DŽERALDS DARELS - TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

Kordai apjautājās, vai mēs arī tagad gribētu braukt pāri ezeram, lai satiktos ar šiem nedaudzajiem indiāņiem. Mēs, protams, gribējām un iekāpām caurajā, nedrošajā laivā. Rāmi un līdzeni tā slīdēja pāri ezeram. Kad tuvo­jāmies pretējam krastam, pārblīvētā laiva bija iegrimusi tik dziļi, ka pāri malām tajā lielos daudzumos sāka ieplūst ūdens. Jauneklis uzmanīgi ievadīja to niedrēs, un tā iestrēga mīkstajās dūņās kā ar ūdeni pievilgusi banāna miza; tad mēs gājām cauri mežam, klusu kā tauriņi laVie- rēdami starp kokiem. Pēc neilga laika mūsu priekšā pa­rādījās neliels izcirtums, un mēs ieraudzījām lielu, pama­tīgi būvētu 'bambusa būdu. Vairāki suņi, satraukti vaukšķēdami, izskrēja mums pretī, bet jauneklis tos" tūlīt apklusināja. Būdas priekšā zemē sēdēja vecāks indiānis, droši vien ģimenes galva. Viņa sieva un meita, gadus sešpadsmit veca, lupināja no sēnalām zeltainus graudus. Pulciņš mazāku bērnu rotaļājās izcirtumā starp kluksto- šām vistām. Visi nāca ar mums sasveicināties, sniedza roku, tomēr mūsu klātbūtnē it kā kautrējās un jutās ne­veikli; kaut arī viņi smaidīja un labprāt atbildēja uz mūsu jautājumiem, bija skaidri nomanāms, ka viņi mums sevišķi neuzticas.

Ja atceramies Dienvidamerikas indiāņu vēsturi, sākot ar izsmalcinātajām kristiešu ļaundarībām, kādas pastrā­dāja spānieši, un beidzot ar mūsu laiku, kad indiāņiem - tika atņemta viņu dzimtene un viņi paši iedzīti rezervā­tos, lai tiktu pasargāti no civilizācijas svētīgās ietekmes, kas viņiem atnesusi vislielāko postu, — ja atceramies visu to, tad patiesi jābrīnās, ka indiāņi vispār ir ar mieru ielaisties jebkādos kontaktos ar mums. Varbūt viņiem va­jadzētu rīkoties tāpat kā Mato Groso indiāņiem, kuri sveic baltos cilvēkus ar trāpīgu saindētu bultu krusu. Sāda rīcība, protams, ir noziedzīga, bet tai ir savs attais­nojums.

Ģimenes tēvs apsolīja papūlēties sadabūt mums vaja- - dzīgos dzīvniekus, un atvadīdamies mēs vēlreiz sniedzām visiem roku, pēc tam jauneklis veda mūs atpakaļ pāri ezeram. Viņš mums uzsmaidīja, kad bijām izkāpuši krastā, t'ad strauji apgrieza laivu un īrās projām; aiz tās uz gludā ūdens palika tumšu vilnīšu virma.

Atpakaļceļš uz Edvenčeru mūs ļoti nogurdināja, jo, gri­bēdami tikt mājās pirms tumsas, mēs ļoti steidzāmies.

Mazākais no abiem smiltājiem tagad likās izaudzis lie-. laks, kopš bijām to šķērsojuši pirmoreiz, ari smiltis bija kļuvušas it kā vēl mīkstākas un irdenākas, un mums kļuva aizvien grūtāk cilāt nogurušās kājas. Beidzot mēs atkal atradāmies meža malā; palūkojušies atpakaļ, ierau­dzījām smiltāju zvīļojam norietošās saules staros kā ap­sarmojušu spoguli. Jau grasljāmies ieiet mežā, kad Kor­dai ar paceltu roku mūs apturēja, rādīdams uz kokiem, pēdas trīsdesmit atstatu. Es paraudzījos uz to pusi, un man atklājās neaizmirstams skats, — kaut kas tik.brīnum skaists, ka es jutos kā apburts.

Manā priekšā atradās it kā nevis tropu mežs, drīzāk neliela Anglijas mežaine. Koki bija ne sevišķi augsti,, ar slaidiem, sudrabotiem stumbriem un spīdīgām, sulīgi za­ļām lapām. Starp tiem auga biezi, zemi krūmi, kas, tāpat kā koku lapas, vizmoja saulrieta zeltā. Augšējos zaros, spilgti izceldamies apkārtējā zaļumā, sēdēja pieci rudie bļauri. Tie bija lieli, drukni pērtiķi ar spēcīgu tvērējasti un skumju šokolādes krāsas purnu. Viņiem bija biezs, zī­daini mīkstas, gar.as vilnas kažoks, kura īsto krāsu pat grūti vārdiem attēlot. Viskošākais, krāšņākais vara un vīna sarkanuma sajaukums ar metālisku mirdzumu, kādu reti gadās redzēt, varbūt vienīgi dārgakmeņos, kā ari da­žām putnu sugām. Es vēl nekad nebiju skatījis tik krā­sainus pērtiķus un aiz pārsteiguma nespēju izteikt ne vārda.

