DŽERALDS DARELS: TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

Sulīgi zaļais iekultivētais līdzenums palika aiz mugu­ras, un piepeši mēs atradāmies brīnumainā apvidū. Nelie­lās grupiņās te auga vāri, vis_caur sūnām klāti kociņi, ap kuru stumbriem pletās apputējuši retas zāles un zemu brikšņu paklājiņi. Starp šīm mazajām oāzitēm stiepās plašs, neauglīgs smiltājs, vizuļojoši balts, līdzīgs apsni- gušam laukam. Baltās, ļoti smalkās smiltis saturēja mil­joniem sīku vizlas graudiņu, .kuros kā dimantos mirgo­dama plaiksnījās rīta saule. Pirms mēs sasniedzām šo sa­vādo, balto tuksnesi, Kordai jau bija pamanījies novilkt zābakus, un tagad es sapratu, kāpēc; ar basajām pēdām kā ar slēpēm viņš veikli slīdēja pāri zvīļojošajām smiltīm, kamēr Bobs, Aivens urt es klumpačojām nopakaļus, grim­dami līdz potītēm dziļi smiltīs un piebērdami ar tām pil­nus zābakus. Šādas smilšu salas jeb maurijas, kā tās dēvē vietējie iedzīvotāji, Gvajānā sastopamas daudzās vietās. Tās ir sena jūras dibena atliekas — jūras, kura kādreiz applūdināja visu šo zemi. Maurijas var interesēt botāniķus, jo tie krūmi un zālaugi, kas tajās aug, ir vai nu raksturīgi vienīgi šādam apvidum un nekur citur Gva­jānā nav sastopami, vai arī tie uzlūkojami par mitro mežu floras īpatnējām variācijām, kuras piemērojušās dzīvei neauglīgās, sausās smiltis. Uz dažu mazo, nīkulīgo ko­ciņu stumbriem kupli zēla un plauka orhidejas, kuru rozā ziedu vītnes kā puķu ūdenskritumi šāvās ārā nojjoka mi­zas, šie greznie, ziediem rotātie koki nepavisam neiederē­jās tuksnesīgajā apkārtnē. Citus kokus greznoja pelēkas, no dubļiem salipinātas termītu ligzdas, un no vienas šā­das ligzdas, mums tuvojoties, izlaidās mazītiņu raibpa- pagaiļu pārītis un, spiedzīgi ķērkdams, aizspurdza starp koku zariem. Tomēr mauriju galvenās iemītnieces bija lielas ameivas, kas tur bija sastopamas ik uz soļa un acīmredzot bija ļoti iecienījušas šo smiltāju, uz kura spilgti izcēlās viņu raibais krāsojums. Šejienes ameivas bija drošākas par tām, kuras bijām atraduši pie Edven­čeras, jo mauriju iemītnieces pielaida mūs sev tuvu klāt un tikai tad lēnām lavījās projām. Es biju nesaprašanā, kā tik daudzas rijīgas ameivas retajā zālē un nīkulīgajā krūmājā atrod pietiekami daudz kukaiņu barībai, turklāt jāsaka, ka šie rāpuļi izskatījās brangi un labi paēduši.

Gvajānas smiltāji var piesaistīt gan botāniķus, gan zoo­logus, bet šķērsot tos steidzīgā gaitā ir loti nogurdinoši. I'ec tam kad mums aiz muguras jau bija divas jūdzes smiltāja, mūsu sākotnējā interese par maurijām bija ievē­rojami noplakusi. Man bija neciešami karsti, no vizuļojošā baltuma sāpēja acis. Bobam un Aivenam laikam neklā­jās labāk, bet Kordai, kā par spīti, izskatījās tikpat svaigs kā pārgājiena sākumā. Visi trīs mēs vilkāmies viņam no­pakaļus, drūmiem, naidīgiem skatieniem durstīdami viņa muguru.

Smiltājs izbeidzās tikpat pēkšņi, kā bija iesācies, un mēs atradāmies bieza meža spirdzinošajā ēnā pie plata, sekla kanāla. Kordai gribēja turpināt ceļu, bet mēs visi trīs bijām pret to un nolikāmies pavēnī atpūsties. Kamēr mēs klusu, mierīgi gulējām, zaru biezoknī virs mums ielidoja bars sīku putniņu; satraukti čiepstēdami, tie šau­dījās no zara uz zaru. Mazi, apaļīgi radījumi ar glītu kupolveidīgu galviņu un lielām, tumšām acīm. Ķermeņa virspuse šiem putniņiem bija tumši zila, saulē tā izskatī­jās gandrīz melna, apakšpuse spilgti oranždzēltena. Viņi lēkāja un spurdza caur lapām, nepārtraukti- sarunādamies dzidrās, satrauktās balsīs, un reizumis nostiepa galviņas uz leju, lai mūs aizdomīgi aplūkotu. Rādīdams uz put­niem, es piebikstīju Bobam.

Kas tie tādi? Varētu domāt, ka šie radījumi atlido­juši no Volta Disneja zemes. Tanagra violacea, — es skalā balsī paskaidroju.

