DŽERALDS DARELS - TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

— Bob, mosties, papriecājies par dzīvniekiem! — es aicināju.

Viņš tikai samiegojies palūrēja uz mani no cepures apakšas, neskaidri nomurmināja «hm» un atkal laidās snaudā.

Starp mana gausi soļojošā sirmja pakaviem pāri takai aši aizlocījās divas smaragdzaļas ķirzakas, abas likās tik steidzīgas, ka nepievērsa mums nekādu uzmanību. Mazī­tiņš zivjdzenītis metās no zara ūdenī un tūlīt atkal at­griezās savā novērošanas punktā ar kaut ko knābītī. Zel­taini melnas spāres šaudījās ap niedrāju un lidinājās virs sīkām orhidejām, kuru rozā ziediņi ietina purvaino zemi kā sārtā plīvurā. Uz iešķelta celma tupēja divi melnie grifi, pētīdami mūs ļauni cerīgiem skatieniem, un mums, atceroties Frānsisa — mūsu pavadoņa — psihisko stā­vokli, kļuva mazliet neomulīgi:

Pajājuši garām ezeram, atkal ienirām plašajā zālainē, aizmugurē lēnām noklusa putnu čivināšana. Pēc tam bija dzirdama vienīgi nerimtīga švīkstoņa, zirgu kājām lau­žoties cauri biezajām zālēm. Es no jauna iesnaudos.

No spēja grūdiena pamodos — mans zirgs bija apstā­jies. Kā izrādījās, arī Frānsiss ir nomodā un pēta apvidu, gluži kā Napoleons pēc zaudētas kaujas. Mūsu priekšā savanna bija līdzena kā šaha dēlis; pa kreisi no mums slē­jās zemi pauguri, kuru nolaidenās nogāzes klāja lieli zāļu puduri un panīkuši krūmi. Es piejāju līdzās mūsu pava­donim un uzmetu viņam jautājošu skatienu. Frānsiss no- vecināja brūno roku, rādīdams uz apkārtni. Es sapratu, ka esam ieradušies skudrulāča apdzīvotajā teritorijā.

Kas ir? — iejautājās Bobs.

Šī laikam ir tā vieta, kur viņš redzējis skudrulāci.

Maktērks mums bija apgalvojis, ka Frānsiss runājot

angliski, un tagad bija pienācis ilgi gaidītais brīdis, kad mums nāksies sīki apspriest skudrulāča sagūstīšanas tak­tiku. Cieši vērdamies manī, indiānis izdeva virkni dīvainu skaņu, kas man bija pilnīgi nesaprotamas. Viņš atkārtoja savu sakāmo divas reizes, es klausījos ļoti uzmanīgi, to­mēr nespēju izlobīt nevienu sakarīgu vārdu.

Griezos pie Boba, kas nemierīgi dīdījās seglos un mūsu sarunā nepiedalījās.

Atceros, tu reiz ieminējies, ka saprotot kādu indiāņu dialektu.

Ja gan. Bet tie bija Paragvajas indiāņi, un diezin vai viņu valodai ir kas kopīgs ar šejienes indiāņu valodu.

Varbūt kaut kas tev vēl palicis prātā?

Ja, tikai atsevišķi vārdi un teicieni.

Nu, tad pamēģini saprast, ko Frānsiss runā!

Vai tad viņš nerunā angliski? — Bobs pārsteigts Jautāja.

Cik es nojaušu, viņš droši vien runā Patagonijas in­diāņu valodā. Frānsis, atkārto visu vēlreiz!

Indiānis ar cietēja izteiksmi sejā vēlreiz pateica savu nelielo sakāmo. Bobs sarauktu pieri uzmanīgi klausījās.

Nē, — viņš noteica, — es neko nesapratu. Tā, zi­nāms, nav angļu valoda.

Mēs lūkojāmies uz Frānsisu, un viņš ar nožēlu nolūko­jas uz mums. Bet tad pār viņu laikam bija nākusi apskaid­rība, jo ar izteiksmīgiem žestiem, ko pavadīja spalgi iz­saucieni, viņam galu galā izdevās mums visu pastāstīt. Sī bija tā vieta, kur viņš redzējis skudrulāci. Tepat tuvumā dzīvnieks droši vien guļ aizmidzis — un Frānsiss centās to attēlot: atbalstījis vaigu pret kopā saliktām plaukstām, viņš aizvēra acis un sāka skaļi krākt. Mums nāksies izre- tināties ķēdītē un ar lielu troksni pārmeklēt zāļu cerus.

Tā mēs izretinājāinies ik pa trīsdesmit jardiem cits no cita un, skaļi kliegdami un jodelēdami, trencām zirgus caur garo zāli, paši juzdamies kā pēdējie muļķi. Frānsiss, jādams pa labi no manis, lieliski imitēja vesela suņu bara spalgo riešanu; pa kreisi Boba priekšnesumā skanēja kā­das dziesmas fragments, kuram pa vidu jaucās spiedzīgi «šū, šū!» bļāvieni, tā bija īsta kakofonija, kuru, manuprāt, nespētu izturēt neviens skudrulācis. Kliegdami un brēk­dami bijām pavirzījušies uz priekšu apmēram pusjūdzi; es jau biju gluži aizsmacis un sāku šaubīties, vai šajā vietā varētu būt uzturējies skudrulācis un vai šie dzīvnieki vis­pār sastopami Gvajānā. Mani sākotnēji mundrie kliedzieni bija zaudējuši skanīgumu un drīzāk atgādināja vientuļas vārnas skumīgo ķērkšanu.

