DŽERALDS DARELS: TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

Kas tev noticis?

Pēc tam kad būsi diezgan izmielojis acis ap to radī­jumu, — viņš pacietīgi iesāka, — varbūt tev labpatiksies paņemt arī šo te, kas atrodas man zem krūtīm. Es bai­dos pakustēties, jo viņš var iekost.

Es sāku taustīt starp zālēm un, sev par lielu izbrīnu, patiešām atradu otru žurku Bobam zem krūtīm. Kad es to izvilku ārā, žurka skaļi, izmisīgi iespiedzās, bet tūlīt arī apklusa un palika ļengani guļot manā plaukstā — tā­pat kā iepriekšējā. Bobs piecēlās kājās, notrausa no drē­bēm gružus un pūstošās lapas.

Vai šīs žurkas ir tik ievērojamas? — viņš apjautā­jās. — Varbūt tās ir liels retums?

Nē, to es negribu apgalvot. Es par viņām ļoti inte­resējos — tas arī viss. Līdz šim nebiju redzējis nevienu dzīvu eksemplāru, — es paskaidroju, vēl arvien lūkoda­mies uz tikko sagūstīto dzīvnieku, kas gulēja manā plauk­stā.

Bobs dusmīgi pavērās manī.

Nu, zini, iznāk tā: es riskēju saslimt ar stinguma krampjiem, lai noķertu kādu žurku, kura pat nav nekāds retums, tikai tāpēc vien, ka tu par viņu interesējies.

Nu jā, bet, saproti, ir taču ļoti svarīgi iegūt tādu žurku, par kuru esi ieinteresējies. Bez tam, — es -turpi­nāju, — ne katrs kolekcionārs var palielīties, ka viņam izdevies noķert divas adatžurkas, uzguļoties tām virsū.

Vājš mierinājums, — vēsi noteica Bobs. — Es biju iedomājies, ka palīdzu sagūstīt sevišķi retu dzīvnieku, kādu vēl neviens nav dzīvu nogādājis zooloģiskajā dārzā.

Nekas tamlīdzīgs. Bet tu redzēsi, ka adatžurka pa­tiešām ir interesants radījums. Nāc paskaties!

Bobs negribīgi pienāca man klāt un tieši palūkojās uz žurku manā rokā. Tas bija tukls dzīvnieciņš ar garu, asu kažoku dzeltenbrūnā un šokolādes krāsā. Aste tam bija kā parastajai žurkai — resna un kaila, mazas austiņas, lielas, melnas, sapņainas acis un ļoti kuplas, baltas ūsas.

Es neredzu nekā interesanta, — sacīja Bobs. — Žurka kā jau žurka.

Paskaties uzmanīgi, — es uzstāju.

Ar rādītājpirkstu es paglaudīju žurku pret apmatojumu, un tūlīt bija redzams, ka tajā ir daudz garu, tumšu adatu. Aplūkojot tuvāk, izrādījās, ka tās ir plakanas, elastīgas, ne pārāk asas, mazliet līdzīgas dzeloņcūku adatām. Adatu nozīme nav skaidri zināma, jāšaubās, vai tās kalpo aiz­sardzībai, jo nav pietiekami asas, lai kaut kur iedurtos, turklāt tās viegli liecas. Vēlāk, eksperimentējot ar šim žurkām, es pārliecinājos, ka nekādos apstākļos adatas netika lietotas aizsardzībai vai uzbrukumam. Ļoti iespē­jams, ka tās kaut kādā veidā ir pakļautas dzīvnieka kon­trolei — varbūt viņš spēj tās izsliet, kā, piemēram, dze- loņcūka, bet manas adatžurkas to nekad netika darījušas.

Es pieļajnju, ka starp visiem grauzējiem adatžurkas ir paši lielākie filozofi, kuri nebrīvi uzņem stoiskā mierā. Viņas neskraidīja kā neprātīgas pa būri, kamēr es to tī­rīju, kā mēdz darīt citas tikko saķertas žurkas; mani dzīv­nieciņi rāmi tupēja būra stūrī un izklaidīgu skatienu mani vēroja. Kad es tās mēģināju padzīt tālāk, lai stūri iztī­rītu, žurkas negribīgi, lēnā gaitā pastaigājās pa būri, iz- grūzdamas sev raksturīgos brēcienus. Viņas ļoti kāri ēda anolisns, un es nesapratu, kāpēc viņām tik ļoti garšo igu­ānas gaļa. Vairums meža žurku pārtiek no siseņiem un vabolēm, un es neesmu redzējis nevienu sugu, kas ķertos kiāt kaut kam tik lielam kā iģuāna. Visdrīzāk to var iz­skaidrot ar dzīvi nebrīvē, jo grūti iedomāties, ka tāds smags, pagauss radījums kā adatžurka spētu skriet augšā lejā pa krūmiem, kur uzturas iguānas, lai noķertu šos veiklos, kustīgos rāpuļus.

Abas žurkas tika rūpīgi ievietotas audekla maisā, un mēs varējām turpināt ceļu. Šķērsojām vēl vienu smiltāju, bet tas bija neliels un vieglāk pārejams nekā iepriekšējais. Aiz smiltāja sākās mežs; mēs ienirām tajā un nokļuvām plašā klajumā. Tā kvadrātveidīgā forma lika domāt, ka klajumu radījis cilvēks. Droši vien te kādreiz bijuši ap­strādāti tīrumi, kas tagad apauguši ar leknu, sulīgu zāli, sētin nosētu puķēm; karstajā, nekustīgajā gaisā virs zie­diem lidinājās liels daudzums dienas tauriņu.

