DŽERALDS DARELS - TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

Vai jūs lidojat uz Karanambo vai Boavistu?

Uz Karanambo.

Tā? Domājat ilgi palikt Rupununi?

Tikai divas nedēļas. Mēs vācam dzīvniekus.

Tagad es zinu, kas jūs tādi esat. Pagājušajā nedēļā jūsu fotogrāfijas bija avīzē, jūs bijāt uzņemts ar čūsku rokā.

Bobam ar šo notikumu saistījās nepatīkamas atmiņas, tāpēc viņš tikai sāji pasmaidīja. Tad lidmašīna no jauna krita lejup, un Bobs, pēkšņi izslējies, uzmeta krāvējam indietim lūdzošu skatienu. Sim vīram daudzu gadu gaitā laikam bija izveidojusies spēja no acīm nolasīt savu pa­sažieru vēlēšanos, jo, ne vārda neteicis, viņš piecēlās no pasta maisu kaudzes un no kaut kurienes izvilka lielu, sarūsējušu skārda kārbu, ko ar galantu žestu pasniedza Bobam. Mans kompanjons paslēpa tajā seju un vairs ne­pacēla galvu. Pašsuģestijai ir tik liels spēks, ka viņa piemēram acumirklī sekoja garīdznieka sieva un tūlit pēc tam pārējie pasažieri, izņemot "garīdznieku un mani.

Lūkodamies ārā pa lidmašīnas logu, es ievēroju, ka mežs sadalījies atsevišķās koku skupsnās, kuras citu no citas atdala zālaine; drīz mēs lidojām pāri īstai, savan­nai — mežs bija atkāpies, lai dotu vietu viļņotam, zālai­nam līdzenumam, kas aizstiepās jūdzēm tālu; šur tur šajā klajumā auga skrajš krūmājs un dažuviet, paslēpies zemes ieplakā, spīguļoja ezers. Lidmašīna riņķoja aizvien zemāk un zemāk virs kāda laukuma, kas likās nedaudz gludāks par pārējo savannu; tagad bija skaidrs, ka mēs gatavo­jamies nosēsties.

Laikam būsim atlidojuši, — es sacīju Bobam.

Viņš negribīgi pacēla seju no skārda trauka un pameta

skatienu uz logu.

Nerunā niekus, te nav iespējams nosēsties.

Tikko šie vārdi .bija izteikti, lidmašīna mīksti atsitās pret zemi un, pakāpeniski samazinādama ātrumu, apstā­jās. Motori vēl pāris reižu nogārdza, tad apklusa..

Bagāžas izkrāvējs atrāva durvis; pie mums ieplūda silta, smaržīga vēsma, un mūs apņēma burvīgs, absolūts klusums. Pulciņš indiāņu, kuri uz tukšās savannas fona atgādināja kādu mongoļu cilti Centrālās Āzijas stepēs, ielenca lidmašīnu. Tie laikam bija vienīgie ļaudis divsimt jūdžu plašā apkārtnē.

Mums visapkārt pletās savanna — jūdzēm tālu viļņo­joša zāle, kas šur tur vērtās sudrabota, kad to locīja lēns vējiņš; vienīgais cilvēku mājoklis te bija kāda neparasta nojume dažus simtus jardu tālāk; tā sastāvēja no četriem stabiem, uz kuriem turējās salmu jumts, sienu nebija. Zem jumta jautās tīkama ēna, tāpēc mēs aizgājām līdz noju­mei un tur apsēdāmies.

Vai esi pārliecināts, ka te ir Karanambo? — Bobs jautāja.

Krāvējs tā teica.

Sī vieta neliekas pārapdzīvota, — mans biedrs pie­zīmēja, lūkodamies uz indiāņu pulciņu.

Kādu pusjūdzi pa labi savannā pacēlās pelēcīgi zaļš mežiņš, un no tā piepeši iznira kāds automobilis, kas lēkā­dams un kratīdamies brauca pa zāli tieši pie mums, sacel­dams aiz sevis lielu, sarkanīgu putekļu mākoni. Mašīna apstājās pie nojumes, zem kuras mēs sēdējām; no tās iz- rausās kalsns, saulē iededzis vīrs, kas steidzās pie mums.

Esmu Maktērks, — viņš īsi stādījās priekšā, snieg­dams roku.

Es atvainojos, ka esam atbraukuši bez iepriekšēja brī­dinājuma, bet Maktērks tūlīt paskaidroja, ka līdz viņam jau atklīdušas runas par mūsu ierašanos, tā ka viņš esot sagatavojies mūs uzņemt.

Vai tā ir visa jūsu bagāža? — viņš jautāja aizdo­mīgi, aplūkodams mūsu pieticīgo mantu kaudzīti.

Es pastāstīju, ka mums negribot bija jāatsakās no sma­gākajām lietām.

Un es biju iedomājies, ka būsiet apkrāvušies ar tīk­liem, virvēm un vēl daudz ko citu, — Maktērks piebilda.

Paņēmis no lidmašīnas savus pasta sūtījumus un pre­ces, misters Maktērks iekrāva džīpa piekabē mūsu man­tību, un mēs joņojām neticamā ātrumā projām pa sa­vannu.

