DŽERALDS DARELS - TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

Šķērsojuši aso zālaini, mēs atkal iegājām nelielā me- žiņā, tā vidū bija rāms ezers, kurā ieplūda maza, lēna upīte — galvenās upes atteka. Ezeram bija gandrīz apaļa forma, iņi tā pašā centrā no sešas pēdas gara zemūdens stumbra pacēlās liels, taisns koks, kura zaros karājās dīvaini «augļi» — neskaitāmas pudeļveidīgas ligzdas, sa­vītas no palmu šķiedrām un zāles. No zara uz zaru spurdza un nozuda ligzdās to īpašnieki — vesels pulks dzeltenraibo kasiku — putni strazda lielumā ar citron­dzeltenu un melnu spalvu tērpu un garu, asu ziloņkaula krāsas knābi. Koks ar tā zaros iekārtajām ligzdām un spurdzošo, svilpjošo putnu saimi visā pilnībā atspoguļo­jās rāmajā medus krāsas ūdenī, kurā tas stāvēja. Reizu­mis gludo ūdens spoguli iešķēla kāda nokritusi lapa vai sīks zariņš, tad attēls sakustējās un tajā vietā uz bridi ietrīcējās melni ņirbu vilnīši.

Mēs sēdējām, priecādamies par putniem, kad piepeši ūdens pie krasta viegli sašūpojās, tā gludenajā virspusē ievilkās tikko manāma kroka, un mūsu acu priekšā iznira garš, punains purns ar izvelbtām acīm.

— Tas ir Vecais Vienacis, — Maktērks sacīja, kamēr kaimans peldēja uz mūsu pusi, galvai gandrīz nemanāmi slidot pa ūdens virsmu. Kad dzīvnieks piepeldēja tuvāk, bija redzams, ka viens no viņa acu dobuļiem ir tukšs un sačokurojies, mēs arī ievērojām, ka viņš allaž kustas tā, ka pret mums ir pavērsta redzīgā acs. Cik vien Maktērks spēja atcerēties, pusaklais kaimans vienmēr valdījis šajā ezerā. Kādā vfeidā viņam nācies zaudēt aci, ir un paliek noslēpums: varbūt acs- ābolu pārdūrusi kāda indiāņa bulta, vai varbūt kaimans sengadus atpakaļ cīnījies ar jaguāru un šajā cīniņā lielā kaķa nagi izskrāpējuši viņa redzokli. Lai kāds būtu šīs traģēdijas iemesls, acs zaudē­jums, domājams, kaimanu sevišķi netraucēja, jo viņš lai­mīgi dzivoja ezerā kā rāpuļu Nelsons [4] , uzkundzēdamies otram — mazākajam kaimanam. Lielais kaimans tagad atradās trīsdesmit pēdu no tās vietas, kur mēs sēdējām, pēkšņi viņš cirtās sānis, lai dotos uz ezera viņu galu. Tur Vecais Vienacis peldēja ar aklo pusi pret mums. Maktērks sadabūja sprunguli un sāka ar to dauzīt pa kāda koka stumbru, sitienu troksnis atbalsodamies aizskanēja pāri ezera mierīgajiem ūdeņiem, likdams uz brīdi pieklust kasi- kiem. Vienacis ātri, bez trokšņa ienira, un, kad viņš atkal uzpeldēja virspusē, pret mums bija pavērsta veselā acs. Pēc tam mēs gājām gar krastmalu apkārt ezeram, un \ ienācis, iepeldējis vidū, lēni riņķoja, mūs aizdomīgi vē­rodams.

Mēs apstājāmies pie kāda liela koka, kas bija noliecies virs ūdens septiņdesmit piecu grādu leņķī; tā stumbrs bija klāts garām spāniešu sūnas šķieznām un kupliem orhideju saišķiem, kuros vīdēja desmitiem lielu, vaskaini sarkanu ziedu. Uzrāpušies līdz pašiem augstākajiem zariem, mēs šūpojāmies virs ūdens it kā apburošā, orhidejām izrotātā balkonā. Lejā mēs redzējām savus atspulgus, kas lēni līgojās gludajā ezera spogulī, kuru bija iekustinājušas mūsu notrauktās orhideju ziedlapiņas. Sēdējām savā ziedu balkonā un lūkojāmies uz ezeru, kad pēkšņi Maktērks no­rādīja uz ūdeni pēdas piecdesmit atstatu no krasta.

Skatieties tur! — viņš pavēlēja. -

Lai kā mēs pūlējāmies kaut ko ieraudzīt, ūdenī nebija manāmas nekādas dzivības zīmes. Es jau grasījos pajau­tāt Maktērkam, uz ko mums īsti jāskatās, te uzreiz — skaļš plunkšķis, kaut kas pazibēja virs ūdens un tūlīt at­kal nozuda, atstādams aiz sevis ņirbu vilnīšus un riekšavu zeltainu burbulīšu, kas strūkloja augšup no dziļuma,

A'rapaima, — Maktērks apmierināts sacīja, — zivs peld šurp. Vērojiet uzmanīgi.

Es cieši lūkojos ūdenī, sevī apņēmies nepalaist garām šādu skatu. Atkal noplunkšķēja ūdens, pēc tam vēlreiz, nu jau pavisam tuvu.