Pēdējās kultūraugu atliekas te bija daži panīkuši ba- nānkoki ar sīku, vārgulīgu augļu ķekariem, koki bija biezā kārtā nosegti ar vīteņaugiem, kas rāpās augšup pa stum­briem kā pa kāpnēm pretī saulei. Aiz banānkokiem biezos brikšņos, kas sniedzās logu augstumā, stāvēja pussagru- vusi palmu lapu būda, no kuras pa cauro, ieliekušos jumtu spraucās ārā trīs jauni kociņi. Te kādreiz bijis indiāņu ciemats, bet vēlāk, Kordai stāstīja, indiāņi pārcēlušies uz ezera, tālāko galu. Atstājuši aiz muguras pamesto plan­tāciju ar mitro, augsto zāli un mudžeklīgajiem brikšņiem, mēs no jauna atradāmies mežā. Šaura, dubļaina taciņa, kļūdama arvien slapjāka, apmeta spēju likumu, un mēs pienācām pie ezera.

Es vēl nekad nebiju redzējis tik lielu, nekustīgu un ne­dzīvu ūdens klaidu, uz kura pilnīgi gludās virsmas krast­malas koki atstarojās tik skaidri kā spogulī. Ne mazākā vēja pūsmiņa nesakustināja brūno ūdeni, neviena virs­pusē uzpeldējusi zivs neiezīmēja tajā tumšus apļus. Pla­šais niedrājs visgarām krastmalai, krastā augošie koki un pat divas mazas saliņas ezera vidū likās tukšas kā izmirušas. Visapkārt valdošais klusums bija tik dziļš, ka šķita gluži neticams. Nebija dzirdama pat visur pierastā klusā, it kā slāpētā kukaiņu zumēšana.

Kordai paskaidroja, ka mums nāksies pakliegt indiā­ņiem, lai tie atsūta pēc mums laivas; un tā, kamēr Bobs, Aivens un es atsēdāmies uzsmēķēt, viņš uzrotīja bikses, atsegdams tievas, līkas kājas, un brida seklajā ūdenī. Kordai vairākkārt nokremšļojās, tad izslējās kā tenors uz operas skatuves un laida vaļā griezīgu, asinis stindzinošu bļāvienu. Pat vienmēr savaldīgajam Aivenam pārbīlī iz­krita np rokām cigarete, dzirdot šādu baismīgu aurēšanu, kas tūkstoškārt atbalsojās niedrēs un rneža zaļajā lapotnē, līdz beidzot sāka skanēt it kā no akas dibena, kur tiek nokauts bars sivēnu. Es pētīju ar binokli pretējo krastu, bet tur nejauta nekādas dzīvības zīmes. Kordai uzrāva augstāk bikses, dziļi ievilka elpu un raidīja pāri ezeram vēl vienu šaušalīgu bļāvienu, kas radīja tādu pašu iespaidu. Kad ceturtais bļāviens bija atbalsojies ezera krastos un beidzot noklusis, Bobs sāka kļūt nemierīgs.

— Es patiešām vairs nespēju klausīties, kā tas vīrs izbļauj plaušas. Mēs varētu paiet kaut kur tālāk, lai mums būtu miers, un, kad viņš būs beidzis kliegt, viņš atnāks pie mums un pateiks.

Tā bija saprātīga doma, un mēs attālinājāmies no ezera, atgriezdamies mežā, kur biezā lapotne kaut cik apslāpēja Kordai griezīgo balsi; tur mēs apsēdāmies.

Veselu stundu Kordai nostāvēja ūdenī, ik pēc piecām minūtēm izgrūzdams pa bļāvienam, līdz beidzot aizsmaka un sāka spiedzīgi ķērkt; to mūsu nervi vairs nespēja iz­turēt.

Pat tad, ja tur patiešām ir indiāņi, — sacīja Bobs, — ļoti jāšaubās, vai viņi, dzirdēdami tādu brēkoņu, gribēs braukt šurp.

Iesim Kordai palīgā! — es ierosināju.

Kāpēc? — iejautājās Bobs, — Vai tev vēl par maz trokšņa?

Bet, ja mēs uzaurētu visi četri, tas izklausītos iespaidīgi,

Diezin vai tas ko līdzētu, bet pamēģināt var, Ja indiāņi nav sadzirdējuši Kordai spiedzīgos brēcienus, tad viņi droši vien pieder pie tādas cilts, kas ir kurli no dzim­šanas.

Mēs iznācām no meža pie Kordai un iebridām remde­najā ezera ūdenī. Pēc pirmā kopīgā bļāviena mums kļuva skaidrs, kāpēc Kordai bija kliedzis tik griezīgā falsetā, — šim ezeram piemita kaut kāda skaņas slāpējoša dīvainība, tāpēc parasts uzkliedziens virs tā nebija dzirdams. Vienīgi spalga, griezīga jodelēšana atbalsodamās varēja radīt vēlamo efektu. Tā mēs korī laidām vaļā tik šaušalīgus kaucienus, kādi varēja būt skanējuši vienīgi Dantes elles dziļumos. Viss gāja labi, ezers trīcēja atbalsīs, bet tad es nejauši pavēros Boba sejā, kamēr viņš gari, centīgi jode- lēja, un man uznāca tādi smiekli, ka vajadzēja apsēsties. Bobs man pievienojās, un mēs abi lūkojāmies uz gludo, mirdzošo ūdens plašumu.