DŽERALDS DARELS - TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

— Tās ir kabura mušas, — viņš paskaidroja, — pašlaik viņas nav tik nešpetnas. Jums vajadzētu būt te lietus pe­riodā, tad tās krīt virsū miljoniem.

Kabura mušas mums uzbruka līdz tam brīdim, kad laiva tika aizgrūsta līdz upes vidum un sāka darboties motors. Dažas vēl mums lidoja nopakaļus, bet drīz vien atstājās. Maktērks paskaidroja, ka šīs mušas dzīvojot mitrās vietās un sausuma periodā esot sastopamas vienīgi upju krastos. Lietus periodā, kad lielu savannas daļu klāj ūdens, knišļi uzturoties it visur un veseliem mākoņiem metoties virsū neaizsargātam cilvēkam.

Upe bija dzeltenbrūnā krāsā, ne sevišķi plata, bet dziļa un strauja. Kur tā meta līkumus, viļņojošie ūdeņi bija sa­nesuši lielas zeltainu smilšu sēres, viscaur sētin nosētas kritušo koku stumbriem un pelēkām, gludām akmens plāt­nēm. Krastā augošie koki nebija augsti, bet starp tiem kuploja ļoti biezi, mudžeklīgi krūmi. Tiem trūka sulīgā zaļuma, kas likās visai nedabiski ūdeņiem bagātas upes tiešā tuvumā; koki izskatījās drīzāk olīvzaii, vietām pelē­cīgi, it kā noputējuši un aizkaltuši.

Maktērks, ērti zvilnēdams laivas pakaļgalā, stāstīja par Rupununi. Labāku gidu par viņu mēs nemaz nevarētu vēlēties, jo viņš te bija dzīvojis visu mūžu un pazina šo zemi tikpat labi kā jebkurš indiānis, ja ne vēl labāk. Vis­pirms es viņam pajautāju, vai šajā upē dzīvo elektrozuši, jo es ļoti kāroju iegūt dažus eksemplārus. Maktērks atbil­dēja, ka to esot, cik uziet, un par apstiprinājumu saviem vārdiem pagrieza laivas priekšgalu uz krastu, un izsēdi­nāja mūs malā kādā vietā, kur nebija koku, bet pretī slē­jās ūdeņu nogludinātas, pakāpienveidīgi izkārtojušās klin­tis. Pa akmens pakāpieniem mēs pacēlāmies apmēram sešas pēdas virs ūdensmalas un šajā vietā klintīs ierau­dzījām vairākas ieapalas bedres, kas acīmredzot ietiecās zemes dzīlēs. Bedres bija pēdas divas platas, pilnas ar dzidru vara krāsas ūdeni. Maktērks mūs uzaicināja ieklau­sīties un, piesizdams kājas, soļoja. apkārt bedrēm. Pēc brīža klintīs zem mūsu kājām bija dzirdama savāda krāk­šana un rukšķēšana.

— Elektrozuši, — paskaidroja Maktērks. — Viņi dzīvo šajās bedrēs. Protams, viņiem ir savas zemūdens ejas, kas ved uz upi. Ja mēs dauzīsim kājas ilgāku laiku, viņi no­bīsies un iepeldēs upē, kur tos var pamēģināt nošaut.

Maktērks no jauna piesita kājas,' un no klinšu dziļu­miem cēlās augšup satrauktu krācienu koris — savāda burbuļošana, tādas kā atraugas, ko drīzāk varētu sagaidit no cūkas aizgaldā nekā no elektrozuša viņā zemūdens alā.

Kad mēs atkal atradāmies laivā un braucām tālāk pa upi, Maktērks ieminējās, ka, pēc viņa domām, visi stāsti par elektrozušiem esot lielā mērā pārspīlēti; tiesa, viņš piekrita, cilvēkam peldoties neesot patīkami atrasties ēlektrozuša tuvumā, bet tie nepavisam neesot tik ļauni un bīstami, kā par tiem mēdzot runāt. Es nolēmu neizteikt savas domas par tiem, iekams neesmu iepazinis tos tuvāk.

Aiz elektrozušu mājokļiem upe izvijās daudzos slaidos līkumos, un, apbraukuši vienu no tiem, mēs tuvojā­mies plašai smilšu sērei, uz kuras atradās trīs gluži fan­tastiska izskata putni, kādus es vēl nekur nebiju redzējis. Tiem bija melnbalts spalvu tērps, ļoti īsas kājas un garš, masīvs knābis dzeltenā, gaišsarkanā un melnā krāsā. Putni neveikli tenterēja pa smiltīm uz īsajām kājelēm, pavērsuši lielo klauna degunu pret mums, un satraukti kliedza. Pa gabalu lielais knābis izskatījās gandrīz krop­līgs, un, tikai aplūkojot to caur binokli, es atklāju, kāpēc. Knābja apakšpuse bija ievērojami garāka par virspusi, tā ka radās iespaids: putnam kāds ir nocirtis dažas collas knābja virsējās daļas. Nesimetriskais knābis, turklāt tik košās krāsās, piedeva putnam ārkārtīgi neparastu izskatu, fornēr smēlējzīriņš, kā sauc šo putnu, nepavisam nav kaut kāds izdzimums, viņa dīvainais, daudzkrāsainais knābis arī nav dabas kļūda, tāpat kā Bifona noniecinātā sliņķa kājas; tieši otrādi — tā ir prasmīgi izstrādāta, as- prātīga~ierīce, kas putnam palīdz sagādāt barību.

