DŽERALDS DARELS - TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

Es griezos pie Boba.

Tu proti jāt? — es cerīgi iejautājos.

Ir gadijies sēdēt zirgam mugurā, ja tas tevi ap­mierina, — Bobs atteica un tūlīt steidzīgi piebilda, — pro­tams, zirgam jābūt ļoti rāmam.

Ja jums atrastos pāris mierīgu zirgu, es domāju, mēs varētu doties ceļā, — es sacīju Maktērkam.

O, jā, es jums izmeklēšu pavisam mierīgus lopi­ņus, - Maktērks atbildēja, un abi aizgāja, lai visu noru- uatu. Pēc tam Maktērks paziņoja, ka nākamajā rītā indi­ānis ar zirgiem gaidīs mūs kādā vietā, kas atrodas jūdzes divas no viņa mājas. Tālāk mums būs jāmaldās uz labu laimi, bez ceļa.

Savanna vizēja zeltaini zaļa pirmajos rīta saules sta­ro:., kad mēs džīpā kratījāmies tai cauri uz attālo meža joslu, kur bija nolikta satikšanās ar Frānsisu. Debess bija gaiši zila kā sīļa spārns; augstu virs mūsu galvām lēnām liņķoja divi mazi piekūni, plašajā zālainē meklēdami sev brokastis. Virs džīpa deguna kā ugunīgas dzirkstis lidi­nājās spāres, bet aizmugurē mašīnas saceltais siltais vējš dzina mums nopakaļus sarkanīgu putekļu mākoni. Mak­tērks, ar vienu roku nevērīgi turēdams stūri, ar otru cenz­damies stingrāk uzspiest galvā cepuri, noliecās pie manis un sāka kaut ko stāstīt, kliegdams man ausī, lai motora , rūkoņā un vējā es viņu spētu sadzirdēt.

Sis indiānis… Frānsiss… es domāju, man jūs jā­brīdina… ir… nu tāds mazliet savāds … satraucas… viņam uznāk tādas lēkmes… Viņš saka, galvā viņam viss griežoties… Tāpēc… domāju, ir labāk, ja jūs zi­nāt ,.. protams, tas nav nekas bīstams.

Vai esat pārliecināts, ka viņš nav bīstams? — es auroju pretī, juzdams pār muguru pārskrienam saltas tirpas.

Viņš noteikti ir pavisam nekaitīgs.

Par ko jūs tur runājat? — no aizmugures sēdekļa iejaucās Bobs.

Maktērks saka, ka Frānsisam uznākot lēkmes, — es mierīgi paskaidroju.

Kas Frānsisam uznāk? — kliedza Bobs.

Lēkmes.

Lēkmes?

Jā, nu, zini… viņš dažreiz kļūstot tāds savāds.,, Bet Maktērks apgalvo, ka puisis ir gluži nekaitīgs.

Ak dievs! — aizkapa balsī novaidējās Bobs, aizvēr­dams acis un atlaizdamies sēdeklī ar mocekļa izteiksmi sejā.

Mēs sasniedzām meža joslu, un tur,, aptupies zemē, švī­tīgi uzlicis galvā savu meža gariņa cepuri, mūs gaidīja Frānsiss. Aiz viņa skumjā puslokā nokārtām galvām un vaļīgām pavadām stāvēja zirgi. Tiem mugurā bija ārkār­tīgi neērti segli ar augstu loku. Mēs izrausāmies no džīpa un ar mazliet nedabisku jautrību sasveicinājāmies ar Frānsisu. Maktērks novēlēja mums veiksmīgas medī­bas, apgrieza džīpu un aizjoņoja ar tādu dārdoņu, no ku­ras visi zirgi, seglu kāpšļus un iemauktus žvadzinādami, pārbīlī uzrāvās pakaļkājās. Frānsisam izdevās zirgus kaut cik nomierināt, tad viņš pieveda tos mums klāt tuvākai apskatei. Mēs neuzticīgi lūkojāmies uz saviem jājamzir- giem, un viņi tikpat aizdomīgi lūkojās uz mums.

Kuru tu sev izvēlēsies? — es pajautāju Bobam.

Man liekas, tam nav nekādas nozīmes, — viņš sa­cīja, — bet es labprāt ņemtu to bēro šķielaci.

Manā rīcībā palika liels sirmis, kas, izrādījās, bija ļoti niķīgs. Uzrunāju viņu, kā pašam šķita, mīlīgā balsī un nostājos viņam pie sāniem, bet sirmis sāka dīžāties un strauji rāvās projām, bolīdams uz mani baltas acis.

Stāvi, sirmīt, — es aizsmacis labināju, pūlēdamies iedabūt kāju seglu kāpsli.

Tas nav sirmis, bet sirma ķēve, — Bobs laipni pa­skaidroja.

Beidzot man izdevās uzrausties sirmja kaulainajā mu­gurā, un es steidzīgi satvēru pavadu. Boba zirgs likās vieglāk valdāms, jo mierīgi ļāva uzkāpt sev mugurā. Bet, tikko Bobs bija iesēdies seglos, viņa bērais sāka kāpties atpaka) — ļoti lēni, bet ar drūmu apņēmību — un droši vien būtu atkāpies līdz pašai Brazīlijas robežai, ja ceļu viņam neaizšķērsojis liels, dzelkšņains krūms. Pie tā zirgs apstājās un vairs nebija izkustināms.

