DŽERALDS DARELS: TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

Kā būtu, ja pamēģinātu peldēt pāri? — Bobs iemi­nējās. Es uzmanīgi novērtēju attālumu.

Būs kāda pusjūdze. Pārpeldēt varētu, tikai lēnām, bez steigas.

Esmu ar mieru mēģināt. Galu galā visu šo garo ceļa gabalu esam nogājuši tādēļ, lai sastaptos ajr indi­āņiem, un es neredzu iemesla, kāpēc mums būtu jāatgrie­žas mājās, viņus neapciemojušiem, — Bobs īdzīgi pa­skaidroja.

Labs ir, — es piekritu, — mēģināts nav pazaudēts.

Mēs nometām drēbes un kaili bridām ezerā.

Ko jūs gribat darīt, šef? — Kordai satraukts iesau­cās.

Peldēt pāri, — es nebēdīgi attraucu,

Te nav labi peldēt pāri, šef.

Kāpēc ne? — es apjautājos. — Jūs taču apgalvojāt, ka esat ezeru pārpeldējis daudz reižu.

Jums tas pārāk plats, šef, — Kordai lūkoja iebilst.

Kas par niekiem, mīļais draugsl Tā saucamais jūsu šefs ir ieguvis vairākas medaļas par to, ka pārpeldējis tādus ezerus, kuri līdzās šim liktos tik lieli kā Atlantijas okeāns.

Līdz ar to Kordai iebilde tika pārliecinoši atspēkota; viņam arī nebija īstas skaidrības, kas ir medaļa. Mēs bridām tālāk un, sasnieguši niedrāja malu, stāvējām līdz kaklam dziļi siltā, medus dzeltenā ūdenī. Uz brīdi apstā­jāmies un vērojām pretējo krastu, lai izvēlētos pašu tu­vāko punktu, kas mums jāsasniedz peldus, bet tad piepeši pamaniju, ka mēs abi ar Bobu neesam noņēmuši no gal­vas cepuri. Tas bija patiesi ērmīgs skats: Bobs, peldēdams brasā, enerģiski šļakstīdamies, šķēla ezera ūdeņus, un vi­ņam galvā bija eleganta zaļa platmale, turklāt vēl koķeti uzrauta virs vienas acs; gribot negribot es smējos kā kutināts.

Kas noticis? — ievaicājās Bobs.

Airēdamies ar kājām, es biju nostājies stāvus ūdeni un cīnījos pēc elpas.

Bezbailīgais pētnieks peld pāri ezeram ar cepuri galvā, — es sprauslādams beidzot izdabūju.

Bet arī tev ir cepure galvā.

Tam gadījumam, ja mēs viņā pusē sastopam kādu indiāņu sievišķi. Kā nekā7 sasveicinoties ar lēdiju, allaž jānoceļ cepure. Mēs esam vai neesam džentlmeņi, ko?

Apspriežot šo svarīgo jautājumu, aiz smiekliem bijām pavisam paguruši. Pagriezāmies uz muguras, lai mazli'et atpūstos, un piepeši izdzirdām kaut kādus plunkšķus, ūdens mūsu priekšā saviļņojās, zem tā virsmas bija ma­nāma kustība. No krasta atskanēja Aivena un Kordai balsis.

Griezieties atpakaļ, šef, tās ir dikti nelabas zivis, —

Kordai kliedza.

Man liekas, tur ir piraņas, ser, — savā apvaldītajā balsī brīdināja.Aivens.

Mēs ar Bobu saskatījāmies, tad pavērāmies uz šika­jiem vilnīšiem, kas mums aši tuvojās, pagriezāmies' un peldējām atpakaļ uz krastu tādā ātrumā, par kuru droši vien jebkurā peldbaseinā tiktu apbalvoti ar vairākām, medaļām.

Aizelsušies, pilēdami, arvien vēl nenoņēmuši smieklīgās galvassegas, mēs beidzot izkāpām krastā.

Vai tās bija piraņas? — es jautaju Aivenam, maz­liet atņēmis elpu.

Nezinu, ser, — viņš atbildēja, — bet riskēt būtu tīrais neprāts, ja musu aizdomas apstiprinātos.

—- Esmu ar tevi pilnīgi vienis pratis, — elsdams pūz­dams atsaucās Bobs.

Te nepieciešams paskaidrot, ka piraņa ir viena no vis­nepatīkamākajām saldūdens zivīm. Tā ir plakana, galīga zivs sudraba krāsā; piraņas uz priekšu izvirzītais apakš­žoklis, raugoties no sāniem, padara šo zivi stipri līdzīgu buldogam. Zivs mute apbruņota baismīgiem zobiem, kādi ir retums zivļu pasaulē. Šiem zobiem ir trīsstūra forma, un tie sakārtoti tā, ka, aizverot muti, zobi pieguļ cits pie cita tik cieši kā zobratā. Piraņas dzīvo baros gandrīz visās Dienvidamerikas kontinenta upēs, un par viņām ir liela interese. Viņas zem ūdens spēj saost asinis no lieliem at­tālumiem; sajutušas tikko manāmu asiņu dvaku, šīs zivis lieliem bariem neticamā ātrumā sarodas asiņainā noti­kuma vietā un ar briesmīgajiem zobiem sarauj upuri ga­balu gabalos. Cik ātri un pamatīgi piraņas saplosa uri aprij dzīvu radījumu vai tā nedzīvo ķermeni, parāda inte­resants eksperiments. Tika nogalināta kapibara, Dienvid­amerikas grauzējs, kas sasniedz liela pieauguša suņa ap­mērus, beigtā dzīvnieka ķermeni iekāra upē, kurā mu­džēja no piraņām. Kapibara svēra simt mārciņu, tomēr tās miesa tika saplosīta un norauta no kauliem piecdes­mit piecu sekunžu laikā. Skeleta apskate liecināja, ka da žas zivis savā mežonīgajā kārē pēc gaļas bija pārkodušas dzivnieka ribas.

