DŽERALDS DARELS: TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

Pēc kāda laika aizgāju uz vienīgo Edvenčeras veikalu, lai nopirktu naglas, un atgriezies, sev par lielu pārstei­gumu, uz virtuves koka kāpnīšu augšējā pakāpiena ierau­dzīju Bobu saspringtu seju ar lielu zaru rokā. Sajā brīdī viņš man atgādināja .Horāciju1 pie tilta. Mājiņā Aivens kaut ko kliedza un runāja.

Kas tur notiek? — es jautri ievaicājos.

Bobs mani izmisīgi uzlūkoja.

Tava anakonda izbēgusi, — viņš paziņoja.

Izbēgusi? Kā viņa to varēja?

To es nezinu, bet čūska ir izbēgusi. Viņa ievākusies virtuvē. Tur viņai laikam patīk.

Es uzkāpu pa kāpnītēm un palūkojos virtuvē: čūska sa­ritinājusies gulēja pavarda tuvumā, apgāzts kastrolis uz grīdas liecināja, ka Aivens atstājis virtuvi lielā steigā. Mani ieraudzījusi, anakonda šņākdama sparīgi metās uz priekšu, bet viņas uzbrukums arī šoreiz bija neveiksmīgs, jo mūs vienu no otra atdalīja apmēram sešas pēdas. Ai­vens rūpju pilnu seju pabāza galvu durvīs, kas veda uz dzīvojamo istabu.

Kā mēs, ser, čūsku tagad noķersim? — viņš jautāja.

Čūska pagriezās un sāka uz viņu šņākt, mans biedrs

steidzīgi nozuda.

Mums jāieiet virtuvē un jāpiespiež čūska pie grī­das, — es sacīju, kā'man pašam likās, pavēlnieciskā balsī.

Vai tu neredzi, cik saniknota ir šī čūska? — Bobs ievaicājās. — Ej vien pats iekšā un piespied to pie grī­das. Es segšu tavu atkāpšanos.

Pārliecinājies, ka man neizdosies ievi-lināt virtuvē ne Bobu, ne Aivenu, biju spiests iet viens. Es apbruņojos ar garu, divžuburainu koku un maisu un, turēdams to sev priekšā, tuvojos čūskai kā toreadors vērsim. Anakonda savilkās ciešā, drebošā ritulī un metās virsū maisam, ka­mēr es lēkāju tai apkārt, pūlēdamies ar koku piespiest čūsku pie grīdas. īsu brīdi anakondas galva nekustējās, un es tai tuvināju zaru stakli, bet čūska, strauji izlocīdamās, atgrūda koku sānis un, šņākdama kā prīmuss, steidzīgi slīdēja uz durvīm. Bobs, redzēdams, ka viņam tuvojas anakonda, neviļus pakāpās soli atpakaļ, aizmirsis par kāpnēm, un ar skaļu blīkšķi izzuda skatienam; anakonda viņam sekoja. Kad es nokļuvu līdz durvīm, Bobs sēdēja zemē ūdens peļķē, čūska nekur nebija redzama.

Kur viņa aizgāja?

Bobs lēnām uzrausās kājās.

To es nezinu, — viņš atbildēja. — Man nebija laika interesēties par tavu eksemplāru, jo es pats gandrīz no­lauzu kaklu.

Mēs pārmeklējām tuvāko apkārtni, palūkojāmies zem mājas, bet no čūskas nebija ne miņas. Es atklāju, ka tā izspraukusies brīvībā pa caurumu maisa stūri. Sākumā tas noteikti bija mazs caurumiņš, bet tagad maisam abi gali bija vaļā. Pie tējas es ilgi un skaļi žēlojos, ka esam pazaudējuši tik lielisku dzīvnieku.

Tas nekas, — Bobs mani mierināja. — Esmu pārlie­cināts, ka čūska vakarā būs ielīdusi Aivena guļamtiklā, un tad viņš to sagūstīs no jauna.

Aivens nebilda ne vārda, bet no viņa sejas izteiksmes bija noprotams, ka viņš nemaz nepriecājas par iespēju atrast anakondu savā guļamtiklā.

Mēs vēl nebijām beiguši malkot tēju, kad istabā ienāca mazs, resns un ļoti kautrīgs ķīnietis, nesdams padusē lielu smieklīga izskata putnu. Tas bija mājas tītara lie­lumā, viscaur melns, vienīgi uz spārniem bija atsevišķas baltas spalvas. Uz galvas viņam slējās cirtainu spalvu cekuls, kas drīzāk atgādināja vēja izpluinītu vilnas ēr­kuli. Knābis bija īss un resns, pie pamatnes un ap nāsīm pārklāts ar uzblīdušu vaskādiņu. Sis knābis, kā arī lielās cāļa kājas bija spilgtā kanārijputniņa dzeltenumā. Putns raudzījās uz mums lielām, tumšām, jūtelīgām acīm, kurās vīdēja vājprātīga izteiksme.