Piepeši Frānsiss griezīgi iegavilējās, un es pamanīju kaut ko tumšu kūņojamies zālē pie viņa zirga kājām. Pa­griezis sirmi, jāju, cik ātri varēdams, pie Frānsisa, pa ceļam uzkliegdams Bobam. Mans zirgs bieži paklupa pār ciņiem un saules karstumā izkaltušajām dziļajām zemes plaisām, bet es viņu bez žēlastības dzinu cauri biezajai zālei.

Kustīgais tumšums izšāvās no garo stiebru aizsega un palekdamies dieba projām pa samērā līdzenu, zemu zāli; es pārliecinājos, ka tas patiešām ir skudrulācis, turklāt lielāks par tiem, kurus biju redzējis zooloģiskajos dārzos. Dzīvnieks skrēja pārsteidzošā ātrumā, viņa garā, lāstek- veidīgā galva mētājās no viena sāna uz otru, aizmugurē lielā, kuplā aste plīvoja kā karogs. Frānsiss dzinās viņam pa pēdām, izritinādams laso un skubinādams zirgu ap­rautiem mežonīgiem kliedzieniem. Pa to laiku arī mans zirgs bija izlauzies cauri biezajai zālei, tagad es viņu dzinu tieši virsū skudrulācim, bet sirmis, ieraudzīdams bēgošo dzīvnieku un droši vien izjuzdams pret to nepatiku, apcirtās un lielā ātrumā sāka skriet pretējā virzienā. Es visādi nopūlējos pagriezt viņu atpakaļ; sākumā man ne­kādi neveicās, jo sirmim bija tik plata mute kā spainis, taču galu galā es viņu savaldīju. Bet pat tagad viņš uz­drošinājās tuvoties skudrulācim vienīgi iešķībi no sāniem, izmetot nelielus lokus, apmēram tā, kā pārvietojas krabji. Es redzēju, kā Frānsiss, lēkšodams līdztekus medījumam, uzmeta dzīvniekam laso. Taču metiens bija neveiksmīgs, jo mūsu pavadonis nepaguva savilkt cilpu ap zvēriņa kaklu, tā ka tas brīvi izskrēja cauri, strauji apsviedās un dieba atpakaļ uz garo, biezo zāli. Frānsisam vajadzēja ap­stāties, lai savāktu un sakārtotu laso, bet pa to laiku me­dījums lielā ātrumā joņoja uz ķeramajiem brikšņiem, kur Frānsisam vairs neizdotos tam vēlreiz uzmest cilpu. Ne­mitīgi skubinot paslinko sirmi, man izdevās nogriezt me­dījumam ceļu, un es viņu triecu atpakaļ uz klajumu, tur­klāt, jājot ātros rikšos, es spēju turēties līdztekus bēgo­šajam zvēram.

Skudrulācis dieba bez apstājas, šņākdams un sprauslo- dams caur garo degunu, īsās kājeles dobji dipēja pret saules izkveldēto zemi. Frānsiss mūs vēlreiz panāca, pā­ris reižu uzvirpināja gaisā laso virvi un pārmeta pāri skudrulāča galvai un priekšķepām; cilpa cieši savilkās ap dzīvnieka vidukli. Frānsiss acumirklī nolēca no zirga un centās noturēt rokās virvi, kuru līdz ar pašu mednieku vilka projām saniknotais medījums. Es uzsaucu Bobam, lai pietur zirgus, un, saķēris virves galu, metos palīgā Frānsisam. Skudrulāča vilnainajā ķermenī un īsajās, līka­jās kājās bija gluži neticams spēks, jo tikai par abiem ar Frānsisu mums izdevās viņu apturēt. Sviedriem pārplū­dušu seju Frānsiss pavērās atpakaļ un kaut ko noburk­šķēja, tad pastiepa roku un rādīja uz aizmuguri. Pagriezies es ieraudzīju nelielu koku apmēram simt jardu atstatu no mums. Tas bija vienīgais koks jūdzēm plašā apkārtnē. Elsdami pūzdami mēs vilkām skudrulāci uz to pusi. Kad beidzot pienācām pie koka, mums izdevās apmest sanik­notajam dzīvniekam ap vidu vēl vienu cilpu. Virves va­ļējo galu mēs mēģinājām piesiet pie koka stumbra. Tajā brīdī, kad es sēju pēdējo mezglu, Frānsiss, ielūkojies koka zaros, brīdinoši iekliedzās. Es savukārt pavēros aug­sni) un ieraudzīju pēdas divas sev virs galvas lapseņu pūzni futbola bumbas lielumā, ap kuru drūzmējās visa kolonija, kas likās ārkārtigi satraukta un saniknota. No satvertā medījuma nerimtīgajiem rāvieniem nelielais ko­ciņš šūpojās kā viesuļvētras locīts, un tas acīmredzot lap­senēm nebija pa prātam. Mēs ar Frānsisu klusēdami stei­dzīgi atkāpāmies. To redzēdams, skudrulācis nolēma mazliet atpūsties no smagās cīņas ar virvi. Koks vairs ne­šūpojās, un lapsenes norima.