DŽERALDS DARELS: TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

Vēl labu brīdi mēs runājām par redzēto dzīvnieku, kad piepeši parādījās Aivens, viņa seja šķita noraizējusies.

Kas noticis, Aiven? — es iejautājos.

Nekas, ser, drīz būsim galā.

Bobs un es tūlīt steidzāmies pie reliņa, bet redzējām vienīgi to pašu mežaino krastu, kas nepārtrauktā joslā aizstiepās līdz pašam apvārsnim. Es gribēju pajautāt Ai- venam, vai viņš nav pārskatījies, bet tajā brīdī tvaikonis apbrauca nelielu līkumu, biezajā pamežā parādījās liels šķūnis un starp mangrovēm iznira maza akmens pie­stātne. Uz šķūņa rievotā skārda jumta lieliem, baltiem burtiem vidēja uzraksts —

EDVENČERA.

Mēs bijām ieradušies.

Pirmā noda]a

Izrādījās, ka Aivens ir labs organizators, jo tajā pašā dienā ap tējas laiku mēs jau bijām iekārtojušies atsevišķā mājvietā Edvenčeras galvenajā ielā.

Mūsu miteklis bija kāpuru un termītu izēsta koka būda, brīnumainā kārtā vēl nesagruvusi, Līdzīgi citām Gvajā- nas mājām, tā bija celta uz pāļiem un sastāvēja no trim istabiņām: vienā mēs ēdām un gulējām, otrā tika gatavots ēdiens, trešā bija domāta dzīvnieku turēšanai. Celtne at­radās nostāk no ceļa, un tās priekšā bija plats, ar ūdeni pilns grāvis, pār kuru bija pārmesta izdrupusi koka laipa. Mazas kāpnītes, kas nobeidzās četrstūrainā lievenitī, veda uz ieejas durvīm. Tādas pašas kāpnes mājas aizmugurē veda uz virtuvi.

Tajā vakarā Aivens virtuvē svinīgi gatavoja kādu no­slēpumainu gaļas ēdienu ar visādām garšvielām, kas tik jauki smaržoja, ka mute pildījās ar siekalām; Bobs vīriš­ķīgi pūlējās iekārt trīs guļamtīklus mazītiņā guļamtelpā, kur vietas pietika labi ja vienam. Es sēdēju ārā mijkrēsli uz izgrabējušo kāpņu augšējā pakāpiena, visapkārt man bija izliktas grāmatas un zīmējumi; es apspriedos ar vie­tējiem medniekiem, kurus bija saaicinājis Aivens. Sāda iepriekšēja aprunāšanās ir ļoti svarīga kolekcionēšanas darba daļa: parādot medniekiem dažādu jums vajadzīgo dzīvnieku attēlus, jūs daudz ko uzzināt par attiecīgā ra­jona faunu, kā ari par atsevišķām dzīvnieku grupām — vai tas ir bieži vai reli sastopamas. Turklāt sarunu gaitā tiek noteiktas cenas, kādas jūs vēlaties maksāt, un med­niekiem un pašam kolekcionāram, rodas pareizs priekš­stats pa savām iespējām. Edvenčeras mednieki bija visai neparastu un interesantu ļaužu mistrojums: divi liela auguma nēģeri, resns ķinietis ar tradicionāli neizteik­smīgu seju, septiņi vai astoņi slaidi indieši niknām, brū­nām acīm un gariem, mudžeklīgiem, piķa melniem ma­tiem, kā ari vesels bars visdažādākā vecuma metisu ar dažādu ādas nokrāsu. Mūsu, saprašanos stipri traucēja tas, ka es pavisam nesen biju ieradies Gvajānā un vēl nebiju apguvis vietējos dzīvnieku nosaukumus,

Aiven, kāds puisis man solās noķert kumpdeguna cūku, — es kliedzu cauri vakariņu gaļas čurkstoņai un Boba neapmierinātajai rūkšanai cīņā ar guļamtīkliem. — Kas tā ir par kumpdeguni, vai kāda no savvaļas cū­kām?

Nē, ser, — Aivens atsaucās, — tā ir adatcūka.

Un kas ir kidžihī?

Tas ir kāds sīks dzīvnieciņš ar garu degunu, ser.

Tu domā — mangusts?