Pēkšņi lejā zem mums parādījās liela zivs, kas slinki peldēja pa dzidro, dzintaraini dzelteno ūdeni. īsu mirkli bija redzams tās masīvais torpēdformas ķermenis, augstā, vēdekļveidīgi izliektā muguras spura un aste, kas tik lie­lai zivij šķita pārāk maza un strupa, tad zivs nozuda starp mūsu koka daudzkrāsainajiem atspulgiem, un mēs to vairs neredzējām.

Par nožēlošanu, tā arī bija pirmā un pēdējā reize, kad mums uz mirkli laimējās ieraudzit vienu no pašām lielā­kajām saldūdens zivim pasaulē, kaut gan Rupununi eze­ros un upēs arapaimas ir bieži sastopamas. Siš milzum lielās zivis' sasniedz sešu septiņu pēdu garumu un sver ap divsimt -trīssimt mārciņu. Maktērks stāstīja, ka pati lie­lākā arapaima, kādu viņš noķēris, bijusi deviņas pēdas gara.

Arapaima ir tik liela un kustīga zivs, ka tās ienaid­nieki, domājams, ir vienīgi cilvēks un visur esošais jagu­ārs. Cilvēks medī arapaimas ar šķēpu un bultu, jaguāram ir savs paņēmiens. Viņš gaida, kamēr lielā zivs piepeld tuvu pie krasta, tad metas ūdenī un ar spēcīgo ķetnu triecieniem izmet zivi sausumā — tieši tāpat kā kaķis rī­kojas ar papīra lapu.

Maktērks apgalvoja, ka viņam nenāktos grūti nodurt kādu arapaimu ar šķēpu, ja es šo zivi vēlētos aplūkot tuvāk, bet es iebildu, jo uzskatu, ka būtu nepiedodami iznīcināt tik lielu, skaistu zivi bez sevišķas vajadzības, sagūstīt to dzīvu arī nebūtu nekādas nozīmes, jo, pat ja mums tas izdotos, rastos nepārvaramas grūtibas ar zivs nogādāšanu līdz piekrastei — tādai milzenei nepieciešami vairāki simti galonu ūdens. So grūtību priekšā noplaka

arī mans entuziasms, un es negribot biju spiests atteik­ties no vilinošās domas aizvest sev līdz uz Džordžtaunu dzīvu arapaitnu.

Maktērks mums pastāstīja par kādu interesantu parā­dību, kuru viņš novērojis arapaimai un kuru, cik man zi­nāms, pirms viņa vēl neviens nebija minējis. Vairošanās periodā arapaimas mātītei galvas pakaļējā daļā rodas dziedzerim līdzīgs izaugums, no kura izdalās balts, pie- nains šķidrums. Vairākkārt viņš esot ievērojis, kā ara­paimas mazuļi drūzmējoties ap mātes galvu un droši vien barojoties ar šo balto «pienu». Dzirdētais mani pārsteidza, un es cerēju, ka uzturēšanās laikā Rupununi mums laimē­sies redzēt šādu skatu, tomēr mūsu cerības nepiepildījās. Atklājums par zivi, kura zīda savus mazuļus, droši vien radītu īstu sensāciju zoologu un ihtiologu vidū.

Sēdēdami kokā, mēs krietni ilgi gaidījām, cerēdami ieraudzīt vēl kādu arapaimu aizpeldam garām, bet ūdens zem mums vairs nekustējās, un tajā nejauta dzīvību. Bei­dzot norāpāmies zemē, lai dotos uz ezera viņu galu, kur seklāks. Te Maktērks mums nodemonstrēja indiāņu zvejas paņēmienu. Viņš noņēma no pleca nelielu loku, ko bija nēsājis sev līdzi, — pēc ārējā izskata gaužām nestipru, nederīgu ieroci — un pierīkoja stiegrai slaidu bultu. Tad viņš iebrida līdz ceļiem dziļi tumšajā ūdenī un dažas mi­nūtes stāvēja nekustīgi. Beidzot loks tika pacelts, no- trinkšķēja stiegra, un ūdenī pēdas piecpadsmit atstatu ar klusu plīkšķi iekrita bulta, stāvus iedurdamās mērķī, virs ūdens palika piecpadsmit collas tās kātiņa. Acumirklī bulta kļuva dzīva: notrīcēja, noraustījās un tāpat stāvus ašiem zigzagiem skraidīja pa ūdeni. Pēc brīža kātiņš ar­vien vairāk iznira no ūdens, līdz beidzot bulta noliecās un gulēja gandrīz plakaniski. Tās uzgalis un daļa kātiņa bija iecirtušies mugurā lielai sidrabainai zivij, kura tagad asiņu lāmā izpūta dzīvību. Līdz tam brīdim, kad zivs pa­cēlās virspusē, es ūdenī nebiju neko saskatījis, izņemot kustīgo bultu; nodomāju, ka tas ir tāpēc, ka atrodos krastā, un es iebridu ūdenī pie Maktērka. Mēs kādu brīdi klusēdami pagaidījām, tad Maktērks pastiepa roku un rādija.