DŽERALDS DARELS - TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

Es samaksāju medniekam; mēs iegrūdām sliņķi atpakaļ maisā un sākām taisīt būri. Kad tas jau bija pa pusei ga­tavs, sev par lielu sarūgtinājumu, atklāju, ka man izbei­dzies stiepļu režģis un vajadzēs uzņemties ļoti apgrūtinošo darbu — sagatavot koka latas, lai ar tām aiznaglotu būra priekšu un tādējādi aizstātu trūkstošo metāla tīklu. Pēc tam kad būrī biju ielicis piemērotu zaru, nies iegrūdām sliņķi viņa jaunajā sprostā un noskatījāmies, kā viņš uz­rausās uz zara, aptvēra to ar saviem dzelžainajiem na­giem un palika tajā karājoties. Vēi viņš no mums saņēma banānu ķekaru un klēpi lapu, ko grauzt, tad mēs viņu at­stājām vienu.

Ēs pamodos divos naktī, izdzirdis dīvainas skaņas, kas nāca no dzīvnieku telpas: kaut kur kraukšķēja un šņā- kuļoja, un visam pa vidu jaucās Katberta dusmīgais «pīt, pīt, pīt!». Mana pirmā doma bija: izbēgusi viena no lie­lajām anakondām un tagad mielojas ar kādu no mūsu saķertajiem dzīvniekiem. Kā apsvilis izlēcu no guļamtīkla un steidzīgi iededzu mazo laterniņu, ko naktī allaž turēju pie roķas šādiem ārkārtējiem gadījumiem. No tās bija tieši tik daudz gaismas, cik no jāņtārpiņa, bet arī tas 'ir vairāk nekā nekas. Apbruņojies ar nūju, iegāju dzīvnieku istabā, kur uz būru grēdas kā apdullis, sadusmots ērms tupēja Katberts. Pagājos vēl mazliet tālāk, un šajā brīdī kaut kas garš un tievs izmetās no aizdurves un ar vieglu ķepas cirtienu pārplēsa manas pidžamas bikses no ceļ­gala līdz potītei. Tā kā uzbrukums bija nācis no mugur­puses, es šāvos uz istabas vidu un gandrīz pakritu. Atgu­vis līdzsvaru, piesardzīgi griezos apkārt, lai ar laternu ielūkotos aizdurvē. Biju pārliecināts, ka uzbrucējs, lai kas tas izrādītos, nevar būt kāds no maniem dzīvniekiem. Cik man bija zināms, jebkuram no viņiem pietrūktu vajadzīgā spēka un ātruma tik spējam, negaidītam uzbrukumam. Ar nūju ļoti uzmanīgi pieturēdams durvis, es ieraudzīju aiz­durvē sliņķi, kas gulēja uz grīdas, izpletis ķepas, līdzīgs sarainai jūraszvaigznei.

Te nepieciešams paskaidrot, ka zemē guļošs sliņķis dažā ziņā ir tikpat bezpalīdzīgs kā tikko dzimis kaķēns. Sliņķa kājas kalpo, lai dzīvnieks aiz tām varētu karāties, tās nav domātas staigāšanai, tāpēc, kad sliņķis atrodas uz zemes, viņam jāizmet uz priekšu garās priekšķepas un jācenšas ar nagiem kaut ko aptvert, lai varētu pievilkties, — tikai tā viņš spēj pārvietoties. Tas izskatās ļoti apgrūtinoši, un, ja cilvēks to redz pirmo reizi, viņš var nodomāt, ka dzīv­nieks ir daļēji paralizēts vai tam lauzts mugurkauls. Bet vajag tikai pienākt tuvāk pie šiem lielajiem nagiem un zobainās mutes, un tūlīt kļūs skaidrs, ka sliņķis nebūt nav tik bezpalīdzīgs, kā sākumā licies.

Mans sliņķis gulēja augšpēdu, acīs viņam bija nenosa­kāma izteiksme, garie nagi tvēra uz visām pusēm, meklē­dami, aiz kā varētu aizāķēties, bet uz kailās grīdas nekā nebija, Zinādams, ka sliņķim šobrīd nav iespējams nekur aizbēgt, es viņu atstāju guļam un sāku aplūkot būri, jo mani interesēja, kā dzīvniekam izdevies no tā izkļūt. Iz­rādījās, ka sliņķis izlauzis divas koka latas līdz ar nag­lām, un tā režģī radies prāvs caurums, pa kuru viņam laimējies izspraukties ārā. Kā viņš paveicis šo varoņdarbu, man grūti iedomāties, bet droši vien dzīvnieks būs izlie­tojis savus lielos, stipros nagus par kaltiem, ar kuriem latas tika paceltas uz augšu un naglas izrautas. Kamēr es pētīju sabojāto režģi, Katberts savēcināja spārnus un laidās lejā, lai uzsēstos man uz pleca. Viņš laikam bija pārliecināts, ka tā ir drošākā vieta visā telpā. Es tomēr nogrūdu viņu zemē, par ko viņš ļoti satraucās, un gāju sameklēt āmuru un naglas. Es laboju būri, bet Katberts uzsēdās uz tā un bažīgi lūkojās man sejā, visu laiku ener­ģiski saukdams «pīt, pīt!». No saceltā trokšņa drīz vien pamodās Bobs un valdonīgi iesoļoja pie manis, lai pa­jautātu, kas man lēcies, ka šajā nakts stundā esmu sado­mājis dauzīt ar āmuru.