Pa to laiku Frānsiss bija uzkāpis mugurā melnam dus­mīga izskata rumakam un rikšoja projām pa taku, es, ar puicm valdīdams niķīgo sirmi, viņam sekoju. Boba klie­dzieni, ar kuriem viņš centās iekustināt stūrgalvīgo bēro, noslāpa tālumā. Mēs iegriezāmies takas līkumā, un Bobs i/zuda mūsu skatieniem. Pēc tam viņš mūs panāca, viņa zirgs virzījās slinkos pusteciņos — ne īsti rikšos, ne arī soļos, bet pats Bobs, mētādamies seglos, vienā rokā cieši turēja lielu zaru, ar kuru ik pa brīdim zvetēja zirgam pa dibenu. Fs apturēju sirmi un ar interesi vēroju šo skatu.

Nu, kā veicas ar jāšanu? '— apjautājos, kad viņš piejāja man līdzās.

Bobs apveltīja mani ar iznīcinošu skatienu.

Gan… jau… būs… labi, — viņš kratīdamies iz­gulda starp zobiem, — ja… vien… zirgs… kustē­tos … kā … nākas.

Mirkli uzgaidi, — es izpalīdzīgi sacīju, — es paiešu aizmugurē un uzdošu šim piparus.

No aizmugures izskatījās, it kā Bobs ar savu zirgu izpildītu ļoti sarežģītu rumbu, kādu dejo vienīgi Dienvid­amerikā. Es palaidu savējo rikšos, un, kad man blakus atkal ligojās bērā krusti, es pievilku pavadu, noliecos un grasījos negantnieku iemizot. Līdz šim brīdim sirmis man bija paklausījis, bet tagad viņš droši vien nosprieda, ka es bez jebkāda iemesla gatavojos viņam nelietīgi uzbrukt, un aizvainotais lopiņš aizlēca uz priekšu tik veikli kā sise­nis. Es aši ielūkojos Boba pārsteigtajā sejā, un tad mēs abi rikšojām pa taku pie Frānsisa. Kad piejājām viņam līdzās, indiānis seglos pagriezās un plati pasmaidīja. Viņš paskubināja zirgu, uzšāva ar pavadu tam pa kaklu, un, pirms' es apjēdzu, kas notiek, mēs jau auļojām pa taku, bet Frānsiss, izgrūzdams dīvainas rīkles skaņas, dzina savu melni arvien ātrāk un ātrāk.

Frānsis! — es iekliedzos. — Te nav skriešanās sa­censības … Es gribu apstāties … apstātiesl

Manu vārdu jēga lēnām iespiedās mūsu pavadoņa ap­ziņā, un viņa sejā parādījās dziļa vilšanās. Viņš negri­bīgi apturēja zirgu, un, man par lielu atvieglojumu, ap­stājās arī sirmis. Mēs pagaidījām, kamēr Bobs uz sava bērā piedejoja mums līdzās, tad es noteicu jaunu kārtību:

Frānsiss jās priekšgalā, viņam sekos Bobs, bet es turēšos aizmugurē, lai neļautu atpalikt viņa bērajam. Tā mēs so­ļos jājām tālāk.

Tagad saule jau stipri karsēja, un tās staros mūsu priekšā mirgoja un laistījās viss savannas plašums. Jūdze pēc jūdzes — tikai zāle vien, zaļa, zeltaini brūna, bet tā­lumā — varbūt viņā pasaules malā! — dūmakā tīta, bāla, zilganzaļa, viļņaina kalnu grēda. Visā šajā zāļu okeānā nemanīja nekādas dzīvības, vienīgās kustīgās būtnes bi­jām mēs paši un mūsu ēnas. Vairāk nekā divas stundas mēs jājām pa garu zāli, kas sniedzās līdz ceļiem; Frān­siss, ērti zvilnēdams seglos, cepuri uzrāvis uz acīm, lai­kam bija aizmidzis. Vienmuļā ainava un karstā saule arī mums uzdzina miegu, un mēs iegrimām snaudā tāpat kā mūsu pavadonis.

Piepeši es atvēru acis un pārsteigts ieraudzīju, ka sa­vannā radusies ieplaka — tāds kā liels, ovāls krāteris slīpām, nolaidenām malām, un šī krātera pašā centrā bija niedrāja ieskauts ezeriņš, kura krastos auga reti, nīkulīgi krūmi.

Mēs jājām gar ezeru, un visapkārt kā uz burvja mā­jienu parādījās dzīvība: mazs kaimans ieslīdēja ūdenī, gandrīz nemaz neievirmodatns tā gludo virsmu; gar pre­tējo krastu svinīgi soļoja desmit zilraibie stārķi, domīgi pieliekuši galvu ar garo knābi; krūmi bija pilni sīku putnu, kas čivināja un laidelējās šurpu turpu.