DŽERALDS DARELS - TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

Es izsaiņoju galdnieka darbarīkus, un, braucot tvaikonī, man izdevās līdzpaņemto kasti pārvērst piemērotā būrī, kurā var ievietot oposumu. Kad darbs bija galā, vajadzēja noraisīt saiti, kas bija apsieta zvēriņam ap vidukli. Opo­sums atplēta muti un šņāca uz mani savai ciltij rakstu-, rīgajā «draudzīgajā» manierē, bet es viņu sagrābu aiz čupra un sāku raisīt vaļā auklu. To darīdams, ievēroju viņam uz vēdera starp pakaļkājām iegarenu, desveidīgu satūkumu un nodomāju, ka cilpa droši vien bijusi pārāk stingra, tāpēc radies kāds iekšējs bojājums. Pampuma īstais iemesls man atklājās nedaudz vēlāk, kad es aplū­koju to pamatīgāk un mani ziņkārie pirksti uztaustīja ādas kroku; mazliet papletis to vaļā, atradu kabatu, pilnu trī­cošiem rozā mazuļiem. Oposums, sadusmojies, ka es pat­varīgi ielaužos viņa slepenajā bērnistabā, izgrūda skaļu, griezīgu spiedzienu. Pēc tam kad mazuļus biju parādījis Bobam un saskaitījis (viņu bija seši, katrs uz pusi mazāks par manu mazo pirkstiņu), es ievietoju aizkaitināto māti viņai paredzētajā būrī. Tūlīt viņa apsēdās uz pakaļkājām un, dusmīgi ņurdēdama, rūpīgi nopētīja savu somu un pie­glauda matus, ko es biju sajaucis. Tad viņa notiesāja ba- nanu, savilkās kamoliņā un nolikās gulēt.

Es bezgala priecājos par savu oposumu saimi un atpa­kaļceļā' uz Džordžtaunu par to vien runāju. Kad ieradā­mies pilsētā, es parādīju savu kolekciju satrauktajam Smitam. Biju pārliecināts, ka par oposumiem viņš būs tikpat sajūsmināts kā es, tāpēc cēlu tos viņam priekšā pa­šus pēdējos. Jutos lepns un gandarīts, rādidams draugam savus dārgumus, bet, man par lielu pārsteigumu, Smits tos aplūkoja ar nepatiku.

Kas tad viņiem vainas? — es aizkaitināts jautāju. — Viņi ir tik jauki, mazi radījumi, un tas bija sasodīti grūts uzdevums viņus nogādāt uz šejieni.

Smits pieveda mani pie piecu būru grēdas.

Katrā no šiem būriem ir pa mēness uvariju pārim, — viņš sadrūmis paskaidroja. — Izrādās, viņi te ir tikpat parasti dzīvnieki kā dubļi visapkārt.

Es atcerējos, cik augstu cenu biju samaksājis par savu oposumu, kā arī trako skrējienu viņa dēļ. Man bija jāno­pūšas.

Labi vien ir, — es beidzot filozofiski noteicu, — va­rēja arī gadīties, ka tie ir reti sastopami dzīvnieki, un tad man būtu sev jākož pirkstā, ka neesmu papūlējies kādu eksemplāru iegūt.

Gvajānas dienviddaļa izveido iegarenu ķīli, kuru no di­vām pusēm ierobežo Brazīlijas mūžameži, no trešās — biezie, necaurejamie Surinamas meži. Te četrdesmit tūk­stošu kvadrātjūdžu platībā plešas Gvajānas savannas, kur mežs pāriet viļņotā, zālainā līdzenumā ar vietumis izkai­sītiem krūmu puduriem. Starp zālaiņu teritorijām viena no ievērojamākajām ir Rupununi savanna, kas aizņem ap­mēram piectūkstoš kvadrātjūdžu; uz turieni mēs ar Bobu nolēmām doties pēc atgriešanās tio Edvenčeras, jo savan­nās atrodamas daudzas dzīvnieku sugas, kuru nav mežu apgabalos.

Izbraukšana uz Rupununi notika lielā steigā. Es biju izlēmis, ka mūsu apmešanās vieta, ja vien iespējams, būs Karanambo pie kāda Tainija Maktērka, kura rančo atro­das pašā'savannas vidū.

Tā mēs aizgājām uz Gvajānas gaisa satiksmes sabied­rību uzzināt par lidmašīnu reisiem, jo visizdevīgāk Gva­jānas zemes iekšienē ir nokļūt ar lidmašīnu; protams, var arī ceļot pa sauszemi vai laivā, tomēr, lai cik interesanti ir šāda veida ceļojumi, tie tomēr ilgst vairākas nedēļas, un to mēs nevarējām atļauties. Ar šausmām uzzinājām, ka uz Karanambo dodas viena vienīga lidmašīna reizi divās nedēļās un kārtējais reiss notiek jau nākamajā rītā; tātad mūsu rīcībā bija tieši divdesmit četras stundas, un šajā laikā mums vajadzēja pagūt sakravāties, sazināties ar Maktērku un nokārtot vēl daudz ko citu, pirms varēsim doties ceļā. Iegādājušies biļetes, drudžaini metāmies darbā, lai sagatavotos lidojumam. Es mēģināju pa tele­fonu paziņot Maktērkam par mūsu gaidāmo ierašanos, bet nedabūju savienojumu. Pārējā dienas daļa pagāja, saiņo­jot pašu nepieciešamāko bagāžu, kuras svars nedrīkstēja pārsniegt aviācijas sabiedrības noteikto. Daži izpalīdzīgi cilvēki, kuri teicās pārzinām vietējos apstākļus, man ap­galvoja, ka uz Rupununi līdzi jāņem tikai pats nepiecie­šamākais, jo Karanambo esot liels veikals, kur man būšot iespējams nopirkt tik ļoti vajadzīgās naglas, stiepļu tīk­lus un kastes, no kurām pagatavot būrus saķertajiem dzīv­niekiem. Es visam naivi noticēju un samazināju līdzņe- mamo bagāžu līdz minimumam.