Nē, ser, lielāks par mangustu, ar ļoti garu degunu un gredzenotu asti. Sis dzīvnieks staigājot asti tur stāvus izslietu.

Uhu! — teikto apstiprinādami, korī atsaucās med­nieki.

Varbūt tas ir degunlācītis? — brīdi padomājis, es iejautājos.

Jā, ser, tas pats ir, — Aivens atbildēja.

Tā aizritēja divas stundas. Beidzot Aivens paziņoja, ka ēdiens gatavs, mēs atlaidām medniekus un gājām iekšā. Mazās laterniņas gaismā mūsu dzīvojamā istaba atgādināja nemākulīgi uzslietu cirka telti. Vifves un auk­las apvija telpu kā milzīga zirnekļa tīmeklis; visa šī haosa vidū vientuļš, ar āmuru rokā stāvēja Bobs, lūkodamies uz guļamtīklu mudžekli.

Nekādi netieku galā ar šiem tīkliem, — mani ierau­dzījis, viņš drūmi sacīja. — Lūk, tas ir pretodu tīkls ma­nai guļvietai, bet nudien nezinu, kā to piestiprināt.

Arī es droši nezinu, bet man liekas, pretodu tīkls jāizklāj, pirms guļamtīkls tiek pakārts, — es sacīju, gri­bēdams draugam izpalīdzēt.

Guļvietu sagatavošanu atstājis Boba ziņā, es iegāju virtuvē, lai līdzētu Aivenam salikt šķīvjos ēdienu.

Mēs tikko bijām atbrīvojuši galdu no virvēm, kas ka­rājās virs tā, un notiesājuši garšīgas vakariņas, kad iera­dās misters Kordai. Pie durvīm atskanēja spēcīgs klauvē­jiens, aizsmakusi balss nokliedza: «Labunakti, labunakti, labunakti!» — un misters Kordai iestreipuļoja istabā. Viņš bija metiss — pārsvarā ar indieša asinīm, sīks, krunkains vīrelis ar seju kā pērtiķim, kurš slimo ar gremošanas trau­cējumiem, un tik līkām kājām kā banāni. Uzreiz bija re­dzams, ka viņš galīgi piedzēries, Ļodzīgiem soļiem viņš iegāja laternas gaismas lok^ un, muļķīgi smaidīdams, ap­dvesa mūs ar ruma piesātināto elpu.

Tas ir misters Kordai, ser, — Aivens, redzami sa­mulsis, sacīja savā kulturālajā balsī,,<���— Viņš ir lielisks mednieks,

Jā, — apstiprināja misters Kordai, satvecdams manu roku un dedzīgi saspiezdams.

Labunakti, šef, labunakti!

No pieredzes Džordžtaunā es zināju, ka Gvajānā «labu­nakti!» sveicienam lieto jebkurā laikā pēc saules rieta, un, jāatzīstas, man sākumā bija grūti pie tā pierast. Mis­ters Kordai tūlīt pieņēma uzaicinājumu apsēsties un iz­dzert kopā ar mums glāzi ruma. Viņš te palika veselu stundu, daudz runāja — dažkārt arī aplamības — par visiem tiem dzīvniekiem, kurus kādreiz bija sagūstījis, kā arī par tiem, kurus gatavojās noķert nākotnē. Es taktiski novirzīju sarunu uz kādu lielu ezeru dažu jūdžu attālumā no Edvenčeras. Bobs un es — mēs abi ļoti vēlējāmies no­kļūt pie šī ezera, lai apskatītu indiāņu ciematu tā tuvumā un izpētītu, kādi dzīvnieki mīt ezera krastos. Misters Kor­dai sacīja, ka viņš labi pazīstot šo ezeru. Apkārtnes me­žos viņš esot cīnījies uz dzīvību un nāvi ar vairākām milzu čūskām un ne vienu reizi vien peldējis pāri ezeram, saniknotu zvēru vajāts. No šī brīža mana uzticība miste­ram Kordai sāka strauji mazināties. Tomēr, iztukšojuši vēl pa glāzei ruma, mēs norunājām, ka viņš atnāks pie mums nākamajā rītā un mēs visi dosimies uz ezeru. Mis­ters Kordai ieteica iziet no mājas ap pulksten sešiem, lai grūtāko ceļa gabalu paveiktu, pirms saule sāk. cepināt. Iepriecinājis mūs ar jaukām izredzēm sagūstīt daudz dzīvnieku, misters Kordai atvadījās un ļodzīgiem soļiem izgāja ārā nakts tumsā.

