu salīdzinā­jumā ar mazo ķermenīti. Pērtiķīši bija cits citam pieķēru­šies un skaļi, griezīgi tērgāja.

Kas tie par pērtiķīšiem? — ievaicājās Bobs, kuram sīkie radījumi bija ļoti iepatikusies.

Tie ir vāverpērtiķi, bet es nezinu, kā viņus sauc vie­tējie iedzīvotāji.

Sakivinkiji, šef, — mednieki korī atsaucās.

Jāatzīst, ka šis vārds burvīgajiem zvēriņiem lieliski pie­stāvēja un tā skanējums mazliet atgādināja pērtiķīšu spie­dzīgo pļāpāšanu. Kastē bija pavisam pieci pabailīgi saki­vinkiji, un šis sprosts tiem daudz par mazu.

Norēķinājies ar medniekiem, ķēros pie darba un paga­tavoju lielāku būri; pēc tam es pārvietoju pērtiķīšus jaunajā miteklī un ienesu dzīvnieku istabā.

Katbertam pa to laiku bija lieliski paveicies. Tā kā mūsu istaba bija bāztin piebāzta ar dažādas krāsas kājām, vi­ņam bija vislabākās iespējas pierādīt savu mīlestību uz cilvēkiem, pavāļojoties gandrīz vai uz visu mednieku ba­sajām kājām.

Piepeši es atjēdzos, ka ir ļoti vēls un Katbertam jau sen vajadzētu gulēt, tāpēc ievietoju viņu dzīvnieku istabā un aizvēru durvis. Tikko bijām nodzēsuši gaismu un uz: manīgi rausāmies iekšā guļamtīklos, mūs iztrūcināja briesmīgs troksnis: skaļi kliegdams, rājās Katberts, grie­zīgi spiedza sakivinkiji. Es iededzināju lampu un steidzos skatīties, kas noticis.

Katberts sēdēja uz grīdas gaužām neapmierināts un dusmīgi pītināja. Acīmredzot viņš bija nolēmis pārnak­šņot uz sakivinkiju būra un uzlaidies uz tā. Diemžēl putns nebija pamanījis, ka viņa aste nokarājas režģa priekšā. Mēnessgaismā pērtiķīši to bija ieraudzījuši, un aste viņus acīmredzot bija ieinteresējusi, tāpēc' viņi izbāza rociņas cauri režģa stieplēm, lai to izpētītu. Kaut gan sakivinkiji ir mazi, trausli radījumi, upuri viņi spēj sagrābt kā spī­lēs; un tā Katberts, juzdams, ka tiek satverta viņa aste, šāvās kā raķete uz griestiem, atstādams sakivinkiju rokās divas pašas lielākās astes spalvas. Kā prazdams es cen­tos viņu nomierināt, atradu viņam jaunu nakšņošanas vietu un drošības dēļ viņu piesēju, lai putns atkal neno­nāktu sakivinkiju tuvumā. Pagāja ilgs laiks, iekams pēr­tiķīši savās vīterojošās balstiņās mitējās apspriest šo no­tikumu un Katberts, beidzis pītināt, nolikās gulēt. Pēc tam viņš vairs nekad nerādījās sakivinkiju tuvumā.

Mēs devāmies uz ezeru pirmajā blāvajā rītausmas svī­dumā. Putni, kas bija nakšņojuši kokos ap mūsu būdu, tikko modās un, paklusu čivinādami, sveica jauno dienu. Kad uzlēca saule, mēs jau bijām nogājuši vairākas jūdzes pa šauru, līkumotu taciņu, kas veda cauri zajlēm risa laukiem, gar rāmiem apūdeņošanas kanāliem. Zeltainajā rīta gaismā it visur bija redzami putni: uz kokiem un krū­miem mums visapkārt mirgoja kustīga, žilbinoši koša, daudzkrāsaina mozaīka. Gar tīrumu malām mazajos, nī­kulīgajos kociņos spurdza desmitiem zilo tangaru, tie lē­kāja no zara uz zaru un, spalgi sasaukdamies, medīja kukaiņus. Sie putni bija zvirbuļa lielumā, klāti ar vislie­gākā debesu ziluma spalvām, vienīgi spārni bija tumšzili. Kādā kokā es ieraudzīju trīs tangarus kopā ar pieciem dzeltengalvas trupiāliem — maziem piķa melniem putni­ņiem ar pieneņdzeltenu galvu. Mani pārsteidza lieliskā krāsu saskaņa abām putnu sugām, kuras še barojās vien­kopus. Starp maigi zaļajiem rīsa dzinumiem bija ļoti daudz sarkankrūšu pļavvālodžu — mežastrazdiem līdzīgu putnu — ar žilbinoši sārtām krūtīm. Mums tuvojoties, tie šāvās augšup kā sarkanas, ugunīgas raķetes.

Visvairāk es brīnījos par to, ka Gvajānā tik daudziem putniem ir spilgts, acīs krītošs spalvu tērps. Anglijā, ieraugot zaļo dzilnu priekšpilsētas zālienā, jums šis putns liksies tik krāšņs, it kā no tropiem atlidojis, bet pavasarī ozolu mežā šī pati dzilna kļūst nemanāma, jo viņas spil­gtais apspalvojums lieliski saplūst ar lapu zaļumu. Raibs, krāsains papagailis izskatās košs zooloģiskā dārza būrī, turpretim tropu mežā to pat būs grūti ieraudzīt. To pašu varētu teikt par putniem visā pasaulē, bet Gvajānā dau­dzas putnu sugas acīmredzot neko nezina par aizsargkrā- sas priekšrocībām. Zilie tangari uz lapu zaļā fona bija nomaskēti apmēram tāpat kā britu nacionālais karogs sniegotā laukā; sarkankrūšu, pļavvālodzes zibināja sārtās krūtis kā mazi prožektori un it kā lūgtin lūdzās, lai viņas ievēro; dzeltengalvas trupiāli ar koši dzelteno un melno apspalvojumu spilgti iezīmējās zaļajā zālē. Visi šie putni, kas cītīgi barojās sulīgā, labi pārredzamā zaļumā, bija vilinošs mērķis piekūniem jūdzēm tālu visā apkārtnē. Ilgu laiku es lauzīju galvu, pūlēdamies saprast, kāpēc Gvajā- nas putni ir tik nepiesardzīgi, tomēr apmierinošu izskaid­rojumu neatradu.