Kopā ar mums lidoja raiba sabiedrība: jauns angļu ga­rīdznieks ar sievu, kuriem līdzi bija suns, milzum liels, apšaubāmas šķirnes, ar vēl šaubīgāku raksturu; indiāņu jauneklis, kas, īsinādams sev laiku, nepārtraukti visiem kautrīgi uzsmaidīja; resns indietis ar sievu.

Visi pasažieri, mūs ieskaitot, jau bija sakrāvuši savu bagāžu uz lidlauka un sadrūmušām sejām gaidīja atļauju iekāpt lidmašīnā. Bobs todien jutās ļoti slikti, un gaidā­mais lidojums viņam nesagādāja nekādu prieku. Jau braucot pa grambainajiem ceļiem no Džordžtaunas uz lidlauku, viņa seja bija kļuvusi arvien bālāka un bālāka.

Tagad viņš sēdēja, galvu atbalstījis uz ceļgaliem, un rei­zēm klusu nostenējās. Beidzot atskanēja rīkojums iekāpt lidmašīnā, un mēs klupšus krišus metāmies augšā pa kāpnītēm un ieņēmām vietas kausveidīgajos sēdekļos gar abiem salona sāniem; garīdznieka suns nogūlās uz grīdas visā ejas garumā. Durvis tika aizcirstas, lidmašīna sāka drebēt, motoru troksnis noslāpēja mūsu balsis. Bobs uz­meta man neizteiksmīgu skatienu un aizvēra acis. Tā vien likās, pilots savā centībā pienācīgi iesildīt motorus bija gatavs uzmodināt pat mirušos; dzinēju troksnis pieņēmās, pārtapdams spalgā gaudoņā, un lidmašīna, kaut arī stā­vēja uz vietas, trīcēja un drebēja tik stipri, ka man nevi­ļus bija jādomā: tās korpusā nav palikusi neiekustināta neviena skrūvīte vai uzmava. Tad mēs ripojām projām pa skrejceļu, kas šķita jūdzēm garš, un vēlreiz apstājāmies, motori atkal palielināja apgriezienu skaitu, līdz to rūkoņa vēlreiz pārvērtās ellišķīgā kaukšanā; mēs kratījāmies un drebējām, juzdamies tā, kā droši vien jūtas dzeroklis, kad to apstrādā ar zobu urbjamo mašīnu. Boba seja tagad bija pieņēmusi iedzeltena ziloņkaula nokrāsu. Lidmašīna no jauna uzsāka skrējienu, tad atrāvās no zemes, un, ap­metuši loku ap lidlauku, mēs uzņēmām kursu uz austru­miem.

Zem mums tūkstoš dažāda zaļuma toņos slīdēja mežs, kas, skatīts no šāda augstuma, bija līdzīgs biezam, spro­gainam zaļas karakulādas paklājam. Sur tur starp kokiem mirgodamas aizlocījās upes, un reizumis zaļo paklāju pār­trauca kāda smilšu saliņa, žilbinoši balta spožajā saulē. Bet drīz vien zemi mūsu skatieniem aizsedza mākoņu gūzma, un, tikko tai bijām izlidojuši cauri, kad tūlīt ieni­rām nākamajā. Tad arī sākās gaisa bedres; piepeši jūs jūtat: lidmašīna krīt zemē kā akmens simtiem pēdu, bet jūsu kuņģis paliek augšā, jūdzēm tālu aiz jums. Boba seja kļuva zaļgana kā gaišs nefrits. Suns attupās uz pakaļkā­jām un ielika viņam klēpī savu lielo, mitro purnu, droši vien gaidīdams žēlsirdību un līdzjūtību, bet viņu Bobs at­grūda, pat acis nepavērdams. Indiāņu jauneklis vairs nesmaidīja; aizklājis seju ar kabatlakatiņu, viņš vientuļš, sagumis čurnēja sēdeklī.

Jaunais indietis, kas izpildīja gan krāvēja, gan pasa­žieru apkalpotāja pienākumus, ērti atlaidies už pasta maisu kaudzes, mierīgi lasīja avīzi. Iededzinājis cigareti, viņš pūta mums virsū kodīgus, smirdošus dūmus. Garīdz­nieka sieva pūlējās uzturēt sarunu ar Bobu — manuprāt, viņa to darija nevis aiz biedriskuma, bet drīzāk — cenz­damās nedomāt par gaisa bedrēm.