Nav droši zināms, vai šajā ezerā dzīvo piraņas, bet man liekas, mēs rīkojāmies pareizi, nekavējoties atgriezda­mies krastā, jo, peldot starp izbadējušamies piraņām, mčs zaudētu jebkuru iespēju izvairīties no līdzīgām liktenīgām kļūdām turpmākajā dzīvē.

Kamēr Aivens un Kordai joprojām auroja pāri ezeram,' mēs ar Bobu, klaiņodami starp kokiem, no jauna pienā- cām pie- senā izcirtuma un kaili pastaigājāmies šurpu turpu, lai saulē āpžāvētas. Papētot tuvāk pussagruvušo būdu, pamanījām garu deii, kas gulēja zemē, tik tikko saredzams biezajā zālē. Ikviens, kas nodarbojas ar jeb­kura veida dzīvnieku vākšanu, zina, ka kolekcionāram jā- apvērš katrs baļķis, katrs dēlis, katrs akmens, kas gadās ceļā, jo tikai tā dažreiz izdodas atrast retu, ļoti vajadzīgu

dzīvnieku. Dažādu priekšmetu apvēršana kolekcionāram pēc kāda laika kļūst par paradumu, un tā, ieraudzījuši dēli, mēs ar Bobu tūlīt noliecāmies un apgriezām to ot­rādi. Zem dēļa mitrā bedrītē gulēja tieva, gara un, domā­jams, bīstama čūska. Tā kā mūsu vienīgais ietērps bija cepure un zābaki, čūskai varbūtējā cīņā bija zināmas priekšrocības, tomēr viņa tās nez kāpēc neizmantoja, bet palika guļot, mūs vērodama, kamēr mēs nekustīgi stāvē­jām un čukstus apspriedārnies, kā rāpuli sagūstīt.

Bikšu kabatā man ir auklas gabals, — Bobs cerīgi ierunājās.

Labs ir, es aizskriešu un atnesīšu. Tu pa to laiku uzmani čūsku.

Lēnām, piesardzīgi es kāpos atpakaļ, lai neiztraucētu rāpuli, un tad skriešus metos pie mūsu drēbju kaudzes. Sadabūjis meklēto, nogriezu nūju un pie tās piesēju auklu. Tās brīvajā galā izveidoju cilpu, tad drāzos atpakaļ pie Boba. Čūska nebija izkustējusies no vietas un mierīgi gulēja līdz tam brīdim, kad juta cilpu savelkamies ap kaklu. Nu tā saritinājās ciešā mezglā un dusmīgi šņāca. Tā bija Gvajānā bieži sastopama brūna, tieva kokučūska un, kā vēlāk noskaidrojās, ne visai indīga. Tas tomēr ne­mazināja mūsu vēlēšanos viņu sagūstīt, un, kad rāpulis bija iedabūts audekla maisā, jutāmies gandarīti. Kamēr mēs ar Bobu pārrunājām, ko nozīmē kailam sastapties ar- čūsku un kāda sajūta ir tad, ja tev mugurā ir drēbes, cauri mežam aizelsies atskrēja Aivens, lai paziņotu, ka nemitīgā aurēšana galu galā nesusi augļus: pāri ezeram pie mums brauc laiva.

Laivas priekšgals iegrima smiltīs starp doņiem turpat pie mūsu kājām, un tās īpašnieks iekāpa seklajā ūdenī. Tas bija gadus astoņpadsmit vecs indiāņu jauneklis no­valkātās biksēs. Maza auguma, plecīgs, ar zeltaini brūn­ganu ādu, kas saulē pieņēma vara nokrāsu. Viņam bija plats deguns, liela, glīti veidota mute, augstu izvietoti mongoliski vaigu kauli un lielas, tumšas, šķības acis. Mati — melni, smalki un mīksti, nevis piķa melni un spī­dīgi, ar zilganu ietonējumu kā indiešiem. Jauneklis kaut­rīgi smaidīja, kamēr viņa melnās, neizteiksmīgās acis mūs aši nopētīja no galvas līdz kājām. Kordai runāja ar in­diāni viņa dzimtajā valodā, un jauneklis atbildēja zemā, mazliet piesmakušā balsī. No viņu sarunas mēs uzzinā­jām, ka vairums otrpus, ezera dzīvojošo indiāņu atstājuši sākotnējo dzīvesvietu un pārcēlušies dažas jūdzes tālāk no krasta. Vienīgi jauneklis un viņa ģimene palikuši uz vietas.