Pulksten piecos rītā mēs visi bijām piecēlušies un ro­sīgi gatavojāmies gājienam uz ezeru. Pusastoņos Aivens otrreiz uzvārīja tēju un aizsūtīja kādu zēnu sameklēt mūsu uzticamo pavadoni. Astoņos mazais puišelis atgrie­zās un pavēstīja, ka naktī misters Kordai neesot bijis mājās un viņa sieva, tāpat kā mēs, uztraucoties par vīra klātbūtni, lai gan citu iemeslu dēļ. Desmitos mums bija skaidrs, ka misters Kordai aizmirsis norunu, un mēs nolē­mām paklejot pa Edvenčeras apkārtni, lai noskaidrotu, kur mēs varam iegūt pašu spēkiem.

pārgājuši pāri ceļam, izklīdām starp kokiem. Drīz mēs nonācām smilšainā krastmalā — mūsu priekšā pletās

Atlantijas okeāns. Es biju iedomājies, ka ūdens būs sāļš, bet mēs atradāmies pavisam tuvu Esekibo upes grīvai, te ūdens bija saldens, mazliet dzeltenīgs no dūņām un lapu atliekām, ko upe bija atnesusi no zemes iekšienes. Smilšu kāpas aiz liedaga bija apaugušas lieliem, ķeburainiem krūmiem un kroplīgu koku puduriem. Tur mēs uzgājām dažādus rāpuļus; starp krūmu zariem ložņāja liels dau­dzums anolisu — mazas, slaidas iguānas ar lielām acīm un tieviem, trausliem pirkstiem. Anolisi bija miermīlīgi un nevarīgi radījumi — šis iguānas satraukti kāpelēja pa krūmiem un bija viegli sagūstāmas. Vārgulīgie koki bija klāti ar garām spāniešu sūnas šķeterēm, kas, līdzīgi sirmu matu pinkām, nokarājās no zaros savērtajām pa- .rūkārn. Starp tām auga daudz epifītu un orhideju, kuras krustām šķērsām bija piesējušās pie raupjās mizas un ielaidušas tajā savas sīkās saknītes. Visā šajā augu bagā­tībā mēs atradām vairākas kokuvardes, kuru tumšzaļās muguras ar filigrāno, pelnu pelēko ornamentu lieliski harmonēja ar sūnas un orhideju lapu nokrāsām. Smiltīs mums visapkārt kā lielas, zaļas raķetes šaudījās neskai­tāmas ameivas, daudzas bija gandrīz divpadsmit collu garas. Bobs nez kāpēc domāja, ka viņam-vajadzīgas da­žas no šīm vizuļojošajām ķirzakām, un, mežonīgi klieg­dams, viņš sāka dzīties nopakaļus kādai ameivai, pūlēda­mies tai uzmest virsū cepuri. Savu upuri vajādams, viņš drīz vien nozuda biezoknī, un man bija skaidrs, ka šādā veidā viņš neko nepanāks. Nolūkojis lielu ameivu, kas tur­pat netālu gozējās saulē, es nolēmu izmēģināt pats savu gūstīšanas paņēmienu. Pie tauriņu ķeramā tīkliņa roktura piesēju tievu aukliņu un tās brīvajā galā izveidoju cilpu. Pēc tam ļoti piesardzīgi tuvojos medījumam, kas gulēja karstajās smiltīs un vēroja mani lielām, aizdomu pilnām acīm. Lēni šūpodams cilpu, es to pievirzīju iepretī ķirza­kas galvai un mēģināju uzmest rāpulim kaklā, bet aukla sapinās zāles stiebros. Ameiva ziņkāri lūkojās uz cilpu, viņai tā laikam eksistēja neatkarīgi no manis. Cenzda­mies pārslīdināt to pāri ameivas galvai, es tomēr biju pievirzījies ķirzakai pārāk tuvu klāt, un viņa šāvās pro­jām pa smiltīm, līdz nozuda zem kāda liela krūma.