Sargies no sliņķa! — es aizrādīju, jo Bobs stāvēja tuvu pie durvīm.

Tikko biju to izteicis, sliņķis apvēlās un cirta ar ķepu, par collas platumu nosizdams garām Boba kājai. Apbrī­nojami veikli Bobs ielēca istabas tālākajā kaktā, tad pa­griezās un dusmīgi blenza uz sliņķi.

Kā tas lops izkļuva no sprosta? — viņš vaicāja.

Izlauza latas. Tūlīt būšu galā ar būri, un tad tu varēsi man palīdzēt viņu noķert.

Neko teikt, tu esi krietni vien papūlējies, lai šis iz­brauciens man ilgi paliktu atmiņā, — Bobs pārmetoši Sacīja. — Nekad nav jāgarlaikojas. Vispirms anakonda, tad piraņas, beidzot sliņķi…

Boba parādīšanos Katberts sveica ar nevaldāmu prieku, viņam bija izdevies ar veiklu apiešanas manevru sasniegt ilgoto mērķi — Boba kājas. Putns uz tām apgūlās un ga­tavojās iesnausties.

Pabeidzis labot būri, es sadabūju tukšu maisu un ar to tuvojos, sliņķim, kas vēl arvien bezpalīdzīgi snaikstīja sa­vas garās rokas. Tikko sliņķis pamanīja mani tuvojamies, viņš apvēlās uz muguras, sagatavojies cīņai, izmeta tālu uz priekšu nagainās ķepas, atpleta muti un šņāca kā tējas katls. Pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem uzmest maisu viņam uz galvas es beidzot nolēmu, ka cīņā jā­iesaistās Bobam.

Paņem šo nūju un lūko pievērst sev viņa uzma­nību, — es mācīju. — Pa to laiku uzmetīšu viņam virsū maisu.

Bobs nogrūda sev no kājām aizvainoto Kātbertu, tad, apbruņojies ar nūju, negribīgi tuvojās sliņķim. Katberts ekoja Bobam. Bobs izdarīja izklupienu uz sliņķa pusi, bet tas acumirklī apvēlās un atbildēja ar to pašu. Kāpdamies atpakaļ, Bobs aizķērās aiz' Katberta un pakrita. Tagad siiņķa uzmanība no manis bija novērsta un man izdevās uzmest viņam virsū maisu. Par lairni, maisā nozuda viņa galva. Es pielēcu sliņķim klāt un ar vienu roku sagrābu to maisa daļu, kurā, manuprāt, vajadzēja atrasties viņa sprandam, ar otru roku pūlējos sakampt viņa priekškājas. Diemžēl man izdevās nogrābt tikai vienu sliņķa kāju un to pašu — pārāk augstu. Pirms es atskārtu savu kļūdī­šanos un pamanījos palaist kāju vaļā, lielie nagi, līdzīgi kabatas naža asmenim, saliecās un aizkrita, saspiežot man pirkstus kā skrūvspīlēs. Vēl ļaunāk — es tomēr nebiju nogrābis sliņķi aiz spranda, un man bija. jābaidās, ka kuru katru mirkli 110 maisa iznirs viņa galva un viņš ielai­dis garos, dzeltenos zobus manā rokā. Spriežot pēc šņā­koņas, kas nāca no maisa, sliņķa noskaņojums pēc mana uzbrukuma nepavisam nebija uzlabojies. Pa to laiku Bobs bija atbrīvojies no Katberta uzmācības — starp abiem tagad valdīja abpusējs naids — un es palūdzu biedru pasniegt man nūju; šādi apbruņojies, jutos drošāk.

Atver būra durtiņas, domāju, ka man izdosies viņu līdz turienei aizstiept, — es sacīju.

Bobs paklausīja, bet tajā brīdī, kad es grasījos pacelt sliņķi, maiss noslīdēja un parādījās sliņķa galva. Man nekas cits neatlika kā iegrūst nūjas galu viņa atplestajā rīklē. Žokļi sacirtās, un ar asinis stindzinošu skaņu lielie zobi pāršķēla koku." Es mēģināju pacelt sliņķi no grīdas ar roku, kuru tas bija sakampis, ar otru turēdams nūju viņam starp žokļiem. Tieši tajā brīdī, kad šis sarežģītais manevrs būtu izdevies, pienāca Katberts. Es lēnām griezos apkārt: Katberts, sajūsmināti pītinādams, man sekoja,, neizlaizdams no acīm manas potītes, bet sliņķis karājās pie man'as rokas, īdzīgi grauza nūju un reižu reizēm nikni iešņācās.

Vai tu nevari aizvākt šo nolādēto putnu? — es īgni sacīju Bobam, kas stāvēja, atbalstījies pret sienu, un his­tēriski smējās, — Pasteidzies, citādi tas man ieknābs.