Mašīna traucās pa sarkanīgajā zemē iebrauktajām riteņu sliedēm, grozījās un meta līkločus starp lieliem zāļu ceriem, ceļa grambām un nelīdzenumiem gluži kā bezde­līga, medījot kukaiņus, un ^piekabe kratījās un lēkāja kā skārda bundža, kas piesieta mazam, neveiklam šunelim' pie astes. Indiāņu zēni, kas sēdēja piekabē, smējās un jautri trieca, cieši turēdamies pie borta, lai netiktu iz­sviesti ārā.

Zālaine izbeidzās, un mēs iedārdinājām mežā un joņo­jām pa līkumotu ceļu, manevrēdami starp kokiem. Tzfd galvu reibinošā ātrumā šķērsojām vēl vienu gabalu sa­vannas, izdrāzāmies cauri vēl vienam mežiņam un beidzot iebraucām izcirtumā, kur stāvēja Maktērka māja. Vistas panikā bēga no mašīnas priekšējiem riteņiem, bars suņu izskrēja pretī un rēja kā negudri, kad mēs apstājāmies mājas priekšā.

Misis Maktērka, tumša un slaida, ģērbusies zilos džin­sos, kas viņai labi piestāvēja, iznāca ar mums sasveici­nāties.

Maktērka māja bija viena no oriģinālākajām un jaukā­kajām mītnēm, kādu jebkad esmu redzējis. Tā bija četr­stūraina, būvēta no sarkaniem māla kleķa ķieģeļiem, ar milzum lielu konusveidīgu salmu jumtu, kas to vērta līdzīgu dīvainam tropu bišu stropam. Tā kā istabām ne­bija griestu, palūkojoties augšup, bija redzama salmu konusa virsotne, kas slējās savas piecdesmit pēdas virs mūsu galvām, bet, pakāpjoties uz krēsla, pāri sienas aug­šējai malai varēja ielūkoties nākamajā telpā. Galvenā dzīvojamā istaba bija vēl neparastāka, jo tajā tikai divas iekšējās sienas bija normālā augstumā, turpretim abas ārējās pacēlās apmēram divas pēdas no grīdas, tā ka, sēžot pie galda un iebaudot maltīti, varēja netraucēti prie­cāties par jauko ainavu ar augļu koku rindām un birzi nolaidenajā piekalnē, kas izgāja uz upi. Sajā istabā bija radiotelefons, ļoti liels galds, vairāki guļamtīkli, pakārti stratēģiski svarīgos punktos, un pāris krēslu. Sienas bija izrotātas ar visvisādiem ieročiem — lokiem un bultām, bisēm, šautenēm un šķēpiem — un apbrīnojamām spalvu galvassegām, starp kurām karājās žāvēšanai izlikti kuku­rūzas saišķi.

Sajā apburošajā istabā mēs ēdām lenču un maltītes laikā uzzinājām satriecošu jaunumu, kas mani galīgi iz­sita no līdzsvara: Karanambo nav un nekad nav bijis veikala. Vēl ļaunāk — Maktērks paziņoja, ka viņam ne­esot kastu, ne arī piemērotu dēļu, no kuriem pagatavot būrus saķertajiem dzīvniekiem. Namatēvu acīm redzami uzjautrināja ziņa, ka Džordžtaunā atrodami tādi muļķi, kuri man iestāstījuši: Karanambo esot liels veikals. Jo bēdīgāks kļuvu, jo vairāk viņam bija jāsmejas.

— Es nobrīnījos, kāpēc jūs neņēmāt līdzi tīklus un visu pārējo, — viņš runāja. — Kad es padzirdēju, ka pie mums- brauc dzīvnieku vācēji, tūlīt nodomāju, ka būsiet apkrā­vušies ar slazdiem un virvēm, un vēl ar nezin ko.

Kad maltīte bija galā, Maktērks, vēlēdamies mazliet uzlabot mūsu drūmo noskaņojumu, uzaicināja doties kopā ar viņu zvejas izbraukumā pa upi uz leju. Tas mums dotu iespēju papētīt apkārtni un apspriesties, ko darīt tālāk.

Tā mēs gājām caur birzi lejā uz "upi, kur mazā līcītī stāvēja vesela flotile īpatnēju laivu. Dažas bija vietējo iedzīvotāju kanoe, citas līdzinājās kuģa glābšanas laivām, bet viena bija gluži parasta, īeapaļa laiviņa ar uzkari­nāmu motoru. Maktērks iekāpa tajā un sāka darboties ap dzinēju, mēs ar Bobu pa to laiku atlaidāmies zālē, lai uz­smēķētu. Tikko bijām iekārtojušies ērtāk, kad mums nikni uzbruka liels bars sīku knišļu, tie bija tikai mazliet lie­lāki par kniepadatas galviņu, bet koda ļoti sīvi un sāpīgi. Bija tāda sajūta, it kā visa miesa tiktu durstīta ar dego­šiem cigarešu galiem, un mēs ar Bobu vairs nespējām to izturēt, lēcām kājās, pliķējām, kur patapdarni, un steidzīgi norotījām lejā krekla piedurknes. Maktērks smiedamies nolūkojās mūsu izdarībās.