DŽERALDS DARELS - TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

— Tur ,,. pie tā baļķa .,, vai redzat zivi?

Es lūkojos uz norādīto vietu, bet ūdens virsma bija līdzīga apputējušam spogulim, un es neko nespēju sa­skatīt. Maktērks redzēja, viņš pacēla loku, izšāva vēl vienu bultu, un drīz vien virs ūdens uzpeldēja otra zivs,uzdurta uz tievā bultas kātiņa. Trīs reizes es noraudzljos, kā Maktērks izmanto šo zvejas paņēmienu, bet ne reizi man negadījās ieraudzīt zivi, pirms tā nebija uzpeldējusi virspusē ar bultas uzgali mugurā. Ilgo gadu pieredze bija vērtusi Maktērka skatienu sevišķi asu un vērīgu, ta ka viņš spēja saskatīt zem ūdens tikko pamanāmu ēnu, no­teikt zivs stāvokli, pārvietošanās virzienu un, ņemot vērā novirzi, nekļūdīgi izšaut, iekams es vēl biju pamanījis ūdenī kaut kādu kustību.

Kad mēs atgriezāmies galvenās upes smilšainajā sērē, kur bijām atstājuši laivu, Maktērks mūs uz neilgu laiku pameta vienus, un mēs ar Bobu, sev laiku īsinādami, sā­kām atkal meklēt bruņurupuču olas. Šoreiz mums nebija panākumu, un es nolēmu izpeldēties. Upes dibens, nolai­deni pazeminādamies, izveidoja garu sēkli, kurā ūdens bija tikai sešas collas dziļš. Peldēties te varēja droši, un drīz vien Bobs man pievienojās. Aizbridis pa sēkli maz­liet tālāk, viņš mani pasauca pie sevis un lepni rādija smiltīs lielus, apaļus iedobumus; iesēžoties šādā bedrē, ūdens tajā pacēlās līdz zodam, radot ilūziju, ka jūs atro­daties pašas dabas dāvātā vannā. Mēs katrs izvēlējāmies sev pa bedrei un, zvilnēdami tajā, jautri uzdziedājām. Pēc tam, lai ātrāk nožāvētos, abi lēkājām pa smiltīm kā draiski puišeļi.

Kamēr mēs ģērbāmies, atgriezās Maktērks, es viņam pastāstiju par jauko peldēšanos sēklī.

Tās bedres smiltīs, kuras Bobs atrada, it kā būtu speciāli izraktas mums, — es sacīju. — Ūdens sniedzas tieši iīdz zodam, neko labāku nevar vēlēties.

Bedres? — iejautājās Maktērks. — Kādas bedres?

Nu tās, kas ir smiltīs, līdzīgas maziem krāteriem, — "Bobs paskaidroja.

Un jūs tajās sēdējāt? — Maktērks atkal jautāja.

Nu jā, — Bobs samulsis atteica.

Kas tad tur slikts? — es ievaicājos.

Nekas, ja neņem vērā, ka šajās bedrēs dzīvo dzeloņ- rajas, — Maktērks sacīja, — un, ja jūs kādai būtu uzsē- dušies virsū, jums mani paskaidrojumi vairs nebūtu va­jadzīgi.

Es paraudzījos uz Bobu.

Cik liela ir dzeloņraja? — viņš nervozi vaicāja.

Parasti viņa tieši ietilpst savā bedrē.

Dievs žēlīgais! Tā bedre, kurā es sēdēju, bija tik liela kā vanna, — es satraukts iesaucos.

Jā gan, — Maktērks piezīmēja, — dzeloņrajas izaug ļoti lielas.

Klusēdami mēs gājām uz laivu.

Kad braucām mājup, upe rietošās saules staros iekvē­lojas sarkani zeltainā mirgā, it kā pielijuši ar izkausētu varu; tai pāri kā liegas sniegpārslas lidoja balti gārņi, k'amajos līčos lēkāja zivis: straujš šļakstiens, un pa ūdeni uiiviļņo zeltaini apļi. Mūsu laiva, izbraukusi no pēdējā likuma, stūrēja tieši uz krastu, kur rēgojās Maktērka ne­parasto laivu kolekcija; motors vēl pāris reižu nokremšļo- jas un aprima; uz upes atkal valdīja klusums, ko pār- Irauca vienīgi lielo krupju aizsmakušie kvarkstieni viņā krastā.

Vai nevēlaties vēlreiz izpeldēties, — Maktērks pa­vaicāja, kad mēs kāpām ārā no laivas.

Paskatījos uz satumsušo upi.

Te? — es jautāju.

Jā, es te vienmēr peldos.

Un piraņas?

Te viņas mūs netraucēs.

Maktērka vārdi skanēja nomierinoši, mēs noģērbāmies mi ieslīdējām siltajā ūdenī, kur mūs tūlīt sagrāba sllaume. Apmēram trīsdesmit pēdu atstatu no krasta es ieniru, bet nevarēju aizsniegt upes dibenu, ūdens sešu pēdu dziļumā bija ledus auksts. Mēs lēni peldējām uz pi iekšu, kad pēkšņi es izdzirdu skaļu gārdzienu un spē- ngu šļakstu, kas nāca no mazas saliņas upes vidū, pēdas piecdesmit tālāk.