Pēc nelielas kaulēšanās es nopirku no ķīnieša šo koku- vistu jeb hoko, un īpašnieks nolika to man pie kājām. Hoko brīdi stāvēja un blisināja acis, izdvesdams klusas, žēlas «pīt… pīt… pīt» skaņas, kas nekādi neatbilda viņa ārie­nei un lielumam. Es noliecos, lai pabužinātu viņam galvu, un putns acumirklī aizvēra acis un pieplaka pie zemes, labpatikā tricinādams spārnus, no rīkles viņam plūda ārā tāda kā aizsmakusi dūdošana. Tikko es pārstāju bužināt, viņš atvēra acis un pārsteigts raudzījās manī, aizvainoti skandēdams savu «pīt, pīt, pīt». Beidzot hoko laikam ap­jēdza, ka netaisos visu pēcpusdienu masēt viņam galvu, un uzrausās kājās; vēl arvien smieklīgi pītinādams, viņš nāca man tuvāk. Lēnām un apdomīgi hoko lika soļus, līdz beidzot nogūlās uz manām kurpēm un atsāka dūdošanu. Ne Bobam, ne man vēl nekad nebija gadījies sastapt tādu rāmu, mīlīgu un muļķīgu putnu, un mēs viņu tūlīt nosau­cām par Katbertu, jo mums likās, ka šis vārds vislabāk atbilst viņa sentimentālajai dabai,

Ķīnietis tika mums apgalvojis, ka putns ir piejaucēts un nekur projām nebēgs, tāpēc mēs atļāvām Katbertam brīvi staigāt pa māju un tikai vakarā to ieslodzījām. Jau pirmajā dienā putns parādīja, ko no viņa var sagaidīt. Mēs atklājām, ka Katberts nevar iztikt bez cilvēkiem, vēl vairāk — viņš grib atrasties tiem iespējami tuvu. Kad ķīnietis bija aizgājis, es sāku rakstīt dienasgrāmatu, ko diemžēl pēdējā laikā biju stipri iekavējis. Necik ilgi — un Katberts vēlējās, lai es viņam pievēršu uzmanību; ar troksni savēcinājis spārnus, viņš uzlaidās uz galda. Lē­nām pastaigādamies pa tā virsu, viņš priecīgi sauca «pīt, pīt, pīt» un beidzot lūkoja nogulties šķērsām pāri papīra lapai, uz kuras es rakstīju. Es viņu atgrūdu, un Katberts pakāpās atpakaļ, apgāzdams tintnīcu. Kamēr slaucīju galdu, Katberts izgreznoja divas dienasgrāmatas lapas ar savu lielo un lipīgo personisko zīmogu. Tas no­zīmēja, ka man šīs divas lapas vajadzēs pārrakstīt. Pa to laiku Katberts vairākkārt izmēģinājās ierausties man klēpī, bet tika enerģiski atgrūsts. Pārliecinājies, ka ar lēn­prātību nekas nav panākams, viņš nolēma pāriet negai­dītā uzbrukumā, mēģinādams uzlaisties man uz pleca. Katberts aizlēca garām un krizdams smagi atsitās pret galdu, tintnīca apgāzās otrreiz. Visu laiku viņš ne uz mirkli nepārtrauca savu smieklīgo «pīt, pīt, pīt».

Galu galā es zaudēju pacietību un nogrūdu viņu no galda zemē; aizvainotais putns ievilkās istabas kaktā.

Driz istabā ieradās Bobs pakarināt guļamtīklus, un Katberts viņu saņēma ar sajūsmu. Kamēr Bobs nopūlē­jās sakārtot tīklus un virves, Katberts viņam lēnām tuvo­jās no aizmugures, līdz beidzot nogūlās pie viņa kājām. Bobs, noņemdamies ar tīkliem, spēra soli atpakaļ, smagi paklupdams pār guļošo putnu. Katberts izbīlī ieķērcās un no jauna ievilkās kaktā. Redzēdams, ka Bobs atkal iegri­mis darbā, hoko vēlreiz aizšļūca pie viņa un nogūlās uz viņa kurpēm. Tad es izdzirdu smagu blīkšķi — Bobs bija nogāzies uz grīdas ar visiem tīkliem. No tīklu un virvju mudžekļa apakšas, aizvainoti klaigādams, manī lūkojās Katberts,

Tev ir viegli smieties, — dusmīgi" sacīja Bobs, — bet, ja tu tūlīt neaizvāksi pro-jām šo pretīgo putnu, rēķinies ar to — tev būs par vienu eksemplāru mazāk. Es neiebilstu, ja viņš man glaužas klāt, kad man nav nekā, ko darīt, bet vienlaikus paciest viņa uzmācību un noņem­ties ar guļamtīkliem es nespēju.

Tā Katberts tika ievietots dzīvniekiem paredzētajā is­tabā. Tūr es viņu piesēju aiz kājas pie viena no būriem un, putnam izmisīgi klaigājot, atstāju telpu.

Vakarā, kad mēs sēdējām uz ieejas kāpnītēm sarunāda­mies un smēķēdami, Katberts tika izlaists ārā un drīkstēja pasēdēt kopā ar.mums. Aivens pastāstīja mums jaunumu: viņš bija saticis nenotveramo Kordai un uzzinājis, ka šis džentlmenis bijis Džordžtaunā. Tagad viņa darījumi esot nokārtoti un viņš mūs labprāt aizvedīšot uz ezeru. Kor­dai solījies agri no rīta pie mums pienākt. Aivens domāja, ka šoreiz tas noteikti ieradīsies, bet es lāgā neticēju.