Bļauru pulciņā bija viens ļoti liels tēviņš un četri ma­zāki pērtiķi, domājams, mātītes.

Vecais tēvainis izskatījās viskrāšņākais — viņš sēdēja pašos augstākajos zaros, saules apspīdēts, un viņa kažoks kvēloja kā uguns liesma. Ar melanholisku izteiksmi savā -pērtiķa fizionomijā viņš plūkāja svaigās lapas un bāza mutē. Diezgan saēdies, bara vadonis ar.roku un astes pa­līdzību pārmetās uz nākamo koku un nozuda starp lapām; viņam sekoja zeltaini mirdzoša mātīšu virtene.

Mūsu tālākais ceļš veda cauri ēnainiem mežiem un gar kanālu krastiem, kur kvarkstēja mazas vardītes, un te es sev nozvērējos katrā ziņā iegūt kādu no šiem lāsmojo- šiem/neticami krāšņajiem pērtiķiem, lai tas man maksātu ko maksādams.-

Dienvidamerikā mit kāda ļoti interesanta somaiņu dzimta, kurai dots nosaukums — oposumi. Interesanta tā ir galvenokārt tāpēc, ka oposumi ir vienīgie zināmie somainie dzīvnieki ārpus Austrālijas kontinenta. Tāpat kā ķenguri un citi Austrālijas somalņi, oposumi nēsā sa­vus jaundzimušos mazuļus ādas somā uz vēdera; tiesa gan, šādam bērnu transportēšanas veidam Dienvidameri­kas somaiņu vidū ir tendence izzust, jo vairumam turie­nes somaino dzīvnieku soma ir neliela un mazuļi tajā var tikt pārnēsāti vienīgi ļoti agrīnā vecumā, kamēr tie vēl ir pavisam maziņi un bezpalīdzīgi. Lielai daļai Dienvidame­rikas somaiņu soma jau ir pilnīgi izzudusi, to aizstāj vie­nīgi gareniskas krokas, kas nosedz mātes pupus. Siem dzīvniekiem izstrādājies jauns transportēšanas veids: māte nes mazuļus sev uz muguras, un viņas aste ir savijusies ar mazuļu astītēm.

Pēc ārējā izskata oposumi atgādina žurkas, lai gan tie var būt dažāda lieluma, sākot ar ļoti maziem — tādiem kā pele — un beidzot ar tik lieliem kā kaķis. Oposuinam ir garš žurkas deguns, dažām sugām arī gara, kaila žur­kas aste, tomēr atšķirība starp žurkas un oposuma asti kļūst acīm redzama, ja pavēro, kā oposums rāpjas kokā: viņa aste it kā dzīvo pati savu dzīvi — tā vijas un ritinās starp zariem un spēj pie tiem turēties tik cieši, ka vaja­dzības gadījumā dzīvnieks var palikt, savā astē karājo­ties.

Gvajānā dzīvo vairākas oposumu sugas, kuras vieno kopējs nosaukums — uvariji. Visbiežāk sastopams Ziemeļ­amerikas oposums, kuru Gvajānā neviens neieredz. Sis dzīvnieks lieliski piemērojas apkārtnei, gluži tāpat kā pe­lēkā žurka, un Džordžtaunas māju pagalmos tas jūtas tikpat labi kā dziļā mežā. Sis oposums labi iemācījies sa­vākt ēdiena paliekas, viņš izvanda ikvienu atkritumu spaini, un gadās pat, ka, barību meklēdams, zvēriņš ieiet dzīvo­jamās mājās. Tā kā Ziemeļamerikas oposums ir paprāvs, plēsīgs dzīvnieks, viņš nereti ielien vistu kūtīs un tur no­dara lielu postu; tieši šis paradums līdzējis viņam ieman­tot vietējo iedzīvotāju naidu. Džordžtaunā esmu saklau­sījies daudz stāstu par Ziemeļamerikas oposuma pretīga­jiem ieradumiem un viņa nelietīgajiem iebrukumiem vistu kūtīs, kur tas apēdot nevainīgus cālīšus, tomēr man ne­gribot jāatzīst, ka es izjūtu zināmu cieņu pret tādu dzīv­nieku, kas, nemitīgi vajāts, medīts un iznīcināts, spēj tur­pināt savu zagļa un laupītāja dzīvi pilsētā.

Pēc ierašanās Edvenčerā es tūlīt apjautājos vietējiem par Ziemeļamerikas oposumu, un, kad mednieki uzzināja, ka vēlos pirkt šos nicināmos dzīvniekus, viņi lūkojās manī tā, it kā es būtu sajucis prātā. Tieši tāda pati izteiksme parādītos angļu fermera sejā, ja kāds ārzemnieks piepeši sāktu izrādīt lielu interesi (un vēlēšanos pirkt) par pa­rastajām žurkām. Bet darījums paliek darījums, un, ja esmu tik dulns, ka maksāju labu naudu par uvariju (pado­mājiet tikai — uvariju!), tad jau viņi — mednieki neies noraidīt pašas debess sūtītu iespēju nopelnīt ar tādiem radījumiem, kas līdz šim tikuši uzskatīti par pilnīgi ne­derīgiem un pat kaitīgiem.