Kas tas bija? — es jautāju Maktērkam.

Kaimans, — viņš īsi atteica. — Te viņu ir papilnam,

Vai viņi nekad neuzbrūk? — it kā neviļus iejautā­jas Bobs, izsliedamies ūdenī stāvus un palūrēdams pār plecu, lai redzētu, cik tālu ir līdz krastam.

Arī es pavēros uz krasta pusi un jutos pārsteigts: vēl pirms dažām minūtēm biju iedomājies, ka pietiks ar pāris spēcīgiem vēzieniem un mēs būsim izpeldējuši malā. Ta­gad turpretim man likās, ka mūs no sauszemes šķir jū­dzēm tāls ūdens plašums.

Maktērks apgalvoja, ka kaimans nekad neuzbrūk, tomēr mēs nejutāmies īsti droši, iekams nebijām izkāpuši no ūdens. Galu galā nav nekāda prieka atrasties piecpa­dsmit pēdas dziļā, tumšā ūdenī, apzinoties, ka lejā dzelmē var būt elektrozuši, izsalkušu piraņu bars, kas meklē sev

vakariņu uzkodu, vai arī kaimans, kurš pārlūko savus zemūdens valdījumus. Kad bijām apģērbušies, Maktērks uzspīdināja kabatas baterijas gaismu virs ūdens iepretim tai vietai, kur atradās saliņa. Mēs saskaitījām sešus acu pārus, kas gailēja tumšajos ūdeņos kā sarkanas ogles.

— Kaimani, — Maktērks atkal ierunājās. — Te viņu papilnam. Nu, bet tagad iesim vakariņās!

Viņš pagriezās un veda mūs cauri birzij uz savu māju.

Noķert lielo skudrulāci — tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kas mūs pamudināja doties uz Rupununi, jo bijām dzirdējuši, ka savannā šie dzīvnieki esot sagūstāmi daudz vieglāk nekā Gvajānas mežos.

Pēc ierašanās "Karanambo pirmās trīs dienas mēs do­mājām un runājām vienīgi par skudrulāčiem, tā ka Mak­tērks galu galā piedāvājās mums palīdzēt, lai mūsu iece­res kļūtu par īstenību.

Kādā rītā mūsu mājas priekšā piepeši stāvēja plecīgs maza auguma indiānis, uzradies tik klusu un nemanāmi, kā to prot vienīgi indiāņi. Sim vīram bija mongoliska seja bronzas krāsā, un viņa tumšās, šķībās acis droši vien izskatītos viltīgas, ja vien tajās nespīdētu kautra ugun­tiņa. Ģērbies viņš bija gaužām trūcīgi — noplīsušā kreklā un tādās pašās biksēs, uz tumšās, gludās galvas bija uz­bāzta neiedomājami muļķīga meža gariņa cepure, paga­tavota no nolietota materiāla, kas kādreiz bijis samts. Ik­vienam, kas viņā gribētu ieraudzīt bargu karotāju, izgrez­nojušos ar raibu spalvu galvassegu un krāsainām māla cilšu zīmēm, viņš noteikti sagādātu lielu vilšanos. Es viņā jautu nelokāmu paļaušanos uz saviem spēkiem, un tas viesa cerības.

— Lūk, Frānsiss, — Maktērks sacīja, rādīdams uz at­nācēju. — Man liekas, viņš zinās, kur jūs varat atrast skudrulāci.

Pat ja Frānsiss zinātu mums pateikt, kur meklējamas plašas zelta iegulas, mūsu prieks par viņa ierašanos ne- būtu lielāks. Pēc īsas izjautāšanas atklājās, ka viņš pa­tiešam zina, kur meklējams skudrulācis, jo pirms dažām dienam bija šo dzīvnieku redzējis, viņš, protams, nebija drošs, vai tas arī tagad ir vēl turpat.

Maktērks ieteica Frānsisam vēlreiz aiziet uz to vietu un pārliecināties; ja skudrulācis nekur tālāk nebūs aiz­klīdis, indiānis atgriezīsies pie mums un mēs visi dosi­mies viņam līdzi, lai pamēģinātu zvēriņu sagūstīt.

Frānsiss kautrīgi pasmaidīja un bija ar mieru. Indiānis aizgāja, bet otrā rītā bija atkal klāt, priecīgi pavēstīdams, Ka viņam laimējies, — viņš atradis skudrulāci un nāka- m.ija dienā mūs labprāt uz turieni aizvedīšot.

Ka mēs tur nokļūsim? — es jautāju Maktērkam.

Jāšus uz zirgiem, protams, — viņš atbildēja. — Nav vērts braukt ar džipu, jo jums nāksies krietni vien palīku- mot pa savannu, un džīps šim nolūkam neder.