Laiku pa laikam tiek izdotas grāmatas par neparastām parādībām dzīvnieku pasaulē, un gandrīz katrā var atrast kādu vietu, kur autors ir pārsteigts un izbrīnīts par putnu knābju daudzveidību. Parasti tūlīt tiek pieminēti pelikāni un flarningi. Par smēlējzīriņiem runā reti vai vispār neie­minas nemaz, un tomēr jāsaka: šim putnam ir viens no visneparastākajiem knābjiem visā putnu pasaulē. Smēlēj- zīriņš ar atvērtu knābi lido virs pašas ūdens virsmas — tāpēc viņam šāds nosaukums. Garais apakšžoklis šķeļ ūdeni tāpat kā griežņu asmens audumu un iesmeļ knābī zivju mazuļus un citus sīkus ūdens dzīvnieciņus, ar ku­riem putns barojas. Tas viņam nenāktos viegli, ja abas knābja puses — virsējā un apakšējā — būtu viena ga­ruma, tāpēc daba tālredzīgi saīsinājusi putnam nevaja­dzīgo knābja daļu. Smēlējzīriņi satraukti mīņājās uz īsa­jām kājelēm, kad mēs parādījāmies pie smilšu sēres; beidzot motors nošķaudījās un noklusa;" kad laivas priekš­gals ar vieglu švīkstoņu iedūrās smiltīs, visi trīs putni pacēlās spārnos, pagrieza raibos knābjus uz lejteces pusi un lidoja projām, vidžerēdami un sasaukdamies gari stiep­tiem kliedzieniem.

Smiltājā bija redzami visdažādāko pēdu nospiedumi, un starp tiem kā efeju stublāji vijās un krustojās smēlējzīriņu atstāto pēdu virtenes. Vienas veda no ūdensmalas uz smilšu sēres augšdaļu. Tās bija izveidojušas garu, līdzenu vagu, it kā pa smiltīm kāds būtu ripinājis smagu bumbu; vagas abos sānos bija iespiestas īsas, dziļas gropītes. Šīs pēdas nobeidzās pie apaļa laukumiņa, kas likās neveikli pielīdzināts ar lāpstu. Es neizpratnē lūkojos uz pēdām, bet Maktērks paskaidroja.

— Te bruņurupucis nācis dēt olas, — viņš sacīja.

Maktērks aizgāja līdz tai vietai, kur pēdas izbeidzās, un parakās smiltīs; apmēram sešas collas dziļā bedrītē gulēja desmit olas, nedaudz mazākas par vistas olām, ar plānu, ādai līdzīgu čaulu. Viņš parāva vaļā vienu olu, tā ka kļuva redzams lipīgs baltums un košs dzeltenums, tad pielika olu pie mutes un izdzēra.- Sekodams viņa piemē­ram, es atklāju, ka bruņurupuču olas ir ārkārtīgi garšīgas; svaigā veidā, tikai mazliet sasilušas saulē, tās ir salde­nas, ar tīkamu riekstu piegaršu. Mēs apsēdāmies smiltīs un citu pēc citas apēdām visas olas; mazliet tālāk krast­malā es atradu vēl vienu perēkli — šīs olas mēs paņēmām līdzi vakariņām. Cieti novārītas, tās garšoja pēc saldajiem kastaņiem.

Noslaucljuši no lūpām dzeltenuma atliekas, mēs pārgā­jām pāri smilšu sērei un ienirām šķietami biezā mežā. To­mēr izrādījās, ka- šis mežs ir tikai šaura cieši kopā saau­gušu kgku josla gar upes krastu, un drīz vien mēs atkal atradāmies savannā līdz viduklim dziļi ķerainās, saules izdedzinātās zālēs. Iešana bija grūta, jo starp parasto cieto savannas zāli te auga vēl kāda cita, kas bija viens no visnepatīkamākajiem augiem, ar kādiem man nācies sastapties. Sī zāle kuploja lielos ceros, tai bija sulīgi za­ļas, šauras, apmēram septiņas pēdas garas lapas, kas likās tīkami svaigas, gleznas un vēsas, tomēr ar īsti makiave- lisku [3] viltību tinās un klājās mūsu ceļā.

Lapu malas bija asākas par bārdasnaža asmeni, iero- bītas mikroskopiski sīkiem zobiņiem, gluži kā metāla grie­žamam zāģītim. No mazākā pieskāriena uz ādas parādījās desmitiem brūču, garas un dziļas, it kā iegrieztas ar skal­peli. Pēc tam kad es biju pamēģinājis notraukt no ceļa šādu zāles ceru, mana kailā roka pārklājās ar neskaitā­miem iegriezumiem, kas stipri asiņoja, un es izskatījos tā, it kā būtu cīnījies ar vairākiem jaguāriem. Bobam, kurš šo augu lāgā neprata atšķirt no parastās zāles, gadījās apsēsties zemē, lai atpūstos, un ari viņam neklājās la­bāk — pat caur biksēm viņš tika briesmīgi savainots.