Kas?

Tanagra violacea. Tāds ir viņu nosaukums.

Bobs mani cieši uzlūkoja, lai pārliecinātos, vai es ne­jokoju.

Nesaprotu, kāpēc jūs, zoologi, dodat dzīvniekiem tik briesmīgus nosaukumus, — viņš beidzot sacīja.

5ajā gadījumā nosaukums patiešām nav piemē­rots, — es atzinu un piecēlos sēdus.

Tanagra violacea, beidzot pārliecinājušies, ka mēs ne­esam pameža daļa, satraukti cēlās spārnos un čiepstē­dami lidoja projām.

Kordai centās mums iegalvot, ka līdz ezeram vairs nav tālu un ings tur nonāksim pēc stundas gājiena. Bobs,_to dzirdēdams, iegāja brikšņos, lai nogrieztu pamatīgu nūju gadījumam, ja atkal nāktos šķērsot kādu smiltāju. Iedams viņš lietpratīgi vēzēja nūju uz visām pusēm, līdz tā aiz­mugurē trāpīja pa kādu krūmu, no kurienes starp lapām tūlīt atskanēja spiedzīgs brēciens, kas mūs pamudināja steidzīgi rīkoties. Kordai un Aivens tuvojās krūmam no sāniem, Bobs un es devāmies frontālā uzbrukumā. Mēs pašķīrām lapas un lūkojāmies starp zāļu stiebriem, bet nekā neredzējām.

Ieraud-zīju! — Bobs piepeši iesaucās.

Kur? Kas tas ir?

Bobs pavērās starp lapām.

Žurka, —- ar neslēptu nepatiku viņš beidzot sacīja.

Kas tā par žurku? — es iejautājos, un man radās noteiktas aizdomas.

Ak, nieki, parasta žurkai

Gribu tomēr redzēt, — es sacīju un nostājos viņam līdzās. Pašķirstījis zarus, Ieraudzīju zem lapām lielu, rūs- ganbrūnu žurku ar bālganu krēmkrāsas vēderu. Žurka vēlreiz nelabi iebrēcās un metās projām pa zāli.

Bob, uzmanies! — es iesaucos kā neprātīgs. — Tā ir adatžurka. Viņa skrien taisni pie tevis! Dieva dēļ, ķer viņu rokā!

Es biju neparasti satraukts, jo ļoti vēlējos iegūt dzīvu adatžurku. Līdz šim es tās pazinu vienīgi pēc izbāzeņiem, ko biju aplūkojis dažādos muzejos. Cerēdams sagūstīt šo reto grauzēju, biju to sīki un smalki aprakstījis katram Gvajānā sastaptajam medniekam, bet neviens tādu žurku nepazina, un es jau biju samierinājies ar domu, ka būs jāaizbrauc no šīs zemes, tā arī neredzējušam adatžurku. Bet te piepeši īsta, dzīva adatžurka skrien pa zāli virzienā uz Boba kājām. Bobs apjucis tikai noprasīja: «Adat­žurka?» — un tūlīt pašaizliedzīgi metās garšļaukus zemē virs bēgošā dzīvnieka.

Negulies virsū! — es satraukti lūdzos. — Tu vari viņu nospiest.

Kā citādi lai es to noķeru? — Bobs aizkaitināts jau­tāja. — Žurka ir zem manis, nāc un paņem to.

Bobs gulēja krūmos uz mutes un īdzīgā balsī ziņoja par žurkas pārvietošanos, kamēr mēs, pārējie, viņu aplen­cām no visām pusēm ar tīkliem un maisiem.

Žurka lien lejā uz manu kāju… nē, nāk atpakaļ. Tagad apstājas man zem krūtīm. Pasteidzieties, rīkojie­ties ātrāk! Es nevaru še gulēt visu dienu. Varbūt šis ne­lietīgais dzīvnieks arī kož?

Kā viņš var tev iekost, ja tu esi uzgāzies viņam virsū, — es atbildēju, iztēlē skatīdams savu pirmo adat­žurku, saspiestu pavisam plakanu, it kā tai būtu pārvēlies pāri tvaika veltnis.

Boba sejā parādījās neizpratne.

Man liekas, te ir veselas divas žurkas! Varu apzvē­rēt: nupat žurka bija man zem krūtīm, bet tagad es to jūtu lejāk, pie kājas.

Iedomas, — es sacīju, noliekdamies pie viņa. — Zem kuras kājas tā tagad ir?

Zem kreisās.

Piesardzīgi pabāzu roku zem Boba augšstilba, un man izdevās uztaustīt žurkas silto, pūkaino ķermeni. Ļoti uz­manīgi, lai netiktu sakosts, es aptvēru to abām rokām un izvilku ārā. Žurka slābi gulēja manā plaukstā, nemaz ne­mēģinādama pretoties; vienubrīd iedomājos, ka dzīvnieks ir ievainots. Rūpīgi to apskatīju un, neko neatradis, god­bijīgi ievietoju audekla maisā. Pagriezies pārsteigts re­dzēju, ka Bobs vēl arvien gu] krūmos pie zemes,